Divas paaudzes ceraukstiešu – nobrieduši vīri, 1991. gada janvāra barikāžu dalībnieki, un Griķu pamatskolas vanadzēni, kuri tolaik vēl nebija piedzimuši, 20. janvārī satikās pie sniegā sakurta ugunskura un sildījās atmiņās. Dzirkstelēm debesīs skrienot, ar klusuma brīdi visi pieminēja tos 12 savējos, kuri jau viņā saulē. Svētos vienotības mirkļus atgādināja Dainis Vanags, kurš 1991. gadā vadīja Tautas frontes Bauskas nodaļu.Piemiņas mirklis turpinājās tautas nama zālē. Patriotiskas dziesmas dziedāja ansamblis «Vecie zēni», Latviju godāt un cienīt mudināja ceraukstietis Paulis Vīgants. Bibliotekāre Valentīna Tarvide bija sagatavojusi 1991. gada janvāra fotoattēlu un notikumu pārskatu. Ceraukstieši uz Rīgu sāka braukt no 15. janvāra, atceras pagasta pārvaldes vadītājs Viesturs Janševskis, kurš toreiz vadīja kopsaimniecību. «Katru trešo dienu uz Rīgu brauca ap 30 cilvēku, kuri tobrīd nebija aizņemti tiešajā ražošanas darbā – cūkas bija jābaro, govis jāslauc, tehnika jāremontē. Mūsējie tur palika diennakti, tad brauca mājās.» Viņiem bija uzticēti stratēģiski svarīgi saziņas punkti – televīzijas studija Zaķusalā un radiotornis Ulbrokā. Televīzijas vestibilā gājuši sildīties, mīkstajos krēslos nosnausties, atceras Arnolds Kugrēns. Baušķenieks Daumants Ļūdēns stāstīja, ka toreizējā Sadzīves pakalpojumu kombināta ļaudis nosūtīti sargāt Ministru kabinetu. Ar finiera plāksnēm aiznagloti logi, un uzbrukuma draudi bijuši reāli. Griķu pamatskolas vanadzēni par šiem notikumiem dzirdējuši no skolotājas un saviem vecākiem. Artim Pavāram, Diānai Ramanei, vēl kāda skolēna ģimenē tā nav tikai vēsture vien, zina teikt skolotāja, vanadzēnu vadītāja Vita Laveniece. Viņa bijusi desmit gadus veca, kad tētis braucis Rīgu sargāt. «Dzīvojām Bauskā, bet vecmāmiņa – Eglaines pagastā pie Daugavpils. Tur pie vienas zemnieces apkārtējie nesuši pārtiku, ko devuši līdzi barikāžu dalībniekiem,» atceras skolotāja Vita. Pagaidām apzināti 65 ceraukstieši, kuri kādu laiku bijuši Rīgas sargu vidū, taču šis saraksts vēl var papildināties, saka Ceraukstes kultūras darbiniece Inita Gilberte. Arī barikāžu piemiņas zīmi saņēmis retais, atzīst Arnolds Kugrēns, kurš toreiz bija kopsaimniecības šoferis, bet tagad strādā savā zemnieku saimniecībā. Pēcpusdiena jau krēsloja, bet vīri nesteidzās šķirties, viņiem bija, ko pārrunāt un atcerēties par laiku pirms 19 gadiem. Toreiz bija daudz cerību, maz gan no tā piepildījies, atzina viens no viņiem.
