Bauskas novadā Ukrainas bēgļu izmitināšanas vietas ir teju aizpildītas

 Šobrīd Ukrainas valstspiederīgo plūsma uz Bauskas novada pašvaldību ir minimāla, apliecināja Bauskas novada domes izpilddirektora vietnieks Jānis Kalinka.

“Kāds aizbrauc projām, kāds atbrauc, un kopējais skaits ap 450 ukraiņu stāv uz vietas. Visaktīvāk devās prom vasarā, kad situācija nomierinājās, no mūsu pašvaldības aizbrauca 20 personas. Tagad apstākļi kara plosītajā zemē ir pasliktinājušies. Pagājušajā nedēļā pienāca divas ģimenes klāt, kas nav saistītas ar šeit izmitinātajiem ukraiņiem, jo pārsvarā te brauc radi, draugi, paziņas.

Neuzbāžos ar jautājumiem, kālab tieši tagad ukraiņi brauc uz Latviju. Lielākā daļa atbraucēju paši maksā īri un sedz lielāko izdevumu daļu. Saulainē līdz šim izmitinātie ap 80% ir atraduši darbu. Vai viņi būs uz palikšanu un kļūs par Bauskas novada iedzīvotājiem, nevaru spriest. Pa kādam ir, kas apgalvo, ka atpakaļ nedosies un te apmetīsies uz dzīvi, bet lielākajai daļai nākotne ir neskaidra, jo dzimtenē ir īpašumi, piederīgie,” situāciju raksturo J. Kalinka.

Ja notiks intensīvas kaujas, bombardēšana, iespējams, atkal cilvēki dosies šurp. Taču par turpmāko grūti spriest. Bauskas novadā pašlaik vēl ir brīvas sešas vietas, kur izmitināt kara bēgļus. Ir izsludināts iepirkums Saulaines kopmītņu kosmētiskajam remontam. Vecumnieku cietuma telpas ir labā stāvoklī, bet nepieciešams nodrošināt jaunu apkures iekārtu, līdz 15. novembrim pašvaldība gaidīs pretendentu pieteikumus sašķidrinātās gāzes apkures sistēmas uzstādīšanai. Iepriekšējais iepirkums noslēdzās bez rezultāta, jo nepieteicās neviens interesents. Labiekārtojot šīs vietas, Bauskas novadā varētu izmitināt vēl 120 – 150 cilvēku.

Bauskas novadā mājvietu atradusi bēgļu gaitās devusies ukrainiete Ina Nikolajeva. Viņa pastāsta, ka radi joprojām ir Kijivā un Kijivas apgabalā Ukrainā. Viņi nepārbrauca uz Latviju un šobrīd iet smagi. “Kijivā dzīvo brālēna bērni, tur nav ne elektrības, ne apkures. Pagaidām nav tik auksti, kaut kā dzīvo. Pašlaik vairs pagrabos neslēpjas, tikai ārkārtas gadījumā, trauksmes laikā glābjas metro,” atklāj I. Nikolajeva.

Viņa piebilst, ka laukos Kijivas apgabalā dzīvo divi brālēni, tante un onkulis ar ģimenēm. Viņi vairs neslēpjas, mājoklī ir gāzes apkure, bet elektrības nav. Ir saglabāta arī malkas apkure mājās, malka ir sagādāta. Pilsētā ir grūtāk, laukos ir daudz vieglāk.

“Man grūti par to runāt, jo katrs otrais cilvēks par to jautā. Sazināmies ar radiem ik pārdienas. Humanitāro palīdzību mani radi ne reizes nav saņēmuši, pat nesaprotu, kur paliek tas, ko sūta. Mēs paši kopā ar radiem sūtām naudu, lai savējiem Ukrainā palīdzētu. Labi, ka viņiem ir, ko ēst. Tantei valsts pielika pensiju, bet parēķinājām mūsu naudā, ka par to var nopirkt divus litrus degvielas. Uz jautājumu, kādu izeju viņi redz, radi atbild, ka viss ir ļoti traki.

Vai bēgļu straume uz Latviju pieaugs, nezinu. Katrs gadījums ir individuāls,” tā I. Nikolajeva.