Jau februāra beigās no ziemošanas vietām Bauskā un Iecavā savās ligzdošanas vietās ir atgriezušies melnie spārnaiņi – krauķi. Putnu spalgā ķērkšana Bauskas pilskalna parkā un pilsētas vecajos kapos atbalsojas tuvējā apkārtnē.
Bauskas novada domē norādīja, ka līdz šim krauķu ierobežošana gan Bauskā, gan Iecavā ir bijusi neefektīva. Ir izmantoti skaņu signāli, noārdītas ligzdas, izzāģēti zari, bet vēlamais rezultāts nav sasniegts. Līdz ar to, tāpat kā pērn, arī šogad nekādi konkrēti pasākumi melnsvārču kolonijas ierobežošanai nav paredzēti.
“Vienīgais, kamēr putni uzturēsies abu pilsētu parkos, tiks pievērsta papildu uzmanība tīrības nodrošināšanai un atkritumu savākšanai minētajās vietās,” apliecināja Bauskas novada domē.
Ar vietvaras nodomu nav īsti mierā sētnieki, kuri rūpējas par šīm teritorijām. “Pašvaldībā jau nesaprot, ka mēs jau neesam jauni skuķi un nez kādi spēkavīri, man drīz būs sešdesmit, bet kolēģei septiņdesmit gadi. Atvainojiet, bet tā jau ir bezkaunība! Kabinetā sēžot, droši vien viegli ir izplānot darbus un norādīt darāmo, taču mēs ļoti labi zinām, kas ir jāpaveic un darām, ko varam,” teic Brīvības bulvārī Bauskā sastaptās sētnieces.
Viņas atzīmē, ka Bauska ir sadalīta četrās brigādēs, katrā ir vismaz trīs pensijas vai pirmspensijas sievietes. “Ar tehniku visu neiztīrīs, jo ļoti daudz tomēr ir roku darbs, tālab jau mēs te esam. Jaunieši šeit nenāks strādāt. Iespējams, paaugstinot atalgojumu, kādu kadru var atrast, taču jāsaprot, ka daudzu izpratnē šis darbs nav prestižs. Vasaras sezonā parkā piepalīdz probācijas dienesta kadri, ja jūs redzētu, kā viņi pārdzīvo, ka tik kāds neierauga no paziņām, jo kauns par tādu darbu.
Kādam pavasarī vajadzētu noēnot sētnieku, tad palūkotu šīs maizes garoziņu,” pārdomās dalās Bauskas sētnieces.
Viņas atzīst, ka pašas ar krauķiem sadzīvo tīri labi, putni darbinieces neaiztiek. “Krauķi mūs liek mierā. Man personīgi uz apģērba neviens putns “rezolūciju” nav uzlicis. Es pieļauju, ka viņi mūs atpazīst, jo šie putni ir pietiekami gudri, viņi redz, ka mēs tos nebiedējam, nevēršamies pret viņiem, vienkārši lejā strādājam. Cita lieta ir mazuļu laiks, tad gan jāsargājas. Nevajadzētu tuvoties no ligzdas izkritušam mazulim, jo putns var sākt pikēt virsū un reizē arī ķēzīt uz apģērba,” stāsta uzrunātā Bauskas sētniece.
Viņa norāda, ka zari tiek grābti katru dienu, taču kaudzes veidojas no jauna. Pieminekļi tiek apķēzīti, bet ar tehnikas palīdzību tos regulāri mazgā.
“Milzīgo melnsvārču koloniju klātbūtni var uzskatīt par šīs vietas ekstru. Ārzemju tūristi, piemēram, ir sajūsmā, viņi apstājas, vēro, fotogrāfē. Uzskatu, ka katram zariņam un lapai skriet pakaļ nav pareizi. Celiņš ir tīrs, bet pa zālāju nav jābradā,” savas pārdomas uztic Bauskas sētniece.
Vaicājot, vai Latvijā ir kāds apkopojums, kā citās pašvaldībās ar šiem putniem rīkojas – sadzīvo vai mēģina ierobežot viņu ligzdošanu un esību konkrētajā apvidū- Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus norāda, ka viņa vadītajai biedrībai šādu datu nav. Tā kā krauķu skaita ierobežošana likumīgi varētu notikt tikai ar Dabas aizsardzības pārvaldes DAP) atļauju, viņš pieļauj, ka šāda informācija varētu būt vien DAP speciālistiem.
“Taču arī bez īpaša apkopojuma, no saziņas ar pašvaldībām redzu to, ka mēģinājumi krauķus ierobežot parasti ir nesekmīgi un var novest pie rezultāta, kas cilvēkiem nepatīk vēl vairāk (piemēram, putniem pārceļoties uz vietu, kur to radītais traucējums ir lielāks). Līdz ar to doma ar krauķiem sadzīvot, nevis tos apkarot, man šķiet apsveicama. Turklāt jāatzīmē, ka krauķis nesen -2021. gadā- atzīts par Eiropā apdraudētu putnu sugu. Priecājos par neitrālām vai pat pozitīvām atsauksmēm par krauķiem. Man pašam tuvākā krauķu kolonija ir Dobelē un man krauķu atgriešanās ir viena no liecībām par pavasara iestāšanos,” teic V. Ķerus.
Viņš piekrīt, ka krauķi rada troksni un netīrību. “Taču nenoliedzami troksni un netīrību pilsētā radām arī mēs, tikai to mēs uztveram kā neizbēgamu blakusefektu dzīvei pilsētā. Neesmu psihologs, bet man šķiet, ka nepatiku pret krauķiem zināmā mērā rada tas, ka mums šķiet, ka putniem pilsētā nav īstā vieta un ka mēs tos varam “aizvākt”. Ja mēs uz tiem skatītos no viedokļa “tā dabā ir iekārtots”, domāju mums būtu vieglāk samierināties ar negatīvajiem aspektiem un novērtēt pozitīvos,” tā V. Ķerus.
