Airika Balode
Trešdienas vakarā, 17. aprīlī, Edvarta Virzas Iecavas bibliotēkā norisinājās novadnieces Andras Rušmanes-Vējas romāna «Lūznis» atvēršana. Sarīkojumā rakstniece ieskicēja jaunā romāna sižetu, kā arī dalījās savā pieredzē, sākot ceļu rakstniecībā.
Līdz šim Bauskā dzimusī rakstniece Andra Rušmane-Vēja izdevusi piecus romānus – «Aleksandrs. Dzīves grāmatzīme», «Vienpatnieki», «Ar kastani kabatā», «Vienpatnieku» turpinājums «Divatne», bet šogad kārta pienākusi romānam «Lūznis».
Uz sarīkojumu sveikt daiļdarbu autori bija ieradies pulks rakstnieces draugu, ģimene un paziņas, kā arī citi literatūras cienītāji.
Edvarta Virzas Iecavas bibliotēkas vadītāja Aiva Avota-Zalstere bija gandarīta, ka jaunā romāna atvēršanas svētki tiek rīkoti tieši šīs bibliotēkas telpās, jo rakstniece A. Rušmane-Vēja pati arī ir bibliotēkas lasītāja un savas iepriekšējās grāmatas arī atvērusi šeit.
«Man ir liels prieks būt šeit, jo parasti visi pasākumi tiek rīkoti Rīgā, tāpēc priecājos izbraukt ārpus galvaspilsētas, lai apciemotu Andru, viņas radus, draugus un cienītājus,» sacīja izdevniecības «Latvijas Mediji» direktore Kristīne Kirkila, «Andra ir kolosāls piemērs tam, ka parasts cilvēks no sākuma var kļūt par autoru un tad par rakstnieku, jo ir tāds nerakstīts likums – pie trešās grāmatas autors kļūst par rakstnieku.»
K. Kirkila pastāsta, ka A. Rušmane-Vēja savu rakstnieces ceļu aizsāka kā «Vakara romānu» (red. – agrāk «Lata romāns») autore, kas esot lieliska iespēja jebkuram cilvēkam izmēģināt rakstīšanu. Sveicienā, savās atmiņās un darba pieredzē ar rakstnieci dalījās arī «Latvijas Mediju» redaktore un romāna «Lūznis» projekta atbildīgā vadītāja Linda Kusiņa-Šulce.
Tikšanās laikā rakstniece A. Rušmane-Vēja atklāja klātesošajiem savas agrākās attiecības ar automašīnām un tehniku, kas kādā posmā paradoksāli pārvērtās par lielu daļu no viņas dzīves, kalpojot arī par grāmatas «Lūznis» sākuma idejas punktu. Rakstniece ar sirsnīgu humoru pastāstīja dažādas amizantas situācijas iz savas dzīves, kas lika smieties visiem klātesošajiem.
Pavisam nedaudz tika ieskicēts arī grāmatas sižets, kas esot stāsts par kādu sievieti Amandu, kurai dzīvē viss ir «sagājis dēlī, cik nu iespējams» – izjukušas attiecības, dzīvesvietas zaudēšana, kas rezultējas ar atgriešanos pie vecākiem, darba pamešana un citas ķibeles. Izmisumā sieviete nolemj iegādāties vecu auto, kuru visi apkārtesošie sauc par «lūzni» un iesaka pārdot, taču grāmatas galvenā varone savu automašīnu sauc par «mīlulīti» un uzstāj, ka tiks ar to galā. Automašīnai ir savs noslēpums, kas aizved turpmāko grāmatas sižetu neparedzamos notikumos, kurus uzzināt var, tikai izlasot romānu «Lūznis».
Sarunas starplaikos skanēja kokles spēle Iecavas mūzikas un mākslas skolas audzēknes Helēnas Jaroško izpildījumā. Pēc A. Rušmanes-Vējas stāstījuma, klātesošajiem bija iespēja uzdot jautājumus, un pirmais, protams, bija jautājums par nākamo grāmatu. Rakstniece atbildēja, ka, iespējams, jaunu daiļdarbu varētu sagaidīt jau nākamgad. Ilgāko laika posmu paņemot grāmatas labošana, un A. Rušmane-Vēja dalās ar humoristisku dzīves ainu – kad par rediģēšanas laikietilpību stāstījusi vīram, viņš pavisam vienkārši noteicis: «Nu tad raksti tā, lai nav jālabo!»
Pasākumā interesenti varēja iegādāties jauno romānu «Lūznis» ar rakstnieces ierakstu tajā. Brīvākā brīdī arī «Bauskas Dzīvei» izdodas «noķert» rakstnieci, lai iepazītos ar viņu nedaudz tuvāk. «Vispirms mācījos Dzimtmisas pamatskolā, tad vakarskolā Bauskā un pēcāk pārgāju uz Bauskas 2. vidusskolu. Rakstīju jau pamatskolā, taču, par laimi, to rādīju tikai saviem radiniekiem,» rakstniecības pirmsākumus ieskicē A. Rušmane-Vēja, «2011. gadā, kad man bija 19 gadi, saņēmos iesniegt savu darbu «Vakara romāna» konkursā, kuru toreiz noraidīja, taču viņi dalījās atsauksmēs par to, kas tajā ir labs, kas slikts, kā arī iedrošināja turpināt. Nākamo jau iesniedzu 2014. gadā, kuru pieņēma, un sākām ar to strādāt, un pirmā grāmata pie lasītājiem iznāca jau 2015. gadā, kad man bija 24 gadi.»
Sākuma pieraksti, ko pamatskolas laikā rakstniece veica kladē, esot bijuši īsti romāni, ko viņa pati ironiski nodēvē par «pasaules bestselleriem» un atzīst, – ir ļoti labi, ka tos noraidīja.
Iedvesmu rakstīšanai viņa parasti «noķer» no dzīves izjūtām, ko ir vēlme izteikt vārdos. ««Lūznī» tā izjūta bija par to, ka mašīnās ir kaut kas vairāk, nekā šķiet. Tad ideja «apaug», un atnāk viss pārējais,» pavēsta rakstniece, «smeļos reizēm no savas dzīves, bet, kad sāku rakstīt, tā jau vairs vispār nav mana dzīve – varoņi un situācijas ir izdomātas.» Māksliniekiem nereti ir svarīga atmosfēra, kādā viņi rada savus darbus, un katram tā ir citādāka. A. Rušmane-Vēja atklāja, ka viņai visvieglāk ir strādāt vienatnē, savā istabā – klusumā vai skanot mūzikai, kas atkarīgs no noskaņojuma. Idejas rakstniecei vislabāk raisoties tad, kad strādā rokas, piemēram, rušinoties piemājas dārzā.
«Rakstu es datorā, bet man ir atsevišķa kladīte, kurā ieskicēju kādus sižetus vai idejas, visbiežāk tie ir dialogi. Ir bijis, kad varoņi man galvā runā, es cenšos to iegaumēt un uzreiz pierakstīt, lai neaizmirstu,» stāsta rakstniece.
A. Rušmane-Vēja pati lasa grāmatas jau no agra vecuma un ir Edvarta Virzas Iecavas bibliotēkas pastāvīgā lasītāja, taču mīļāko rakstnieku viņai nav – tie mainās, bet romantikas žanrs tomēr ir tuvākais. «Jaunā romāna «Lūznis» ideja tapa pirms aptuveni deviņiem gadiem, taču tā bija vēl tāla. Pēc laika uzradās vēl kāda cita doma, tad atkal kāda nianse – pats rakstīšanas posms sākās tikai 2019. gadā, bet paralēli strādāju pie iepriekšējā romāna «Divatne», jo tas bija jāpabeidz primāri, tāpēc «Lūznis» atkal tika «pabīdīts» malā. Jaunākais romāns «rakstījās» ilgi, pat nezinu, kādēļ tā, bet brīžiem šķita, ka nemūžam to nepabeigšu.»
Izklausās interesants sižets.
Tagad jebkurš cilvēks,kurš uzskata sevi par rakstnieku vai balamuti var izdot grāmatu vajaga kādus 3000 euro,lai grāmatu izdotu apritē. Un tālāk,ja grāmatu pērk,tad vai nu atpelnās vai nē. Tā kā par tādu raksnieci dzirdu pirmo reizi,tātad vai nu bagāts vīrs vai vecāki sponsorā viņas vaļasprieku…..
Paldies, Andra, par interesanto satikšanos!
Tavas grāmatas lasās tik viegli un aizraujoši,nespēju sagaidīt nākošo.
Pēdējos gados pašmāju autori saradušies kā sēnes pēc lietus.Ap 20% tiešām talants un prasme savīt sižetu.Pārējos savulaik izdevniecībām ne tuvu nelaistu.
Vāki mūsdienās skaisti un glancēti, saturs gan pārsvarā blāvs un truls jaunajiem autoriem. Ja nosaukums ir lūznis, vajadzēja kādu 20 gadīgu sarūsējušu lamatu uz vāka, būtu interesantāk un arī proletariāts labāk asociētu ar sevi.
Neviens nav lasījis, bet viedoklis ir.
Ziņu avīzē top ir vimbu svētki un ” viegli lasāma” grāmatele… bet ne vārda portālā vai avīzes 1.lpp.slejā par preses konferenci Meźotnes pilī 16.aprīlī, un pils tālāko iezīmēto likteni.Ar to apsveicu ziņu avīzi, – vērtīgāko ziņu operatīvā atspoguļošanā. Izcili!