Septītās dienas adventistu draudze Bauskā atzīmē savu simtgadi

Septītās dienas adventistu draudzē Bauskā šovasar svinēta draudzes simtgade. Savukārt septembra nogalē te tika sarīkoti Ražas svētki. Uz tiem ieradās arī «Bauskas Dzīve». Bez dažādām kopā sanākšanām svētkos daudz izdarīts arī draudzes ēkas remontā un sakārtošanā.

Paši ar savu darbu
Draudzē Bauskā no 2021. gada kalpo mācītājs Viesturs Reķis, vispār Dieva darbam viņš nodevies no 1979. gada, 2000. gadā ieguvis doktora grādu mācītāju kalpošanā ASV universitātē, liecina dati mājaslapā «adventisti.lv». Draudzē pēc dokumentiem ir 74 locekļi, tomēr kovida laiks iemācījis attālināto režīmu, tālab pašlaik aktīvais kodols, kas tiekas klātienē, ir 25 – 30, stāsta Harijs Zablockis, draudzes vecākais.
Jūnijā sākuši atzīmēt draudzes simtgadi. Savukārt nams septembra sākumā ticis pie jauna metāla jumta, kam iestrādāta aizsargkārta, tam draudzes locekļi paši naudu krājuši aptuveni desmit gadus, atbalstījusi arī Latvijas Draudžu savienība. Materiāli izmaksāja ap 8000 eiro. Savukārt «draudzes vīrieši ir celtniecības meistari, viņi ziedoja savu brīvo laiku, par darbu samaksu neprasot», stāsta draudzes mantzine Nalda Zablocka. Darbs jumta nomaiņā ritējis pusotru mēnesi. Jumts būtu sanācis agrāk, bet pirms pieciem gadiem bija jāmaina krāsns, pērkot granulu katlu, nācies iztērēt jumtam paredzēto naudu. Pašlaik draudze nebaidās no ziemas, jo vajadzīgais nama Skolas ielā 3 uzturēšanai un apsildei sarūpēts.

Dažāda kalpošana
Katru sestdienu mācītājs V. Reķis, kas nav baušķenieks, ierodas mūsu pilsētā. Vispirms ir Bībeles skolas nodarbība, kas norit pēc plāna. Šajā ceturksnī apguvuši vēstuli efeziešiem, nākamā tēma būšot par draudzes iespējām kalpot sabiedrībai. Septītās dienas adventisti darbojas visā pasaulē, centrs – ASV.
Arī baušķenieki gan ar lūgšanām, gan finansiāli iesaistās dažādos projektos. Bauskas draudzes artava ir arī pie sabiedriskā centra Imantā, ko drīz atvēršot. «Atbalstām paliatīvās aprūpes dienestu darbu, Ukrainu, cietumus, tiek apmeklētas arī ārstniecības iestādes. Svarīga ir arī lūgšanu kalpošana, katru dienu draudzes locekļi lūdz par pilsētu un iedzīvotājiem. Ir arī nodarbības septiņiem astoņiem draudzes bērniem un viņu draugiem, kas atnāk līdzi. Draudzē ir ļoti talantīgi bērni, piemēram, Dārta un Ance Ezeriņas, dievkalpojuma laikā viņas uzzīmē ļoti skaistus darbus,» stāsta draudzē.
Pēc Bībeles nodarbības un pirms svētrunas Ražas svētkos jeb rudens pateicības dievkalpojumā bērni spēlēja klavieres, runāja Bībeles pantus. Meitenes Arabella Čandlere un Ance Vēja klātesošos iepriecināja ar dziesmu par sienāzīti, uzsverot, ka «viss nav par naudu nopērkams, kas var sirdi ielīksmot». Savukārt Jānis Mikulāns spēlēja akordeonu. «Draudzē attīstās gan jauni, gan veci talanti,» pēc vīra snieguma runāja ticīgie. Svētku reizē bija arī dārza labumu, konservējumu un adījumu izstāde, ražīgu darbu apliecināja arī jaunu un vecāku draudzes locekļu gleznas.

«Īpašums nedrīkst kļūt par mūsu īpašnieku»
Mācītājs V. Reķis svētrunā klātesošos mudināja izvērtēt Svēto Rakstu vārdus «Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.» (Mt. 6:24) Cauri gadsimtiem nekas nav mainījies, joprojām ir vajadzības un pašiem arī roka jāpieliek. Pasaule ir balstīta uz plānošanu, domām par rītdienu, tomēr paša miera labad svarīgi būtu dzīvot šodienā, ko Dievs devis, «rūpes ir bezjēdzīgas, jo ar tām neko neiegūstam». Atskanēja arī pašlaik ļoti aktuāla doma, ka «īpašums nekad nedrīkst kļūt par mūsu īpašnieku». Kristietim nekur nav solīta bezrūpīga dzīve.
Draudzes locekļi tika aicināti izstāstīt liecības par Dieva darbiem savā dzīvē. Leonora Vilciņa atklāja, ka draudzē ir kopš 2013. gada, te atradusi «dvēseles miera avotu ik mirkli, ik brīdi». Kundze, kuras veselība nebūt nav ideāla, visus mudināja negausties, bet dzīvot dzīvi. To darot arī pati, vēl darbojoties dārzā, pat zemi rokot, audzējot «dillītes, cidonijas un kabacīšus». «Visi zina, ka man ir burkāni uz Jāņiem, tos gaida. Dievā gūstu atelpu pa visu savu grūto dzīvi,» gaiši sacīja baušķeniece.

Bagātīgas prasmes
Savukārt Eduards Leflers ražas izstādē bija izlicis savas gleznas, vīram tas ir hobijs, gleznojot jau no jaunības, lai arī mākslas skolā nav bijusi iespēja izglītoties, «tikai nedaudz tautas studijās, plenēros pamācījos». Arī Valda Reķe darbojas ar otām, viņu gan vairāk aizraujot cilvēki un Kuldīga. Mācītāja kundze bija uzgleznojusi meiteni, sievieti no rīta, vakarā un naktī. Savukārt Antoņina Uhnaste aizraujas ar zeķu un čībiņu adīšanu, draudzes locekļus mudināja, kam tīk, paņemt no krājuma ko sev.
Draudzes locekle Antra Ezeriņa, pašlaik mājsaimniece, ražas demonstrēšanai bija atnesusi pašas sietu kazas sieru. Viņas meitas Ance Ērika (14 g.) un Dārta Elīza (17 g.) ir jau pieminētās talantīgās zīmētājas. Ance zināšanas papildinājusi mākslas skolā. Savukārt dēls Voldemārs (19 g.) Latvijas Universitātē pirmajā kursā apgūst programmēšanu.
«Katrā dievkalpojumā top zīmējums. Kā mazās dienās viņas sāka, tā turpina. Dārta grib saistīt savu dzīvi ar mākslu,» stāsta Antra. Baušķeniece draudzē ir kopš 2004. gada, pirms tam bijusi Cēsu draudzē.
Cik viegli tikt galā ar pusaudžiem, jauniešiem, kā izdevies viņus iekļaut ticības dzīvē un pieņemt garīgas vērtības? «Mēs ļoti daudz runājam, pamatproblēmas noteikti izrunājam. Neko neuzspiežu, arī lūgšanās, vakaros pārrunājam arī garīgas lietas. Cilvēkam pašam arī jāatrod atbildes, katram savas «kurpes»… Dievs mani uztur pie dzīvības, neskatoties uz slimību, dzīvoju. Mājās valda saticība,» stāsta ģimenes māte.
Bērni ir arī muzikāli – Voldemārs spēlē klarneti un vijoli, Dārta – akordeonu un sintezatoru, savukārt Ance – flautu. Dārtas zīmētās dālijas un citas gleznas ir arī izstādē. «Zīmēju, ko redzu, puķes, kas izliktas priekšā. Ziemā fantazēju,» «Bauskas Dzīvei» skaidro meitene. Uzgleznots arī kuģis kā dāvana tētim. Savukārt Leonorai Vilciņai ir pat uzdāvināto zīmējumu «hronika». Pēc tam vēl draudzes locekļi pie skaisti un bagātīgi klāta galda mielojās ar pašu gatavotiem labumiem, dalījās ar Dieva vārdu, cits citu stiprinot un talantus izceļot.

Īsi iz vēstures

Bauskas apkaimē ar adventes vēsti pirmā iepazinās Lilija Ramane, kas mācījās Rēzeknes lauksaimniecības skolā. Viņu Rēzeknē kristīja sludinātājs Jānis Driķis 1916. g. 23. martā. 1920. g. septiņi draudzes locekļi veidoja Bārbeles grupu. Bauskā 1924. g. Jānis Driķis veica evaņģelizācijas darbu, un 8. jūnijā tika kristīti pirmie draudzes locekļi Bauskā: Andrejs un Olga Berķi, Jūlijs Mengots, Anna Vācele. Šiem locekļiem pievienojās Bārbeles grupa un no citām draudzēm pārnākušie. Tā 1924. g. 8. jūnijā dzima Bauskas draudze.

Pirmās sapulces notika Jāņa Driķa dzīvoklī Rūpniecības ielā. Draudzes vecākā pienākumus pildīja Andrejs Berķis. 1929. g. izveidota Iecavas draudze.

1935. g. Bauskā bija 46 draudzes locekļi. Kara laikā draudze turpināja pulcēties, un, iespējams, tādēļ klausītāju skaits pat vairojās. Ienākot Sarkanajai armijai Bauskā 1944. g. rudenī, pilsētā notika kaujas un draudžu sapulču vieta Baznīcas ielā 5 tika nopostīta.

1955. g. jūlijā draudzē sāka kalpot nesen no izsūtījuma Sibīrijā atbraukušais Alfrēds Mednis. Ar viņa ieguldījumu draudze ieguva telpas Skolas ielā 3a, kas no dēļu sastatnēm tika pārveidota par celtni, kur notiek draudzes sapulces. 70. gados Bauskas draudzē bija koris, orķestris un pat vijoļu skola. Draudzes muzikālo dzīvi vadīja sludinātājs Voldemārs Zaķis un viņa dēls Modris Zaķis.

Kopš 1957. g. draudze Bauskā pulcējās Komjaunatnes (tagad Skolas) ielā 3a. Sapulces notika un notiek katru sestdienu pulksten 10.

No 2003. g. draudzē kalpoja sludinātājs Armands Bērziņš, bet pēc viņa kopš 2008. g. Ainis Kaspars.
Avots: «adventisti.lv».