Iecavas pagasta «Salmiņos» sacensībās ZZK «Rudens apļa kross» kanikrosā un baikdžoringā dažādās disciplīnās piedalījās ap simts suņu ar saimniekiem.
Līdzīgas sacensības, kādas notika 4. oktobrī, «Salmiņos» rīko vairākas reizes gadā. Ziemā notika kamanu vilkšanas treniņi, pavasarī bija pārgājiens ar suņiem, vasarā – biatlons ar suni, un rudenī aizvadīts kanikross 2,6 kilometru garumā.
Pavēsos laika apstākļos nosala tiesneši, bet ne sacensību dalībnieki, kam bija jācenšas turēt līdzi saviem mīluļiem pa pļavām, ceļiem un mežiem. Sākums parasti ir iespaidīgs ar skaļiem saucieniem un nepacietīgu smilkstēšanu, kad suņi sāk, cik nu jaudas ir iekšā. Finišs gan parasti ir daudz klusāks – ne vienam vien dalībniekam mēle gandrīz līdz zemei.
Sacensības sākās ar baikdžoringu – kad suns velk riteņbraucēju. Turpinājumā notika kanikrosa skrējieni dažādās disciplīnās un grupās, līdz sacensības noslēdza skrējēji ar diviem suņiem. Šādiem skrējieniem ir savi plusi un mīnusi. Ieguvums, protams, ir dubultais dzinējspēks, bet problēma ir tā, ka divkārši pieaug iespēja, ka kāds no suņiem nolems pārbaudīt, kas ceļa malā notiek, un ar diviem grūtāk ir arī meža posmā, kur ir gan saknes, gan asi pagriezieni.
Ar stafordšīras terjeru Zevu un amerikāņu pitbulu Lunu ieradies ir Roberts Beitiņš no Iecavas. Trasē gan šoreiz dodas tikai Luna un dodas divas reizes – gan ar pašu, gan pēc tam ar dēlu Kārli. «Trasē ir ļoti izturīgi. Suns skrien divas reizes, velk līdz galam un nav piekusis. Startēju gan es, gan dēls. Ikdienā mums ir garas pastaigas, ir dārzs, kur abi savā starpā spēlējas. Piedalāmies šādās sacensībās, ir treniņi reizē nedēļā, ir arī suņu skola,» stāsta R. Beitiņš.
Reizē ar profesionālajiem dzinējsuņiem un speciāli audzētiem jaukteņiem sacīkstēs piedalās arī citu šķirņu suņi. Tā ar vīriem kopā skrien rotveileri, kuri trasē reizēm paslinko, bet kopumā savus saimniekus velkot labi un esot diezgan izturīgi – nākamajā dienā atkal esot skriešanai gatavi. Citviet saimnieci bezmaz vai pa gaisu velk liels Austrumeiropas aitu suns – melnajam milzim šķēršļu nav, ir tikai ātrums un spēks.
Nedaudz negaidīti bija redzēt starp dalībniekiem rīzenšnaucerus, bet Natālija Šilaka no Rīgas saka, ka viņi ir regulāri dalībnieki šādos skrējienos, kur viņa ir kopā Dori. «Viņam ļoti patīk piedalīties skrējienā. Bauda procesu, ar prieku skrien. Šodien skrien divas reizes – ar manu dēlu un ar mani. Mēs strādājam arī sporta laukumos, daudz staigājam. Divas trīs reizes nedēļā trenējamies ar skriešanu. Viņš nav dīvāna suns, ir daudz jāstrādā. Cik ir laiks, braucam uz treniņiem kopā ar visiem. Ja nesanāk, strādājam arī mājās, skrienam pa rajonu,» stāsta N. Šilaka.
Starp lielajiem milžiem bieži pavīd mazāki sunīši – gan borderkolliji, gan spanieli un arī citi. Vieni no mazākajiem šajā sarakstā ir Džeka Rasela terjeri. Aija Liepa no Valmieras ieradusies ar uzreiz trīs sunīšiem.
«Man mājās ir četri gabali, šodien līdzi ir trīs. Medību šķirne, ļoti aktīvi paši par sevi. Velk ļoti centīgi – trasē vairāk noplīsa saimniece, nekā suns. Kad piedalījāmies vasarā biatlonā ar suni, viņa arī skrēja – pa šķēršļiem, pa dubļiem, pa dīķiem. Ļoti uzticas saimniekam un kanikrosā velk saimnieku uz finišu,» stāsta A. Liepa.
Viņa norāda, ka suņus ir jānodarbina, un to var darīt dažādos veidos. «Nodarbinām daudz. Dzīvoklī četri gabali sadzīvo labi. Ir garas pastaigas, braucam uz mežu – tad visi četri izskrien. Mums ir paklausības nodarbības un sacensības. Piedalāmies rallijā un citās sacensībās, arī uz paklausību. Visi suņi trenēti un liekam eksāmenus paklausības nodarbībās. Kanikross šajā gadījumā ir kā izklaide. Citreiz nevajag nemaz to fizisko – ja strādā ar galvu, tas nogurdina suņus. Pēc parastām paklausības nodarbībām ir tik pārguruši, it kā būtu garas distances noskrējuši,» norāda A. Liepa.
