Ģirts Miķelsons Īslīces pagastā audzē 300 vīnogu šķirnes un dara vīnu

Ģirts Miķelsons vīnogas audzē jau 20 gadus, no kuriem pusi saimnieko viensētā “Visnoļi” Bauskas novada Īslīces pagastā, jo Zemgales klimats ir piemērotākais vīnogu audzēšanai. Kopumā saimnieks izmēģinājis ap 800 vīnogu šķirnes, bet tagad divos hektāros audzē aptuveni 300 šķirnes, kas galvenokārt paredzētas vīna darīšanai. Pirms trim gadiem viņš izveidoja vīna darītavu “Kaucis Creek Winery” un savā saimniecībā rīko vīna degustācijas tūristiem, ziņo Latvijas Radio raidījums “Stiprie stāsti”. 

“Kādreiz domāju, ka man būs vīns, ka sēdēšu ziemā ar konjaka glāzi pie kamīna. Tagad ir konjaks, kaut peldies, vīns arī ir, māja arī, bet vairs nevajag. Jo vairāk ir, jo mazāk gribas. Vīni arī, – es tikai pagaršoju, kas ir sanācis, kad liek kopā, un ar visu to darbu citreiz esmu pat aizmirsis, kā tas garšo,” atzina Ģirts.

Viņš tikai pirms 10 gadiem pārcēlās uz dzīvi Zemgalē, kur vīnogu audzēšanai ir vispiemērotākais klimats Latvijā. Ģirts dzimis un audzis Saulkrastos.

“Izcila bērnība man bija. Vienā pusē mājai mežs, otrā – jūra. Pa virtuves logu varēja jūru saskatīt. Omei bija ļoti lielas problēmas ar kājām, bet viņa bija ļoti darbīga. Pa dārzu riktējās un šeftējās, un lika man arī visu darīt. Vēlāk arī tēvs sāka nodarboties ar tulpēm, kā jau tajā laikā, jo mamma bija aptiekārs ar izcili “lielu” algu padomju laikā – 100 rubļiem laikam. Kaut kā vajadzēja izdzīvot,” viņš stāstīja. 

Ģirts jaunībā nav bijis nekāds apzinīgais, taču dārzkopība viņam patika. Vērojot tēva darbošanos, viņam radās priekšstats, ka tā ir ļoti interesanta nodarbe. 

“Iestājos Bulduros [dārzkopības tehnikumā – red.], Neticamā kārtā man izdevās arī pabeigt to skolu, jo katrā nedēļas rīta līnijā mani bija jāsauc priekšā. Pusstāvs ar puišiem, un trīsarpus stāvi ar meitenēm, – kur tad tu pa nakti iesi? Ciemos, protams! Pēc pirmā kursa mani no kopmītnēm palūdza aizvākties. Bija dilemma, vai iet pavisam prom no skolas, vai mēģināt no Saulkrastiem katru rītu un vakaru izbraukāt. Citreiz vajadzēja celties piecos no rīta, lai paspētu, bet tagad diplomā rakstīts – agronoms dārzkopis,” stāstīja Ģirts. 

Pēc izglītības iegūšanas viņš strādāja par dārznieku, Rīgas vairumtirdzniecības uzņēmuma kopgaldam audzēja tomātus un gurķus, iekopa puķu dobes. Paralēli darbam Ģirts cerēja iegūt arī augstāko izglītību Jelgavā.

“Kad es mācījos, pelnīju piecas reizes vairāk nekā mana mamma. Mācījos Jelgavā klātienē, agronomos, bet to visu varēja apvienot. Bet sākās 90. [gadi], un tad jau es to augstskolu nepabeidzu. Kādā trešajā kursā aizgāju projām. Domāju, kam vajadzēs kaut kādu agronomu? Kolhozi tūlīt izjuks, kas tā arī notika,” viņš stāstīja. 

Ģirts apprecējās, audzināja bērnus un Alojā tirgošanai audzēja kartupeļus, taču dzīve sāka mest kūleņus.

“Nobankrotēju, zaudēju vecāko dēlu – viens dzērājs nobrauca. Tad jau arī izšķīros līdz ar to pašu. Tad sākās tie dullākie gadi, maisījos visur pa pasauli,” atzina Ģirts.

Pa šiem gadiem viņš pabijis dažādās ekspedīcijās gan Moldovā, gan Meksikā un Kostarikā. Tolaik viņš sadraudzējās ar selekcionāru Gunvaldi Vēsmiņu, kas nodarbojās ar vīnogu selekciju, un Ģirtam par šīm ogām radās interese. Pirms 10 gadiem viņš no Allažu pagasta Siguldas novadā pārcēlās uz Bauskas novada Īslīces pagastu, lai pievērstos vīnogu audzēšanai pamatīgāk. 

“Ja paņemsiet kādu grāmatu par vīnogām, tajā būs rakstīts, ka vīnogām neder smagas māla augsnes, izņemot māla merģeli. Šī Zemgales augsne, – tas ir tas māla merģelis,” skaidroja Ģirts.

Ģirta viensēta “Visnoļi” atrodas meža ielokā, gar piebraucamo ceļu iestādīts egļu dzīvžogs. Par teritorijas iekopšanu viņš ir pateicīgs iepriekšējiem īpašniekiem. Šis tas, protams, ir pamainīts, bet teritorija, kad Ģirts to iegādājies, jau bijusi ļoti gaumīgi iekārtota, sakopta un skaista. 

“Man liels prieks, ka viņi mums noticēja un pārdeva šo sētu, jo viņiem bija vēl pretendenti no austrumu kaimiņiem. Tajā laikā bija tāda sistēma, ka varēji nopirkt īpašumu un tad dabūt uzturēšanās atļauju, un tie bija piesolījuši visu tūlīt – cik vajag, tik maksāšot, bet tomēr saimnieki pārdeva visu mums,” stāstīja Ģirts. 

Šobrīd viņa saimniecībā divu hektāru platībā aug ap 300 vīnogu šķirnes, kas galvenokārt paredzētas vīna darīšanai, jo pirms trim gadiem viņš izveidoja vīna darītavu “Kaucis Creek Winery” un savā saimniecībā rīko vīna degustācijas tūristiem. Ar dizainu vīna pudeļu etiķetēm, grāmatvedību un skaistām rožu dobēm pagalmā Ģirtam palīdz sieva Elita. Dēls un meita gan vēl dzīvojas ārzemēs, taču Ģirts klusi cer, ka varbūt meitu izdosies pierunāt saimniecību nākotnē pārņemt. 

Lielāko daļu vīnogu stādu Ģirts izaudzējis pats, vēl dzīvodams Allažos, savukārt daudzās vīnogu šķirnes ieguvis gan no ārzemju draugiem vīnogu selekcionāriem, gan radījis pats, tāpēc labi pārzina katru šķirni, par katru šķirni var izstāstīt arī kādu stāstu. 

“Mums nav tāda klasiska, ražojoša vīnogu plantācija. Mums ir eksperimentāla saimniecība, kurā ir caur rokām apmēram kādas 800 šķirnes izgājušas. Palikušas varbūt 300, varbūt vairāk. Būtu vienkāršāk ar piecām šķirnēm, ja vien kāds tādas iedotu un pateiktu – ņem šīs, šīs būs vislabākās,” atzina Ģirts.