Sestdien, 25. oktobrī, turpat 50 Latvijas pilīs un muižās norisinājās ikgadējā Leģendu nakts. Neskatoties uz drēgni lietaino vakaru, Svitenes pilī tā pulcēja vairāk nekā 200 viesu.
Pasākuma ievadā apmeklētāji kopā ar svitenieci un vakara gidi Vitu Reinfeldi varēja doties nelielā ekskursijā pa seno ēku. Interesanti, ka, vaicājot viesiem, cik no viņiem Svitenē un pilī ir pirmo reizi, apstiprinājuma rokas pacēla aptuveni trešdaļa atbraukušo.
Ekskursijas vadītāja viesiem atklāja, ka pils piedzīvojusi divas pamatīgas pārbūves. Pirmo, kad senākajai muižas kungu mājai piebūvēts paplašinājums, otru – kad tur ierīkota skola. To, ka esošā pils slēpj sevī vēl vienu ēku, šobrīd var sazīmēt vien pēc sienu biezuma starpības – sākotnējai ēkai tās vietām ir pat 1,90 m platas, bet jaunākajai – vien 0,7 m.
V. Reinfelde viesiem izrādīja arī Svitenes pils vēsturisko krāsni ēkas pirmajā stāvā, kura, kaut laika zoba pabojāta un zaudējusi skaisto nobeiguma dekoru vāzes formā, saglabājusies nepārmūrēta. Arī šajā vakarā tā bija iekurināta.
Apmeklētāji uzzināja, ka tā laika pilīm bija raksturīgas caurstaigājamas telpas, taču, pielāgojot ēku skolas vajadzībām, parādījās koridoru sistēma. Līdz ar to daudz durvju vairs neizmantoja, dažas tikušas arī aizmūrētas.
Kopumā, kā pastāstīja gide, kopš pils pirmās pārbūves saglabājušies pietiekami daudz interjera elementu. V. Reinfelde sacīja, ka pirms pāris gadiem pilī bijusi izpēte par to, kas šeit bijis un kā izskatījies, un iespējams, nākamajā Leģendu naktī varēs iepazīties ar tajā atklāto.
Arī Svitenei savas leģendas
Kā jau pieklājas Leģendu naktī, arī par Svitenes muižu un tās muižkungiem tika vēstītas leģendas, turklāt visas ar tādu jaušami biedējošu pieskaņu. Piemēram, par kādu Līnu, kurai dzīvē viss padevies labāk nekā citiem cieminiekiem, tāpēc viņa turēta aizdomās par burvestībām. Kā jau tajos laikos pieklājās – aizdomas tika pārbaudītas, liekot Līnai ar aizsietām acīm un sasietām rokām šķērsot Virsītes upes dziļāko vietu pa šauru kārti. Kārts sašūpojās, un Līna upē noslīka. Šo vietu vēl šobaltdien sauc par Raganiņu.
Vai, lūk, citas leģendas par pilīm tik neatņemamo spoko-
šanos. 19. gadsimta vidū 200 metrus no pils bijusi neliela katoļu baznīciņa, tagad – kapliča. To apmeklējusi grāfiene Cecīlija fon Anrepa-Elmpta. Mācītājs braucis no Žeimes, bet uzzinājis, ka grāfiene savu suni apglabājusi cilvēkiem paredzētajā kapsētā, atteicies turpmāk ierasties. Vietējie mēļoja, ka grāfiene mācītāju iespundējusi pazemes ejā, un viņa vaidas dzirdamas, ejot cauri parkam. Arī pašu Cecīliju vasaras pilnmēness naktīs varot satikt pilī. Par viņas klātbūtni liecinot vecas rožu eļļas aromāts un krinolīna čaukstoņa.
Imants Lancmanis: Šeit viss ir īsts!
Vakara centrālais pasākumus, uz kuru cilvēki bija gatavi tumsā un lietū mērot ceļa gabalu pat no galvaspilsētas, bija mākslas vēsturnieka un gleznotāja Imanta Lancmaņa stāstījums «Svitenes pils vieta Kurzemes un Zemgales muižu vidū». Pārpildītā zāle, kur aizņemtas bija ne tikai ierīkotās, bet arī stihiski izveidotās papildu sēdvietas, kā arī visas iespējamās stāvvietas, apliecināja, cik liela interese ir par I. Lancmaņa apkopoto informāciju par pili. Iespējams, tāpēc, ka viņam ir apbrīnojams talants atklāt un parādīt dažādu vietu un lietu unikalitāti. Tas I. Lancmanim izdevās arī šajā vakarā.
Noteikti daudzi pēc lekcijas uz Svitenes pili raudzīsies citādāk, jo I. Lancmaņa stāstījums gluži kā restauratora skalpelis atklāja zem skolas gadu uzslāņojuma paslēpto skaisto un vienreizējo klasicisma ēku. Izrādās, Svitenes pils ir vienīgais gadījums Latvijā starp vēsturiskajām ēkām, kad viena sena ēka tiešā nozīmē apaudzēta ar modernāku ēku un pārvērsta līdz nepazīšanai, taču tajā pašā laikā tā nav nojaukta, tās struktūra ir saglabāta. No viduslaiku nocietinātās mājas ar restotiem logiem un durvju restēm tā pārtapusi par greznu kungu namu.
Tāpat diezin vai, steidzīgi caurstaigājot telpas, daudzi būs pamanījuši, ka zem nevīžīgām krāsu kārtām paslēptas ļoti daudzas detaļas no pils pirmās pārbūves laika. Kā norādīja I. Lancmanis, Svitenes pils interjers patiesībā vērtējams kā visautentiskākais no visām klasicisma laika pilīm Latvijā. «Šeit viss ir īsts!» tā uzsvēra I. Lancmanis. Žēl tikai – kamēr citviet jau ierīkoti muzeji, Svitenē pavisam nesteidzīgi uz priekšu rit tikai vienas telpas atjaunošana. Tas noteikti būs jaunatklājums daudziem Leģendu nakts apmeklētājiem, jo, lai gan par klasicisma pērli tiek dēvēta Mežotnes pils, tajā viss ir veidots no jauna. Savukārt Svitenē attīrīšanu no simts gados uzaudzētā kultūrslāņa gaida daudzi autentiski interjera elementi, piemēram, griestu karnīzes, sandriki virs durvīm, durvju aiļu dekori, pāris telpās arī oriģinālais parkets un, protams, jau pieminētā krāsns, kurai identiskas otras Latvijā nav.
Dāvinās pilij lustru
Kā uzskatāmu piemēru smalkajai greznībai, kas gadu gaitā aizķepēta ar krāsām, mākslas vēsturnieks rādīja virsdurvju elementu no salona, ko šobrīd atjauno. Saglabājies arī sākotnējais zilais pamatkrāsojums. I. Lancmanis mudina virzīties tikai uz priekšu, taču viegli tas nebūs, jo daudzviet izmantoto eļļas krāsu var noņemt tikai ar skalpeli.
Sapnis, ka reiz šajā ēkā vismaz viena telpa atgūs sākotnējo izskatu, I. Lancmanim bijis jau sen, tāpēc viņš ļoti priecājies, kad atjaunošanas darbi beidzot uzsākti.
Zondāža parādījusi, ka zem virsslāņiem saglabājušies arī sienu gleznojumi. Ja vien to visu atsegtu, Svitenes pils savā kategorijā varētu kļūt par klasicisma ēku numur viens.
Mākslas vēsturnieka stāstījums klausītājus aizveda vēl vienā ekskursijā caur vairākiem gadu simtiem un ar pili saistīto vēsturisko personu likteņiem. Arī te neiztika bez leģendām. Piemēram, jau pieminētajai grāfienei Cecīlijai bijusi ļoti vērtīga gleznu kolekcija, no kuras četri darbi tagad pieder Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. Cilvēks-leģenda bijis arī viens no Svitenes pils īpašniekiem firsts Anatols Līvens, kas labāk zināms kā Mežotnes muižnieks. Pretēji negatīvajam priekšstatam par muižniekiem, A. Līvens bija ļoti ieredzēts vietējā sabiedrībā. Par viņu teikti tikai tie labākie vārdi, un viņš par visiem esot rūpējies.
Lekcijas noslēgumā I. Lancmanis pārsteidza klausītājus, atklājot, ka ir sagādājis dāvanu Svitenes pilij – salonam, kur norit atjaunošana, viņš dāvās ampīra stila lustru: «Tā būs dāvana šai telpai un varbūt arī pamudinājums to ātrāk pabeigt, lai lustru būtu iespējams uzkārt.»
Svitenes pils Leģendu naktī, kuru organizē Latvijas piļu un muižu asociācija, piedalās jau vairākus gadus. Šogad, atzīmējot asociācijas 25. gadadienu, Leģendu nakts tēma bija dzīres. Svitenes pils pasākuma noslēguma daļa bija šai tēmai ļoti atbilstoša, piedāvājot viesiem nelielu mielastu un arī koncertu, kurā muzicēja dziedātāji Inese Ērmane un Havjērs Fernandess. Tāpat ikviens apmeklētājs varēja pamēģināt, kā viņam padodas glītrakstīšana, ar tintes spalvu velkot graciozi izliektās burtu līnijas. Savukārt bērni varēja izgatavot spēļu zirdziņu, bet pēc tam visi kopā elegantā fotogrāfijā iemūžināt ciemošanos Svitenes pilī.
Foto: Ivars Bogdanovs
