Stelpieša Kārļa Miezīša dzīvē šogad aprit 25 gadi, kopš viņš ticis nosūtīts uz Černobiļas atomelektrostacijas (AES) avārijas seku likvidēšanas darbiem. Nelaime Ukrainas AES notika 1986. gada 26. aprīlī. «Mani uz turieni nosūtīja 1987. gada jūnijā, citus «savāca» vēl vēlāk,» stāsta Kārlis Miezītis. Viņš strādājis par pasniedzēju Ogres meža tehnikumā, bijis šaušanas izlasē, gatavojies sacensībām. Pienākusi ziņa no kara komisariāta, lai iebraucot, esot jāieraksta karaklausības apliecībā kārtējā dienesta pakāpe. «Tur man uzreiz: «Brauksi uz Černobiļu!» Ko varēju teikt – nebija puscūča, ar ko atpirkties. Teicu: «Labi.» Kādam jau uz turieni bija jābrauc. Biju 33 gadus vecs, precējies, auga meitiņa, bet neņēma tos, kuriem bija divi bērni,» atceras K. Miezītis.Uz Černobiļu sūtāmie nostādīti ierindā, likts iznākt priekšā tiem, kuri nav izgājuši ārsta komisiju. Kārlis starp tiem, jo atcerējies, ka bērnībā slimojis ar tuberkulozi, varbūt tas glābs. Taču tos, kuriem problēmas ar veselību, uz Černobiļu nosūtīja vispirms…Dzīvojuši tuvu lokatoram, apmēram tik, cik Ikšķile no Ogres, skursteņus pamalē varējis samanīt. Toties uz darbu likvidētāji kareivjus veduši 70 kilometrus – līkumu līkumiem. «Strādājām, turpat pie lokatora mūs pabaroja un veda atpakaļ. Bijām atsevišķajā speciālajā bataljonā, tieši zonā. Par starojumu zinājām, bet nebija jau mums tādu radiācijas skaitītāju. Tad tur vēl bija pilns vietējo, kolhoza govis pļavā ganījās. Mums teica, ka lopi slimi, bet piens esot ļoti labs. Šņabi pirkām un dzērām uz nebēdu, kāds bija dzirdējis, ka spirts pasargājot organisma šūnas no radiācijas ietekmes,» stāsta K. Miezītis. Jau pēc Černobiļas Kārļa ģimenē piedzimis dēls, bet pirms tam viņš ilgāku laiku ārstējies, veicis pārbaudes, lai būtu drošs, ka bērns nāks pasaulē vesels. Kārlis Miezītis ir invalīds kopš 1999. gada, dažādas kaites sākušas parādīties kādus sešus gadus pēc atgriešanās no Černobiļas. Daudzi tā laika biedri jau viņā saulē, bet Kārlis teic, ka viņš esot dzīvelīgs.Kārļa Miezīša dēlam tagad ir 22 gadi, un tēvs atzīst – ja arī dēla dzīvē būtu tāda Černobiļa, necenstos atrunāt: «Kādam vienmēr ir jābūt ierindā. Neies viņš, paņems citu. Pret dzīvi jāstājas ar krūti, nevis jāgriež dibens!»
