Bez mūzikas dzīve būtu pelēka

Uz dzīvi Skaistkalnē apmetas jaunietis no Latgales, šeit spēlē baznīcā un māca mūziku skolā

Augusta nogalē vēl pirms steidzīgā un sevī ieraujošā mācību gada ritma «Bauskas Dzīve» uz sarunu aicināja Ediju Strušelu, 22 gadus vecu jaunieti no Latgales, kam drīz, 29. septembrī, dzimšanas diena un kas pašlaik Skaistkalnes vidusskolā māca mūziku un Vecumnieku mūzikas un mākslas skolā pasniedz klavierspēli un ir koncertmeistars.

Pastāstiet par sevi! No kurienes esat?
– Es nāku no Dekšārēm, ciema, kas atrodas piecus kilometrus no Varakļāniem. Tur pavadīju savu bērnību. Mācījos Dekšāru pamatskolā un Varakļānu mūzikas skolā, pēc tam Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā, pašlaik studēju Mūzikas akadēmijas ceturtajā, pēdējā kursā.
Lai gan augu viensētā, pilnīgs «fermas cilvēks» nebiju, tomēr, ja vajadzēja, darīju. Brīvajā laikā man vairāk bija dažāda «bumbošanās» un tikai tad lauki. Lai gan man ir trīs vecākas māsas, tomēr bērnībā vairāk laika pavadīju ar brālēnu Aināru (tagad diriģents Ainārs Kiserovskis – red.) un draugu Mārtiņu. Trijatā darījām darbus un nedarbus, mums patika dažādas spēles, piemēram, pēc tā, kad man uzdāvināja batutu, mēs paši izdomājām un ļoti daudz spēlējām savu spēli – «batutbolu». Ja kādam vajag noteikumus, lai droši raksta! (Smejas.) Man kopumā joprojām patīk dažādas aktivitātes, piedzīvojumi. Piemēram, pērn, apciemojot draugus, pa ceļam izdomāju apskatīt vairākas baznīcas Latgalē un vienā dienā ar velosipēdu nobraucu 250 kilometrus.
Bērnībā daudz laika pavadīju pie vecmammas un vectēva, kas dzīvoja blakus Varakļānu baznīcai. Vecmammai patika mani lutināt. No rītiem kopā ar vecmammu gājām uz maizes ceptuvi pēc siltas, svaigi ceptas baltmaizes. Pēc šīs pastaigas vectēvs mājās gaidīja ar piena kāpostu zupu, mīļāko bērnības garšu.

Kāds jūsu ceļš uz mūziku, vai ģimenē bijuši mūziķi?
– Mani vecāki nav saistīti ar mūziku – mamma strādā pastā, bet tēvs strādājis daudz kur – bijis zemnieks, jaunsargu instruktors, darījis arī citus darbus. Tomēr mums ar brālēnu mūzika ir tuva sirdij, tādēļ arī izvēlējāmies to mācīties. Saistībā ar to īpaši pacilājošs notikums bija šopavasar, kad maijā Mazajā ģildē notika XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII Deju svētku vokālo ansambļu konkursa fināls, kurā par Lielo balvu sacentās 30 vokālie ansambļi vairākās kategorijās – sieviešu, vīru, jauktais, senioru un pusprofesionālais vokālais ansamblis. Konkursu vērtēja starptautiska žūrija. Jaukto vokālo ansambļu kategorijā mums bija 1. vieta – Varakļānu novada kultūras centra jauktais vokālais ansamblis (vadītājs Ainārs Kiserovskis), savukārt vīru vokālo ansambļu kategorijā ieguvām 3. vietu – Dekšāru pagasta vīru vokālais ansamblis (vadītāja Agnija Romanovska), kur es arī biju dalībnieks. Starp citu, koru karos ar Rēzeknes vīru kori «Graidi» (mākslinieciskais vadītājs Jānis Mežinskis) vīru koru kategorijā arī ieguvām labāko rezultātu valstī.