Bija vajadzīgs gara spēks un drosme; laikraksta “Bauskas Dzīve” 80 gadu nokrāsas, ritms un svars

Sākums 10. septembra numurā. un https://bauskasdzive.lv/vietejas-zinas/stundas-atcerei-par-piederibu-dzivei-un-zurnalistikai/

Laikraksta «Bauskas Dzīve» vēstures ieskata turpinājumā – pietura Latvijas un avīzes trauksmainākajā laikā. Skaudrā, emocijām piepildītā un neatkārtojamā. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito sākums – Tautas fronte, Atmoda, Barikādes.

Iepriekš raksturotais avīzes pastāvēšanas posms nedaudz pieskārās pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Tie redakcijā bijuši īpaši ar pārmaiņām, kad notika dabiskā paaudžu maiņa.

Neilgā laikā trīs darba veterāni, kā tolaik dēvēja pensijas gadus sasniegušus ļaudis, pārtrauca ikdienu žurnālistikā – Daina Ziemele, Visvaldis Bulle un Biruta Bērziņa. Birutas pienākumu spektrs 33 gadu ritumā bija dažādība: lauksaimniecības nodaļas vadītāja, literārā līdzstrādniece, vēstuļu nodaļas vadītāja, partijas dzīves nodaļas vadītāja. Žurnāliste strauji nomainīja darbu pret izkustēšanos dārzā un mežā, kur klejoja vienatnē, retumis sagatavojot kādu publikāciju.

Ar jauniem spēkiem
Mārīte. Ar jaunības sparu nāca štata papildinājums. Desmitgades sākumā Bauskā ieradās Ivars Bušmanis, pāris gadu strādāja redakcijā, vēlāk kolhoza «Uzvara» izdevumā «Arums» un Rīgā. 1983. gadā darbu sāka tikko žurnālistes diplomu ieguvusī Anita Rozentāle, tajā pašā gadā darbā iestājās Sandra Eglīte, tagad žurnāla «Ievas Stāsti» galvenā redaktore, un Žanna Zālīte, pēc tam ilggadēja Vecumnieku pašvaldības izdevuma veidotāja. Pāris gadus vēlāk štatā vietas ieņēma dzīvē rūdītākās Aina Ušča un Inga Muižniece. Ilggadējiem laikraksta lasītājiem šie vārdi, jādomā, nav palikuši nepamanīti. «Atsvaidzināto kuģi» sāka stūrēt Gunārs Šimkevics, kurš bija vietējo radioraidījumu korespondents, komunikācijā izveicīgs, sabiedrībā pazīstams un par sevi pārliecināts, omulīgs sadzīvē.

Daina. Es darbu «Bauskas Dzīves» redakcijā pārtraucu astoņdesmito gadu vidū un kļuvu par darba veterāni, bet no avīzes joprojām neesmu aizgājusi, jo avīze ir dzīve. Un ja vēl tāda kā 20. gadsimta beigās, kad gaiss mutuļoja pārmaiņu nojautās, zvaigznes kārtojās krasiem vēstures pavērsieniem un jau modās Baltija. Korespondenti sevī nomainīju pret «sabiedrības pārstāvi», avīzes slejas – pret dienasgrāmatu. Kad emocijas gāja pāri malām, vieta atradās arī laikraksta lappusēs.

Mārīte. Tava palīdzība bija itin bieži vajadzīga, vēl daudzus gadus avīzi bagātināja raksti, kuru autore Daina Ziemele. Populārs bija tavs «Nedēļas malks». Sapraties ar jaunākiem redakcijas darbiniekiem un konsultēji viņus.

Iedrošina izaugsmei
Daina. Visbiežāk štatā mainījās korektores. Mani amatā ievadīja Zane Matulēna, pirms pārgāja darbā uz Rīgu. Vēlākos gados šo lomu uzticēja man. Skolotajām, erudītajām meitenēm skaidroju avīzes tapšanas ritmu, cik saistīti ir visi ķēdes posmi, korektoru ieskaitot. Nebija jāmāca gramatika, bet žurnālistu mācībās «valodiņu» gudrības liku lietā. Ātrumā nāk prātā divas korektores. Smaidīgā, apķērīgā Inese Gobiņa (Šņickovska), tagad redaktore Valsts kancelejā, un par savām spējām ne mirkli nešaubīgā, apsviedīgā Ilva Bernaute (Kalniņa). Viņa visu paveica ar sparu, ieguva izglītību un virzījās pa amatu kāpnēm līdz pārdošanas un klientu apkalpošanas daļas vadītājai. Nešauboties teikšu, ka Ilvai avīze ir pie sirds kā māsa.

Mārīte. Manuprāt, otra ilggadējākā korektore redakcijas vēsturē bijusi Sandra Giptere-Ivanova, 20 gadus te nostrādājusi. Grāmatā «Laikmetu svaros» lasāms, ka viņa darba gaitas redakcijā sākusi 2004. gadā un šī gada rudenī atgriezusies darbā skolā. Amata nosaukums gan bija mainījies – literārā redaktore.

Jāteic, ka astoņdesmitie gadi avīzes veidolā bija ar citādāku nokrāsu. Tematisko lappušu un rubriku nosaukumus, kā arī tek-stus atsvaidzināja piezemētāki vārdi, ne tik formāli nosaukumi. Par dabas un vēstures tēmām tapa lappuse «Saknes», jaunatnei domātā «Elpa», ģimenes jautājumiem – «Saulgrieze», sestdienām «Pie kamīna», lasītāju rosinājumiem un vēstulēm – «Sarakste».

Atgādināšu novadnieka un avīzes kādreizējā atbildīgā sekretāra Reiņa Ādmīdiņa teikto, ka Bauskas avīze nav provinciāla. Manuprāt, tas raksturīgs dažādiem laikraksta pastāvēšanas periodiem, tāpat kā prasme strādāt ar jaunajiem darbiniekiem, kuriem redakcija ir bijusi starta vieta turpmākam profesionālam izaugsmes ceļam. Varētu nosaukt daudz vārdu, bet vēl tikai vienu, kas pamanāms TV ekrānā – Diāna Eglīte, Ārlietu ministrijas preses sekretāre. Viņa kopš mācību gadiem toreizējā Misas vidusskolā izvēlējās žurnālistiku, ar milzu apņēmību studēja Latvijas Universitātē, papildināja vācu valodas prasmi ārzemēs un sasniedza mērķi – darboties ārpolitikā.

Pārmaiņu priekšpavasaris
Mārīte. Astoņdesmito gadu beigu periods bija visas Latvijas un Bauskas sabiedrības viļņošanās laiks, kas atspoguļojās arī avīzes slejās. Dažādu grupu aktivitātes un noskaņojums atrada vietu laikrakstā. Tas tiešām bija kas līdzīgs straujam pavasarim, kad sniegi kūst, spoži spīd saule. Ļaudis līdzīgi dabas spēkam apjauta savu nozīmi, savu lomu. Arī tu.

Daina. No laika attāluma neticama šķiet situāciju maiņa ne pa dienām, bet pa stundām. 1988. gada pavasarī «sabiedrības pārstāvi» kaitināja spalgais troksnis, ko radīja skaļrunis pie padomju nama Uzvaras ielā blakus katrā pilsētā obligātajam Ļeņina piemineklim. Uzrakstīju avīzei pārdomas, vai kas nebūtu maināms arī padomju svētku atzīmēšanā. Uzzināju, ka vēstule nosūtīta kompartijas rajona komitejas pirmajam sekretāram A. Kauliņam izlemšanai – publicēt vai ne. Neatceros, kas notika, bet dienasgrāmatā lasu, ka fragmenti no manas vēstules publicēti «Lauku Avīzē», vēlāk arī «Dzimtenes Balsī». Preses ballē Dzelzāmurā, uz kuru biju ielūgta, jutu dažu biedru novēršanos. Taču jau rudenī šie paši biedri veidoja orgkomiteju, kas gatavoja iedzīvotāju sapulci 18. novembrī pie mūsu Brīvības pieminekļa Brīvības bulvārī. Nekā nosodoša. Tas bija tāds laiks un tā nospiedumi cilvēku prātos.

Mārīte. Daudzbalsība, viedokļu sadursmes, pāri visam Tautas fronte, tautas spēks ar nevardarbīgu stāju. Mūsu avīze pauda lasītāju domas, un aptaujā viņu izvēlētais nosaukums «Bauskas Dzīve», kas nomainīja «Komunisma Ceļu», ir pastāvējis visilgāk laikraksta vēsturē. Ar jauno vārdu laikraksts nāca klajā 1989. gada 8. martā. Kopš rajona preses pastāvēšanas vislielākā tirāža ir bijusi 1989. gada decembrī – 17 120 eksemplāru.

Daina. Jā gan, rindas pēc subproduktiem gaļas veikalā pārvietojās uz avīžu kioskiem, lasītāji alka pēc patiesas informācijas par notikumiem un noskaņojumu tautā. Svaiga elpa starp rindām pavīdēja arī komunistiskās partijas un padomju presē. Baltijas Atmodas durklis jau šķēla režīma augšējos slāņus. Atkāpjoties – spilgts piemērs «patiesības» raksturojumam bija Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas 1949. gada martā, par ko rajona presē nebija ne vārda, bet klusēšana šajā gadījumā ir meli.

Divas Ainas un citi
Mārīte. Jau pašā sarunas sākumā vienojāmies runāt par kolēģiem, ar kuriem kopā vijušās darba gaitas.

Daina. Mani nomainīja māk-slas zinātnēs izglītojusies Aina Ušča. Ar viņu jutu gara radniecību, mūs saistīja Latvijas nākotnes redzējums. Kā avīzei jārak-sta? Tas bija Ainas pirmais jautājums, žurnālistes gaitas sākot. Taču drīz vien saprata ne tikai, kā tas darāms – viņas talantu ievēroja kolēģi, atzinīgi vērtēja lasītāji. Turklāt žurnālistu saimē viņa bija ienākusi īstajā laikā.

Mārīte. Tu domā par Ainas stāju Latvijas brīvības izlaušanās laikā, kuru viņa dokumentējusi visvairāk no visiem kolēģiem kopā ar fotogrāfu Arni Indriku. Ielūkojoties tā laika publikācijās, atklājas viņas dziļais humānisms, paužot cilvēciskas pamatvērtības – dzīvību, nāvi, drosmi. Viņa spēja vēsturisku situāciju skatīt plašāk par toreizējā rajonā notiekošo – gan Latvijā, gan Lietuvā sadarbojoties ar kaimiņu reģionālo laikrakstu redakciju žurnālistiem. Sarežģītajos apstākļos radusies saikne nezuda līdz Ainas pēdējam ceļam, kurā viņu 2022. gada martā pavadīja arī lietuviešu kolēģe no Pakrojas Nijole Padoriene. Nekavējoties detalizētāk pie daudzajām publikācijām, vienas virsraksts izsaka būtiskāko: «Brīvības sāpju ceļš». Ainas līdzestība traģiskajās dienās ir pamanīta un novērtēta, viņa kopā ar citiem Barikāžu laika žurnālistiem aicināta uz Saeimu atceres reizēs.
Nenosaucam vārdos visus žurnālistus, kuri ar gara spēku un gara inteliģenci, ar spēju tvert «pārbūvi», kā toreiz teica, spēja paust Latvijas jauno laiku. Tā bija daudz smagāka psiholoģiska un fiziska slodze par ikdienišķo. Viņi izturēja!

Vēl kāda epizode par tā laika sarežģījumiem. Redaktors avīzē sniedzis skaidrojumu par laikraksta cenām. Tādu bijis trīs: abonentiem, uz valsts apgādē pirktā papīra drukātajai avīzei un par komerccenu gādātā papīra avīzei. Izejvielas deficīts varēja būt tik draudīgs, ka nebija, uz kā iespiest laikrakstu.

Daina. Rajona avīzes spēku novērtēja arī čeka. 1991. gada vasarā Bauskas Rātslaukumā tikko bija beigusies iedzīvotāju sapulce par nevardarbīgo pretošanos iespējamai PSRS prezidenta pārvaldes izsludināšanai Baltijā un pučistu gatavotajam apvērsumam, steidzos uz redakciju ar karsto informāciju par notikumu. Dežurējošā žurnāliste Aina Medne saspringti gatavoja pēdējos gabaliņus rītdienas numuram, kas varēja būt arī pēdējais. Neatlaidīgo telefona zvanu lūdza uzklausīt man. Runāja kāds vīrietis, sacīja, ka esot Burbo, bijušais Valsts drošības komitejas Bauskas nodaļas priekšnieks. Vēloties, lai «Bauskas Dzīve» atsauc pilsētā paklīdušās baumas, ka viņš ir atgriezies darbā un gatavojot kaut kādus sarakstus. Tā neesot tiesa – viņš strādājot savā sakņu dārzā. Lūgumu izpildījām. Mājās pārgājusi, ieslēdzu radio «Brīvā Eiropa» un dzirdēju priecīgu ziņu – pučs Maskavā ir izgāzies! Prātā ienāca doma, ka Burbo šo ziņu bija saņēmis agrāk un nedaudz samelojis.

Mārīte. Tu pieminēji otru Ainu. Tieši pēdējos darba gados, kas sakrita ar Atmodas laiku, viņa varēja brīvi izpausties. Tas lasāms publikācijās, lakoniskajos, bet tik trāpīgajos dzejas vārdos.

Aizkūp ceriņu migla,/ Aizplīv kastaņu zīds,/ Aiztrauc cielava žigla,/ Aust pār pilsdrupām rīts.
Mostas uz jumtiem rasa,/ Elpo Baltijas ceļš./ Mūsa Mēmelei prasa,/ Kur lai skaidrību smeļ.
Tā mēs ieejam vasarā,/ Bauska. Klau, migla krīt,/ Mana trejupju asara,/ Zemgales dvēselīt…

Gan tu, gan es ilgus gadus strādājām kopā ar Ainu. Viņā apvienojās izpildīgums un dzejiskums. Varbūt tas uzturēja iekšēju līdzsvaru. Kamēr vien varēja, Aina piedalījās Bauskas literātu apvienības sanāksmēs. Bija taisnīguma aizstāve, būdama izglītota juriste.

Daina. «Kad ieroči runā – mūzas klusē» – teicis Senās Romas filozofs Cicerons. To varētu attiecināt uz Bauskas literātu apvienību – novada avīzes neformālo pavadoni vairāk nekā 60 gadus. Kraso politisko pārmaiņu laikā tikpat krasi mainījās avīzes saturs, un «Literārā lappuse» pagāja malā.

Jaunajos atgūtās neatkarības apstākļos literāti sāka darboties plašāk. Līdztekus dzejas lappusēm izdotas četras dzejas kopgrāmatas ar pašu autoru, pašvaldību, uzņēmumu un SIA «Bauskas Dzīve» atbalstu. Autorizdevumus sakārtojuši literātu brālības dalībnieki Ināra Druva, Rūdolfs Saulājs, Sandra Cīrule, Andris Ludvigs, Inta Baltgalve. Inta sakārtojusi kursabiedra novadnieka, Brīvības modinātāja Feliksa Zvaigznona dzejas izlasi «Lai paliek tev šī krāsa baltā». Ļoti žēl, ka līdz savam dzejas krājumam netika Aina Medne, atsakoties no padomju ideoloģijas piedevām, kādām vajadzēja būt tā laika krājumos.

Mārīte. SIA «Bauskas Dzīve» paspārnē tapušie izdevumi ir tavi rūpju bērni. Ne velti literāte Inta Baltgalve reiz par tevi tēlaini sacīja «Bauskas Roze», ar to domājot Latvijas pirmās brīvvalsts grāmatu izdevēju Jāni Rozi.
Atgādināšu, kas nodrukāts «Bauskas Dzīves» 1991. gada 7. februāra numurā. Publikācijā «Nedrīkstam klusēt» Daina Ziemele rakstījusi: «Cilvēka prāts atsakās saprast padomju valstī ieilgušās asinsdzīres. Vai zeme to izturēs? Vai izturēsim mēs?» Tik pravietiski sacīts, vēl jo vairāk – domājot par šodienas situāciju pasaulē.

Uz demokrātijas ceļa
Tehnoloģiju laikmeta ieskaņas «Bauskas Dzīvē» datējamas ar 1991. gadu, kad redakcijā sāka izmantot pirmos divus datorus. Grāmatā «Laikmetu svaros» lasāms, kā tas noticis. «Redakcijā tolaik parādījās četri brīnumi – divi datori un divi printeri. Mana pirmā datorā samaketētā lappuse bija 24. decembrī. Šķiet, to atcerēšos mūžam. Tā man acu priekšā ir allaž, šī 5. lappuse, kuru aizņēma mākslas zinātnieka Daiņa Bruģa raksts par Bērsteles baznīcu.» Tādas atmiņas glabā A. Rozentāle.
Atvērtā pasaule – tā varētu kodolīgi raksturot reģionālo žurnālistu iespējas turpināt līdzšinējo darbu citā rakursā gan formā, gan saturā. Par to plašāk nākamajā turpinājumā. ◆

SARUNU FIKSĒJUSI MĀRĪTE OZOLIŅA