Dziesmu un Deju svētku dalībnieces no Bauskas novada dienasgrāmata: pirmais ieraksts

Svētku gājienā – gaidīšana, lietus un joprojām gaidīšana

Tradicionāli ar svētku gājienu 2. jūlijā ir atklāta Dziesmu un deju svētku nedēļa; gājiens Rīgā vēl turpinās, prognozētais grafiks jau pārsniegts par stundu.

Svētdienas rīts Bauskas novada amatierkopām sākās dažādi, bet jauniešu deju kopas «Mēmelīte» divas grupas kopā ar vidējās paaudzes dejotājiem no «Mēmeles» šodien pie pašvaldības administrācijas ēkas Bauskā tikās ap plkst. 10.30. Svētku dalībnieki tikšanās punktā ieradās ne tikai ar neviltotu smaidu sejā, bet arī ar paunām, kurās atrodas viss nepieciešamais nedēļas dzīvošanai uz vietas Rīgā.

Ceļš uz Rīgu ar mazu pauzi neilgi pirms Ķekavas paiet ātri un jautrā omā – beidzot taču ir svētki, kurus visi tik ilgi gaidījām! Ierodoties 11. Novembra krastmalā Rīgā, atrodam savu stāšanās vietu un gaidām. Ieradušies esam nedaudz agrāk, taču tas nekas, jo laikapstākļi patīkami – nav ne sutoņa, ne aukstums – ideāls laiks svētku gājienam. 

Pirmā gaidīšanas stunda paiet visai labā noskaņojumā visiem, jo tiek uzņemti foto, kāds satiek un aprunājas ar draugiem no citiem kolektīviem, un Skaistkalnes pūtēju orķestris uzspēlē meldiņu, pie kura kustēties tā vien gribas.

Tā dejotāji un dziedātāji savā nodabā uztur labo garastāvokli, līdz atskan bļāviens no vienas no svētku koordinatorēm: “Kas jūs par kolektīvu?” Atbildam, ka baušķenieki no “Mēmelītes” un tur blakus mums “Mēmele”. “Tad uz atpakaļu, te vēl citiem jāstāv! Uz priekšu! Ejat uz atpakaļu!” Tā nu grūstoties un nedaudz izsisti no pozitīvās noskaņas, atkāpjamies – uz priekšu vai uz atpakaļu, ka tik kustībā. Pēc neliela brīža pašiem tomēr izdodas noturēt iepriekšējo prieku un sajūsmu par gaidāmo gājienu.

Paiet vēl stunda, vēl puse stundas, un rodas jautājums – kas notiek? Ak, jā, ienākusi ziņa, ka gājiens aizkavējies par teju divām stundām. Nu jau jūtama lielāka spriedze un pat neapmierinātība, jo, saprotams, svētki ir svētki, taču daļai vēl daudz kas cits ieplānots arī vakarā. 

Atkal jau gaidām, skatīta tiek gājiena tiešraide, lai varētu kaut provizoriski noteikt, cik drīz uzsāksim kustību. Kamēr šādi katrs pats sevi izklaidē, strauji satumst mākoņi, un jau pavisam drīz sākas lietusgāze, kas ik minūti pieņemas spēkā. “Mums laiks iziet gājienā!  Velkam nost lietusmēteļus!” Pēc kā gan mēs izskatīsimies?… Atskan dažādi viedokļi un frāzes, bet beidzot varam parādīt arī sevi, tāpēc smaids pats no sevis atkal plaši jo plaši rotā ikviena dalībnieka seju.

Gājiena laikā par lietu aizmirstas, jo skatītāji ik pēc pāris metriem uzsauc un uzgavilē katram kolektīvam. Ik pēc kāda posma, sasaukšanās vietās katru amatierkopu uzteic tādas personas kā Oskars Lepers, Jānis Āmanis un citi. Uz brīdi šķiet, ka lietus tiešām vairs nelīst (taču lija gan – un kā vēl1), bet gājiena pacilātā gaisotne bija spēcīgāka par laikapstākļiem.

Pēc pasākuma izmirkuši vēl ilgi meklējam šoferīti ar autobusu, lai dotos uz Rīgas 88. vidusskolu, kur Bauskas puses kolektīviem paredzēta nakšņošana. Skolā sākas jau nākamā jautrība – guļvietu sadale klasē. Katrs cenšas atrast sev rūmi, un sanāk visai cieši. Bet tad ienāk kāds, kurš pēc lietavām un stundu ilgā gājiena spēj nedaudz loģiskāk spriest, un nosaka: “Tos galdus taču jānes ārā, būs vieta vēl cilvēkiem!” Atskan gurds “Ā, jā..”, bet sacīts – darīts! Telpa pavisam drīz kļūst plašāka – nenāksies elpot pakausī deju kolēģim.  

Kad dalībnieki saņem savus maisiņus no svētku rīkotājiem, manāma neliela vilšanās par saturu. Dāvinātās ūdens pudeles ir gauži mazas – 400 mililitru, brašākam dejotājam trīs mutītes ūdens no pilnas pudeles varbūt tiktu. Vēl maisiņā ir svētku nozīmīte, svētku ceļvedis, “Dzintara” lūpu balzams, dalībnieka karte un pastkarte.

Lai vai kā – svētki ir atklāti, un priekšā visiem dalībniekiem, kā arī arī svētku baudītājiem krāsaina jo krāsaina nedēļa.