www.bauskasdzive.lv
Valsts zinātniskajā institūtā “BiOR” aizvadīta diskusija “Ar smago tehniku upē – izaicinājumi, ieguvumi (un zaudējumi?) ūdensteču tīrīšanā un atjaunošanā”, kuras mērķis bija rast labākos risinājumus, kā, pielietojot smago tehniku, uzturēt straujteci, lai veicinātu lašveidīgo zivju populāciju Salacā, portālu informēja “Bior” pārstāve Ilze Dimante.
Salaca ir nacionālā lašu indeksupe, tajā netiek ielaisti lašu mazuļi no zivjaudzētavām. Lašu populācija Salacā veidojas tikai dabiskā ceļā, tāpēc ļoti liela nozīme ir lašu nārstam piemērotu dzīvotņu platībai un kvalitātei, ko ir samazinājusi upes gultnes aizaugšana.
I. Dimante atklāja, ka uz diskusiju tika aicināti nozares eksperti un upju apsaimniekošanā iesaistītās valsts institūcijas un nevalstiskās organizācijas, lai kopā rastu risinājumus, kā efektīvāk veikt upes gultnes atjaunošanu, aizauguma samazināšanu un zivju dzīvotņu kvalitātes uzlabošanu.
Pasākuma dalībnieki vienprātīgi atzina, ka upju atjaunošana ir svarīgs priekšnosacījums upes ekoloģiskās kvalitātes uzlabošanai, tomēr, lai sasniegtu iespējami labāku rezultātu, tas jādara zinātniski pamatoti.
Upju aizaugšanu veicinājusi cilvēka rīcība, gan novadot upēs pietiekami neattīrītus notekūdeņus, gan arī pieļaujot sedimentu un barības vielu noplūdi no lauksaimniecības zemēm. Pirmā upes atjaunošanas pieredze gūta pirms vairāk nekā 30 gadiem Lielupē, Mūsā un Mēmelē, kur ar traktortehniku veikta upes gultnes tīrīšana.
Diskusijā noskaidrots, ka smagās tehnikas izmantošana pierādījusi savu efektivitāti, taču ir jāņem vērā, ka tās izmantošana var atstāt arī nelabvēlīgu ietekmi gan uz ūdens organismiem, gan aizsargājamām dzīvotnēm. Nepareiza tehnikas izmantošana var degradēt upes ekosistēmu, bet zivju un citu organismu dzīvotņu atjaunošanās var prasīt vairākus gadus.
Apkopojot visu upju apsaimniekošanā iesaistīto pušu un ārvalstu pieredzi, secināts, ka, lai sasniegtu iespējami labākus rezultātu upju atjaunošanā, veicinot zivju dzīvotņu kvalitātes uzlabošanos, svarīgi to darīt mērķtiecīgi un plānveida. Kā akcentēja institūta “BIOR” pētnieks Kaspars Abersons: “Upju atjaunošanas pasākumi ir nepieciešami, taču tie ir rūpīgi jāplāno, un pēc darbiem ir nepieciešams monitorings faktisko ieguvumu novērtēšanai”.
Valsts zinātniskā institūta “BIOR” pētnieku un citu iesaistīto ekspertu pieredze un zināšanas, kā arī, apkopotā informācija par labas prakses piemēriem tiks izmantota, lai projekta “LIFE IS SALACA” ietvaros īstenotu efektīvu un ilgtspējīgu Salacas upes atjaunošanu.
Diskusijā piedalījās un dalījās praktiskā pieredzē gan nevalstisko organizāciju, gan valsts institūciju pārstāvji, kuri jau ir īstenojuši ūdensteču atjaunošanas pasākumus Salacā, Lielupē, Mūsā, Mēmelē, Gaujā un Ventā.
Ja pārtrauktu rūpniecisko nozveju Lielupē, tad Mūsā un Mēmelē būtu zivju papilnam un nevajadzētu ne mākslīgi papildināt, ne ieviest dārgas licences.
Piesārņošanas cēloņi jānovērš. Kas ar lietuviešu aizsprostiem Mūsā? Nelielās mežainās pietekas jāattīra no sakritušajiem kokiem. Meliorācijas sistēmas jāuztūnē lai samazinātu barības un indīgo vielu pieplūdi upēs.
Valērijs darbojas, bet viņu nesaprot. Nezinu, kā jums, bet priekš manis viņš ir SUPPER.
tagad nabagmājas sētnieks. Tā varētu secināt skatoties uz pēc “pētnieku” ieteikuma paveiktajā. Nu nabagmāja, neko citu, ja neskatās uz no jūras šeit pavasaros ienākušajām vimbām, par mūsu upēm teikt nevar. Nu nav šeit vairs to zivtiņu, pat to, kas iet cauri jebkura tīkla acīm un makšķerniekiem uz āķa trāpoties, der tikai kaķim. No tās zivju sugu daudzveidības un bagātības, kas bija laikos, kad tādu upju tīrīšanu un atjaunošanu vēl nepiekopa, tagad ne vēsts. Nesaku, ka pie visa vainīga tā saucamā “tīrīšana”, bet tādā veidā, kā tas tika darīts, tad arī tā ir pie vainas. Jo upes ‘bagarēšana'” no krasta līdz krastam šo “iztīrīto” posmu padarīja par zivīm vasarās neapdzīvojamu augstās ūdens temperatūras dēļ. Šie tīrītie posmi, seklūdens plašumi tapa par sava veida “radiatoriem”, kas ūdeni saulainā laikā uzkarsēja līdz temperatūrai nepanesamai daudzām sugām, kas nespēja aizbēgt uz dziļākiem ūdeņiem zemāk Lielupē, tām tas “labums” beidzās ar vēderu uz augšu un vēlāk, rudenī kilometriem garos posmos sīkzivju nebija. Arī tās līdakas, ko varēja noķert rudenī šeit ieradās no Lielupes dziļākiem posmiem. Ja kāds vēl atceras Lielupes posmu no Zaķiem līdz Ziedoņiem pirms sāka šo upes posmu “stumdīt” , tos dziļos meldrus pilnus ar “ņemamām” līdakām ,asariem, raudām, tad tie sapratīs, par ko šeit es stāstu.
Ir tikai viens efektīgs paņēmiens. Aizliegt lauksaimniekiem darboties vismaz 1km attālumā no ūdenskrātuvēm.
var ar kārtīgu efektu, pat šovu ,uzrīkojot, iztīrīt vai nomainīt kanalizācijas caurules, bet panākt efektu, ka tajās nārstos un ieviesīsies vietējo zivju sugas, nav viens un tas pats. Var jau pat vairākas reizes vienu un to pašu upes posmu “atjaunot” ik pēc laika, kā tas ir jau darīts “attīrīto” notekūdeņu ieplūdes vietās Lielupē. Bet, panāk to, ka šajās nēģu un vimbu “nārsta vietās” pēc rekultivācijas būtu arī zivis, to vēl līdz šim panākt nav izdevies.
Gribas saderēt, ka Bauskas attīrīšanas iekārtas ražo ūdeni, kurā zivis nevar dzīvot. Daudzie makšķernieki varētu apliecināt vai noliegt vadoties pēc saviem novērojumiem.