No 12.jūnija līdz 14.jūnijam izstādē Latvijas Nacionālajā dabas muzejā būs apskatāmas vismaz 100 īrisu šķirnes dažādās krāsās, portālu informēja muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste Kristīna Soloha.

Izstāde “Īrisi 2024” tiek rīkota sadarbībā ar Latvijas Gladiolu un īrisu biedrību, un šogad tajā īpaša uzmanība veltīta vietējās selekcijas krāšņākajiem ziediem.

Selekcionāri un kolekcionāri iepazīstinās ar tām īrisu šķirnēm, kas pārbaudītas Latvijas klimatiskajos apstākļos un var te labi augt un ziedēt. Nozīmīgā skaitā būs pārstāvēti augstie īrisi. Šopavasar laikapstākļi bijuši labvēlīgi ļoti agrai īrisu ziedēšanai, tāpēc ir grūti prognozēt konkrētu izstādē apskatāmo šķirņu skaitu, tomēr rīkotāji cer iepriecināt apmeklētājus ar bagātīgu ziedu klāstu, skaidro Soloha.

Izstādē savu kolekciju izrādīs arī mūspuses īrisu audzētāja Ilga Viņķele.

Augstajiem lielziedu īrisiem ir vieni no gleznākajiem ziediem puķu pasaulē – tajos ir pārsteidzoši krāsu salikumi un pārejas, bārdiņas, bārkstiņas, kruzuļi un citas nianses. Pagājušās nedēļas nogalē selekcionāre Ilga Viņķele no Stelpes uz Rundāles pils Dārznieku māju bija atvedusi 48 gan pašas izlolotas šķirnes, gan savas kolekcijas dārgumus. Steidzām aplūkot īrisu grāciju un arī uzzināt no lietpratējas to audzēšanas nianses.

Turpat pussimts apskatāmo īrisu gan ir tikai neliela daļa no Ilgas Viņķeles kolekcijas. Aptuveni 1000 kvadrātmetros kopumā aug vairāk nekā 300 šķirņu, no kurām 75% ir pašas selekcionāres radītas. Viņa rāda bildi, kur redzams lauks tā brīža krāšņajā ziedējumā. Ja vien šajā karstumā īrisu mūžs nebūtu tik pieticīgs, tad, kā norāda Ilga Viņķele, tās varētu priecēt gandrīz mēnesi. Augstajiem lielziedu jeb, kā vēl tos dēvē, bārdainajiem vai ragainajiem īrisiem, ir agras, vidējas un vēlas šķirnes. Tās pareizi sakombinējot, prieks nebūs tik ātri pārejošs. Kāpēc bārdainie? Jo katrā ziedā ir tādas kā pūkainas bārdiņas vai mēlītes, bieži izteikti kontrastējošas ar paša zieda krāsu gammu. Kāpēc ragainie? Jo ir šķirnes, kurām jau pieminētās bārdiņas ir izliekušās uz augšu un atgādina radziņus.

Ilga Viņķele teic, ka īrisi nav sarežģīta ziedu kultūra, ja vien ārā ir normāla temperatūra. Kad naktis siltas un dienas karstas, īrisi ātri saplaukst un svelmē burtiski izcepas. Ilga ironizē, ka pašreizējos apstākļos esot šādi: «Vispirms – vai dieniņās, nekā vēl nav, pēc brīža – vai dieniņās, nu jau puse lauka ziedos, bet vēl pēc mirkļa – vai dieniņās, nu jau noziedējuši!»

Atlasīt 48 šķirnes, kurām lemts «pagorīties» pils viesu priekšā, arī «palīdzējis» karstums – bija jāskatās, kas uz to brīdi vēl zied. Tāpat selekcionāre raugās, lai būtu pēc iespējas plašāka krāsu palete – kaut kas no dzeltenā, baltā, rozā, zilā.

Īrisu bums Ilgas Viņķeles dārzā sācies jau pagājušā gadsimta 90. gados. Arvien daudzskaitlīgāka kļuva kolekcija, tad Ilga sāka nodarboties arī ar selekciju. Kritisks izvērties 2014. gads, kad pēc piedzīvotā kailsala izsala teju 75% kolekcijas. Izdzīvoja tikai tās šķirnes, kurām egļu zari bija samesti virsū. Tas, kas tolaik atkal ļāva atgriezties pie īrisiem, bija divas lecektis ar sējeņiem. Tajā gadā tie uzziedēja un kalpoja kā atspēriens sākt atkal no nulles.

Ķibeles, arī šogad ar karstumu, pērn – ar aukstumu, Ilga iemanījusies aizgaiņāt ar humoru: «Ar kaut ko ir jānodarbojas, nevar tikai uz dīvāna zvilnēt. Ar īrisiem nav garlaicīgi, ir arī stresiņš – dzīve liekas interesantāka.»

Visi izstādē aplūkojamie īrisi ar latviskiem nosaukumiem bija Ilgas selekcionētas šķirnes. Piemēram, ļoti skaistais bagātīgi ziedošais ķiršbrūnais ‘Rodžers’ esot bijis pirmais «vīrietis» viņas dārzā. Tagad «vīru» pulks kļuvis kuplāks, jo pievienojies arī ‘Mr Jānis’, taču bijis jau pārlieku paziedējis, lai tiktu ņemts līdzi uz izstādi. Ilga joko – kaut gan īriss ir vīriešu dzimtes, viņai dārzā vairāk daiļu «dāmu». Nu kaut vai gaiši violetā ‘Tanija’ ar varenu sazarotu ziedkātu. «Kad tai visi ziedi ir atvērušies, tā no smaguma var arī nogāzties gar zemi. Vienmēr atceros Vēriņa kungu (selekcionārs Aldonis Vēriņš – aut. piezīme), kurš teica, ka skaistu puķi pie mieta nesien. Bet ‘Tanija’ ir jāsien, jo tai ir ļoti daudz ziedu,» stāsta Ilga. Gaiši zilā ‘Paulīne’ gluži pretēji – ļoti stabila jebkuros laika apstākļos. Bagātīgi ziedoša un ar amizantu raibu bārdiņu.

No pašas selekcionētajām šķirnēm Ilgai Viņķelei ļoti patīk ‘Mirdzīte’ – tajā sinepju krāsa apvienota ar lillā, un ziedlapu malas rotā bārkstiņas. Tā diemžēl izstādi nesagaidīja. Selekcionārei patīk arī krēmbalti dzeltenais ‘Saules lokā’ ar skaistu bārksti, viena no pirmajām šķirnēm ‘Lāsteka’, kurai balti ziedi ar zilganu tonējumu, gaiši ‘Zilā polka’ ar violetu pieskaņu.

Īpaša Ilgai šķiet arī ‘Kamene’, kurai ziedi dzelteni ar skaistu baltu maliņu un baltu augšu. Vidēji augsta šķirne un ar stabilu kātu, līdz ar to nav riska, ka izgāzīsies, pat ja ziedu būs labi daudz. Uzzied nedaudz vēlāk kā citi īrisi. ‘Kamene’ «dzimusi» 2020. gadā un pie lidoņa vārda tikusi, jo dzeltenuma dēļ atgādinājusi apaļīgo zuzinātāju.

Ar šķirņu nosaukumiem esot tā, ka dažkārt par mudinājumu kalpo kāda līdzība, citkārt vārds vienkārši iešaujas prātā, ir arī veltījumi noteiktiem cilvēkiem. Bet, ja nekas labs nenākot prātā, – tad īrisam tiek skaists meitenes vārds. Kāds kolēģis reiz Ilgai norādījis, ka īrisiem sieviešu vārdus neliekot, tikai kaut ko romantisku. Uz ko Ilga dzēlīgi atbildējusi, ka viņai gan dārzā ir tikai skaistas «dāmas» ar kādu «kungu» pa vidu.

Savukārt Ilgas kolekcijas «ārzemnieki» nākuši galvenokārt no ASV vai Slovākijas. No citu selekcionāru darba augļiem Ilgas favorītes ir slovāku selekcionāra Antona Mego veidotās šķirnes, kurām, Ilgas vārdiem, skaisti «burzīti» ziedi, piemēram ‘Curly Sue’. Šī selekcionāra darba noslēpumi Ilgai nav zināmi, bet minējums, ka jauniem īrisiem ir ne tikai «mamma un paps», bet tie ir pat septiņu šķirņu putekšņu maisījuma rezultāts – ļoti interesantā gammā un izteikti kruzuļotām ziedlapu malām.

Tomēr selekcionāre uzsver, ka mīļa viņai visa plašā īrisu kolekcija. Ja mammai ir 12 bērnu, nu kā tu pateiksi, kurš ir mīļāks – tā salīdzina Ilga.

Īrisu krāsu palete patiesi ir ļoti bagātīga, taču Ilga Viņķele atklāj, ka pagaidām divās krāsās šos ziedus ieraudzīt neizdosies – zaļā un košā uguns sarkanā. Viņa zina teikt, ka ASV pat piesolīti desmit tūkstoši dolāru tam, kam izdosies radīt zaļu ziedu īrisu.

Īrisu selekcijas darbs ir pārsteigumu pilns. Tas nav kā, piemēram, ar gladiolām – ja sakrustosi divas rozā šķirnes, ar garantiju dabūsi rozā rezultātu. Viņas praksē esot bijis kuriozs ar rozā īrisiem, kuru krustojums dārzā uzziedēja ziliem ziediem. Pēc loģikas, sakrustojot zilo un dzelteno, vajadzētu sanākt kaut kam uz zaļo pusi, taču ne jau īrisiem – no šādas «laulības» iegūts vien dzeltens zieds ar zilu maliņu. Kāds liliju selekcionārs Ilgai teicis, ka īrisiem neesot tīru gēnu, tāpēc krustojumi mēdz pārsteigt.

Ilgai patīk, ja īrisa ziedam ir 90 grādu leņķis, proti, apakšējām ziedlapām jāstāv atstatus no ziedkāta, veidojot pret to it kā taisnu leņķi. Tad zieds izskatās liels un skaists. Deviņdesmit grādi padarot to it kā lidojošu, gluži kā tādu taureni.

Lai ieraudzītu jaunu īrisu šķirni – vajag vismaz piecus gadus, jo sēkla var sadīgt pirmajā, bet var arī tikai otrajā un pat trešajā gadā. Tad jāgaida, kamēr ataug, kamēr ieraugi ziedus. Selekcija ir laikietilpīgs process.

Kāpēc nezied un vai saziedas?

Ilgas Viņķeles padomi īrisu audzēšanā

● Kad īrisi nozied, ziedkāti jānogriež līdz pat saknei. Labāk to darīt, kad nav slapjš, lai saulīte apžāvē griezuma vietu. Un viss – lai tik aug tālāk. Kādreiz tika ieteikts apgriezt arī lapas, taču 2014. gads esot iemācījis, ka to darīt nevajag. Lapojums ziemā sakritīs uz sakneņiem un kopā ar rudens vēju atnestajām koku lapām kalpos kā sega. Ja akurāt tracina apdzeltējušie lapu gali, tad var apgriezt tikai tos. Arī selekcionārs Aleksandrs Muhlinkins reiz Ilgai teicis – nedari muļķības – atstāj lapas! Selekcionāres pieredze rāda, ka šeit «dzimušiem» un augušiem īrisiem ar ziemošanu nav problēmu. «Ārzemnieki» bargos kailsalos, kad sniegs nokusis, bet zeme slapja, gan mēdz ciest pamatīgāk.

● No jūnija beigām līdz pusaugustam ir piemērotākais īrisu pārstādīšanas laiks, lai gan to var darīt arī pavasarī. Ja pārstāda rudenī, tad īrisa liktenis atkarīgs no laikapstākļiem. Kad siltāk, īrisi paspēj ieaugt. Bet, ja to nepagūst, sals izcilā, sakne paliek plika, un ardievas, īriss izsalst. Ilga Viņķele arī demonstrē labi sagatavotu stādmateriālu. Tas ir nevis atgriezts vecais saknenis, bet gan tie, kas veidojas tam blakus. Sakneņa izmērs var būt dažāds, kāds nu tas ir izaudzis. Tam apkašā esošās lielās saknes vajadzīgas tikai, lai jauniestādītais īriss turētos zemē. Jaunās saknes tiks dzītas tuvāk pie saknes kakla. Lapas apmēram 15 cm augstumā apgriež tādā kā jumtiņa formā – tas tāpēc, lai lietusūdens labāk notecētu no auga. Iestādot saknenim daļēji ir jābūt virs augsnes, turklāt ir pieņēmums, ka griezuma vietai jābūt vērstai pret sauli, lai tā labāk apsauļojas. Iestādītais īriss ir jāpiestiprina, lai vējš to neizgāž. Var izmantot stiepli, taču Ilga ņem malkas pagali un saskalda skaliņus. Vienu skalu iesprauž aiz īrisa, tā to atbalstot, ar diviem skaliem, iespraužot tos šķērsām katrā sakneņa pusē, neļauj tam izkustēties un apraut jaunās saknes. Tā piestiprināts īriss aug līdz pavasarim, kad, nedaudz paraustot, pārliecinās, vai tas ieaudzis. Ja ir – skalus izņem, ja nav – atstāj «pieskalotu» vēl uz visu vasaru. Dārzā īrisus vajadzētu stādīt ar 50 cm attālumu, jo tie veidos apjomīgu ceru.

Ilga Viņķele parasti uzreiz gan izrok īrisus, gan tos pārstāda. Ja bailes par svaigo sakneņa griezuma rētu, tad to var dezinficēt pelnos.

● Īrisiem derēs dažāda augsne. Ļoti smagu un mālainu var ielabot ar granti. Smilts, pēc selekcionāres pieredzes, nederēs, jo sablietē augsni.

● Īrisiem saulīte patīk, bet nepatīk karstums, jo tas parasti nāk komplektā ar sausumu. Taču nevajadzētu īrisus stādīt noēnotā vietā. Vismaz pusei dienas tiem jābūt saules apspīdētiem, lai nožāvē rasu. Ja visu laiku būs slapjumā, uz lapām parādīsies plankumi. Jauno šķirņu lapas gan esot ļoti cietas, vairs tā nebaidās lietus.

● Lai pagarinātu īrisu ziedēšanas sezonu dārzā, jāizvēlas šķirnes ar dažādu ziedēšanas laiku – agras, vidējas un vēlas (pie šķirnēm mēdz būt arī angliskie apzīmējumi – E, M, L). Ilgai ir šķirnes, kas nozied vēl pirms visām izstādēm, bet, piemēram, šķirne ‘Inga’ zied pati pēdējā.

● Īrisi ir dažādi: kāds sliktāk augošs, cits – agresīvāks. Ilga novērojusi, ka zilo toņu īrisi ir agresīvāki, tāpēc nereti, kad dārzkopis vienā dobē sastādījis dzeltenus, rozā un zilus, pēc laika paliek tikai pēdējie. Te arī atbilde uz vienu no izstāžu karstākajiem jautājumiem – vai īrisi saziedas? Nē, diemžēl ne.

● Īrisi pēc trim četriem gadiem būtu jāpārstāda, taču Ilga nesteidzot to darīt. Viņa īrisus retina. Ik pa laikam atceroties nodezinficēt nazi, atgriež visu lieko, kas izgājis ārpus cera, tāpat izņem jau nokalpojušos sakneņus. Ja ļaus saaugt īrisu mežam, tad ziedu būs arvien mazāk.

● Kāpēc lapas saaugušas jo kuplas, bet ziedu nav? Jo īrisi ir pārbaroti ar slāpekli. Tiem mēslojumā slāpekļa nedrīkst būt vairāk kā seši procenti. Ilgas Viņķeles īrisu mēslošanas veids atšķiras no ierastā. Viņa sasēj labu gabalu ar samtenēm un kliņģerītēm. Kad tās ziedā, rauj nost, sasmalcina un iegūto masu paber īrisu ceriem. Ja cers lielāks, tad var pat pāris sauju. Masu nedaudz ierušina zemē, lai uzreiz neizžūst. Tā ātri sadalās, dezinficē augsni un der arī kā mēslojums. Var pabērt arī pelnus. Tāpat selekcionāre jau gadiem lieto mikrobioloģisko mēslojumu «Biomikss», kas palīdz pret bakterioloģisko puvi.

● Īrisi patīk tripsim un, kā Ilga sauc, dūrējiem. Pēdējie esot ļoti mudīgi, ātri paslēpjas ziedos, tāpēc tos var savākt tikai ar pinceti. Savukārt tripši iet uz zilo krāsu, tāpēc tiem Ilga sagādā īpašu «sveicienu» – nopērk zilas krāsas papīru, apsmērē to ar peļu līmi un izkar dārzā.