Gleznojot nāvi, iegūt tai pretindi. Saruna ar mākslinieku Imantu Lancmani

“Cikls “Nāves deja” ir atsaukšanās uz to nāves deju, kas aizsākās pagājušā gada 24. februārī. Tāpat kā visus, tas smagi skāra arī mani: kādu laiku īsti nevarēju gleznot, viss likās nenozīmīgs. Bet tad nospriedu, ka caur gleznošanu kaut kādā mērā varēšu sadalīt savu uztraukumu, savu līdzjūtību un vienlaikus arī savas bērnības kara bailes, jo es pieredzēju, kā met bumbas – toreiz man bija trīs gadi… Jā, es gleznoju nāvi. Es nevis aizmūku no viņas kādā puķu pļavā un domāju par skaistām un jaukām lietām, bet es tai pietuvojos. Es viņu analizēju, es viņu pielaižu sev klāt un tādā veidā iegūstu kaut kādu pretindi. Iegūstu spēju iekšējo dramatismu un spriedzi kaut kā izvadīt ārā – ar pārdomām par nāvi kā mūžīgu kategoriju. Protams, ar to lielo atšķirību, kas ir starp normālu, dabīgu nāvi un varmācīgu, briesmīgu nāvi, kuras šausmīgā forma ir karš,” intervijā Latvijas Radio 3 Klasika programmu vadītājai Intai Zēgnerei uzsver mākslinieks, mākslas zinātnieks un ilggadējais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis, ziņo portāls lsm.lv.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā iekārtotajā izstādē “Imanta Lancmaņa māksla” kopš tās atklāšanas pērnā gada 11. novembrī bija eksponēti divi tukši rāmji. Pēdējo mēnešu laikā mākslinieks, intensīvi turpinot strādāt ar tēmu “Nāves deja”, ir uzgleznojis jaunus darbus, kas nu tikuši ievietoti rāmjos un 17. februārī prezentēti sabiedrībai.

Ekspozīciju tagad papildina divas gleznas – “Strēļu nāvessoda priekšvakars: cars Pēteris I pārdomās pie pilsētas mūra 1698. gada 20. oktobrī (Nāves deja III)” un “Strēļu nāvessoda nakts: cara Pētera I sliktais sapnis par 1698. gada 21. oktobri (Nāves deja IV)”.

Līdz pat 17. februārim tas bija Imanta Lancmaņa noslēpums – kā tiks noslēgts viņa gleznu cikls ar nosaukumu “Nāves deja” un uz kādām pārdomām vedinās divi jau izstādes laikā tapušie darbi, kurus vieno kopīgs tematisks virsraksts: “Uz Eiropu un atpakaļ”. Tas liek domāt par Krievijas vēstures paradoksālajiem līkločiem: caru Pēteri Pirmo, kurš sodīja ar nāvi divtūkstoš strēļu, kas pretojās viņa plānam par reformētu un eiropeisku Krieviju, savukārt šodienas notikumi parāda, ka strēļu upuris izrādījies veltīgs.

Inta Zēgnere: Tā, šķiet, ir apbrīnojama sajūta, ka mākslinieks ar saviem darbiem var satikties lielā izstāžu zālē… Tie taču ar jums runā, vai ne? Un varbūt tie pat palīdz jums pašam atklāt kaut ko jaunu par sevi? Jo viena lieta ir tad, ja darbs ir mājās un to aplūkojat tuvumā. Bet tagad, kad visa jūsu radīto tēlu pasaule ir vienuviet, tā runā, tā stāsta… Mēs, skatītāji, visticamāk, daudz ko nemākam izlasīt no redzamajiem simboliem – varbūt ar jums šie darbi runā īpašākā valodā?

Imants Lancmanis: Tieši tā. Tieši tā!

Tur jau ir tā lieta, ka savus darbus ne tikai nevaru redzēt visus kopā – es jau pat vienu darbu nevaru kārtīgi apskatīt! Jo gleznoju tik šaurā, 1,4 metrus platā spraugā starp rakstāmgaldu un grāmatplauktu, ka gleznu pat nemaz nevaru atbīdīt. Es to redzu nedaudz tādā slīpā pagriezienā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Tikai divarpus metru attālumā varu to dabūt no sevis projām. Tā kā pat vienas gleznas robežās īsti nezinu, kā tā izskatās. Tāpēc [izstāde] man bija liels pārdzīvojums – bija patīkami redzēt, ka kaut kas no tā visa tomēr ir izdevies un visa mana centība nav bijusi gluži velta.

Tas nozīmē, ka izstādē savus darbus ieraugāt jaunā gaismā?

Jā, ieraugu jauna gaismā, un laimīgā kārtā tajos ieraugu arī kaut ko labāku nekā tuvumā. Ir arī tā, ka darbi laika gaitā tā kā nostāvas, kā nogatavinās paši no sevis – arī tas. Dažus darbus, kurus kaut kad it kā biju pabeidzis un nodomājis – ai, tur vēl ir daudz, ko darīt, tagad apskatos un secinu – nu, nemaz nav slikti!

Dažkārt komponistiem mēdz būt tā: paiet kāds laiks, un viņi ar izbrīnu saka – vai tiešām es to tā biju rakstījis?

Tā ir arī ar gleznām.

Jā, apskatu pāris bildes un domāju: vai, bet es to zāli taču tur esmu ļoti labi uztaisījis – biju domājis, ka tikai tagad esmu tā iemācījies. Bet nē! Tā bilde, kas tapusi pirms daudziem, daudziem gadiem, izrādās pavisam smuka! (smejas) Tā kā – jā, teikšu atklāti: es priecājos par savām bildēm.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ka tas nav bijis velti. Bet es jau tur neko nevaru darīt – labi vai slikti, tā vienkārši ir nepieciešamība. Beigu beigās es tik ilgi esmu mācījies to darīt: Rozentāla skola, Mākslas akadēmija. No tā nevar tikt vaļā. Vienu brīdi domāju – man viss jāupurē tikai un vienīgi pilij, bet nē – izrādās, var tomēr gan vienu, gan otru.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā īpaša diena bija 11. novembris, kad notika jūsu personālizstādes atklāšana. Un arī 17. februāris ir īpaša diena, jo ieraudzījām vēl divus jaunus darbus. Tāda bijusi jūsu iecere – jums bija kāds mērķis šajā sakarā?

Jā, un tas mērķis saistās ar to, ka izstādē ir dažādas grupas jeb dažādi boksi, katrs par savu tēmu. Un viena tēma ir ar drūmo nosaukumu “Nāves deja”. Tā ir atsaukšanās uz to nāves deju, kas aizsākās pagājušā gada 24. februārī.

Tāpat kā visus cilvēkus, tas smagi skāra arī mani: kādu laiku īsti nevarēju arī gleznot, viss likās tāds nenozīmīgs. Bet tad es nospriedu, ka caur gleznošanu kaut kādā mērā varēšu sadalīt savu uztraukumu, savu līdzjūtību un vienlaikus arī savas bērnības kara bailes, jo es pieredzēju, kā met bumbas – toreiz man bija trīs gadi.

Jā, es gleznoju nāvi. Es nevis aizmūku no viņas kādā puķu pļavā un domāju par skaistām un jaukām lietām, bet es tai pietuvojos. Es viņu analizēju, es viņu pielaižu sev klāt un tādā veidā iegūstu kaut kādu pretindi. Iegūstu spēju iekšējo dramatismu un spriedzi kaut kā izvadīt ārā – ar pārdomām par nāvi kā mūžīgu kategoriju.

Protams, ar to lielo atšķirību, kas ir starp normālu, dabīgu nāvi un varmācīgu, briesmīgu nāvi, kuras šausmīgā forma ir karš.

Pirmajam darbam, kas bija veltīts “Nāves dejai”, ķēros klāt šī jēdziena klasiskajā izpratnē. Tā, kā to viduslaikos darīja mākslinieki, kuri nāvi attēloja kā skeletu, kas dejo pamīšus ar cilvēkiem – sākot ar ķeizaru, pāvestu un valdniekiem un beidzot ar nabadzīgiem zemnieciņiem skrandās, parādot, ka visi ir mirstīgi. Domāju – uztaisīšu tādu parafrāzi par šo tēmu. Kā vienmēr to esmu darījis savās reliģiskajās gleznās, arī šeit izmantoju latviešu zemnieka tēlu – ne gluži mūsdienīgo cilvēciņu džinsos, bet tādu Blaumaņa laiku tipāžu, liekot viņam būt dejotājam kopā ar nāvi. Tā tapa pirmais darbs, kurā meža izcirtumā jaukas, skaistas zemnieces un zemnieki dejo ar nāves kareivjiem. Tiesa, es tos gan neparādīju kā skeletus, bet kā zaļus cilvēciņus, kas likās pietiekoši izteiksmīgs jēdziens mūsdienās, pateicoties jau 2014. gada notikumiem Krimā.

Otrā glezna ciklā bija ar nosaukumu “Nāves gadatirgus”. Tās bija manas pārdomas par to, kādā veidā nāve dzīvo cilvēku apziņā – ne tikai kara veidolā. 

Mūsdienu ļoti liberālā, vaļīgā sabiedrība atļaujas ar nāvi spēlēties – atļaujas nāvi piesaukt, tā tiek rādīta filmās, kurās cilvēki krīt, tiek rādītas brūces un upuri nogrieztām galvām. Tā jau ir ikdiena. Cilvēki ir pieradināti, ka nāve ir kā balets: šauj un šauj, cilvēki krīt ārā pa logu, brauc ar mašīnām, tās avarē, kādi mirst un kādi izdzīvo. Tā ļoti eleganti un aizraujoši.

Tas ir tas nāves gadatirgus, kas mūsu galvās. Tāpēc arī glezna ir mana parafrāze par šo tēmu: es to rādu kā tādu latviešu zemnieku gadatirgu, teiksim, 19. gadsimta otrajā pusē, kur pārdod nāves rīkus, sākot ar indēm, mušmiru uzlējumu un čūskām spirtā, līdz pat ieročiem. Tur pārdod arī grēkus – miesas grēkus un seksu, tur ir dzeršanas netikums un kāršu spēle, tur ir kaušanās kā naida izpausme. Un tur ir arī divas lietas, kas diemžēl mūsdienās ir ļoti būtiskas. Tur ir pašnāvnieku koks, jo gadatirgū par brīvu var dabūt ļoti skaistas cilpas un pakārties.

Tā ir ļoti skumja realitāte: Latvija pašnāvnieku statistikas ziņā diemžēl ir augstā vietā. Un otrs, kas tur parādās – nāve kā negadījums, kā katastrofa, kas diemžēl ir ļoti izplatīta tieši mūsu tehnoloģiju laikmetā.

Man viņa tur parādās kā simbols: tas ir salūzis karuselis, no kura krīt nabaga cilvēki. Jo ir auto un lidmašīnu katastrofas, ir cilvēku neuzmanīga uzvedība, ir dzeršana pie stūres ar visu no tā izrietošo. Jā, tas viss ir ielikts vienā gleznā, un tā ir “Nāves deja II”. Jau tad man radās priekšstats, kā es gribētu to turpināt.

Izstāde 11. novembrī tika atklāta, bet tobrīd strādāju vēl pie divām gleznām. Muzejs bija ar mieru, ka ekspozīcijā pagaidām izstāda tikai divus rāmjus, bet pašas gleznas ievieto tikai izstādes beigās – tas kļuva par tādu kā atrakciju, par performanci, bet viss izrietēja no tā, ka ļoti, ļoti gribēju parādīt turpinājumu “Nāves dejai”. Tai nāves dejai, kas mums ir blakus un apkārt. Tātad – karš Ukrainā. Ukraiņi patiešām parāda vienas nācijas spēju pacelties varoņtautas līmenī.

Bet ir arī otra lieta, kas neapšaubāmi smagi iespaidoja Eiropu un visu pasauli: tās ir sekas pašā agresorvalstī Krievijā.

Ja ir skaidrs, ka Ukraina pēc kara tiks lieliski atjaunota, tad par Krieviju to nepavisam nevar teikt. Krievijā šobrīd notiek sabrukuma procesi, kuri dibināti uz cilvēku nozombēšanu – šie cilvēki pieļauj vājprātīgu domu, ka iebrukšana svešā zemē var būt nevis iebrukšana, bet gan aizstāvēšanās! Redzot šo propagandistu murguloģiju…

Cilvēces vēsturē ļoti reti sastopami šādi gadījumi, kad veselu nāciju izdodas tādā mērā nozombēt, ka tā pilnīgi neiespējamas lietas uzskata par iespējamām un otrādi. Tas ir ārkārtīgi skumji ne tikai pašai Krievijai, bet bīstami visai pasaulei. Pagājušajā gadā man bija pārdomas par to, kādā veidā un cik īsā laikā Krievija aizgājusi no Eiropas. Tam vajadzēja tikai dažus mēnešus! Uz šī fona es kaut kā pēkšņi ļoti spilgti ieraudzīju vienu citu ainu: tā bija doma par Pēteri Pirmo un to, ko viņš izdarīja gadsimta ceturkšņa laikā. Ar neticamām pūlēm – protams, arī ar bezgalīgu nežēlību un neskaitāmiem upuriem viņš Krieviju patiešām ieveda Eiropā! Viņš Krieviju pārvērta par eiropeisku, organizētu, pārvaldītu valsti ar Eiropas tipa tiesu sistēmu un Eiropas tipa armiju, pārvaldes sistēmu, ko palīdzēja izveidot vācieši. Viņam izdevās Krieviju ievest Eiropā, un te mums jāredz, kā dažu mēnešu laikā tā atkal ir ārā no tās! Krievija ir atgriezusies Āzijā – tur, kur tā bija brīdī, kad Pēterim Pirmajam ienāca prātā neprātīgā ideja to eiropeizēt un modernizēt.

Šis lūzuma punkts, 1698. gads, saistās ar tēmu, ko cilvēki varbūt pazīst caur mākslu un droši vien ir redzējuši Vasīlija Surikova gleznā “Strēļu nāvessoda rīts”. Tā ir ļoti liela glezna, kurā redzams, kā pie karātavām gatavojas vest strēļus, kuri ir sadumpojušies, un Pēteris Pirmais, sēdēdams zirga mugurā, dusmīgi uz viņiem noskatās.

Strēļu dumpošanās notika brīdī, kad Pēteris Pirmais sava Eiropas ceļojuma laikā atradās Vīnē un gatavojās tālāk doties uz Itāliju – uz visu ziemeļnieku ilgu zemi, kas ir viņu īstais, skaistais mākslas ideāls. Viņš bija pilns jūsmas, viņš dievināja Eiropu un gribēja visu savu mežonīgo valsti pārvērst par eiropeisku valsti. Un pēkšņi viņš uzzina, ka Maskavā atkal sadumpojušies strēļi! Maskavā, kuru viņš kā bērns bija ieraudzījis desmit gadu vecumā 1682. gadā. Pilns neprātīga naida viņš dodas uz Maskavu un ķeras klāt nāvessodiem.

Tie bija neiedomājami asiņaini. Kopumā ar nāvi tika sodīti divtūkstoš strēļu, un tas tika darīts ļoti šovveidīgā izpildījumā, ar īstu inscenējumu, neganti līdz pēdējam! Bet tur ir viena lieta: Pēteris Pirmais to uzskatīja par upuri, ko viņš nes Eiropas labā. Jā, viņš viņus upurēja ar dziļu pārliecību, sak, šie riebekļi stājas ceļā manam milzīgajam, grandiozajam plānam – modernizēt Krieviju. Un viņš to izdarīja! Pagāja 25 gadi, un var teikt – jā, Pētera Pirmā nāves brīdī Eiropa bija pieņēmusi Krieviju kā vienu no spēles locekļiem. Eiropas politikā Krievijai bija sava vieta, un aizsākās tas, kas turpinājās trīssimt gadu. Labi, mēs varam daudz ko teikt – ka Krievija tādā un tādā punktā nebija īsti eiropeiska, bet tik un tā Krievija bija Eiropas sastāvdaļa.

Tad nāca 1917. gads, briesmīgā Oktobra revolūcija, šis maldīgais un noziedzīgais boļševisma eksperiments. Pēc tam šķita – varbūt Krievija no tā visa beidzot tiks ārā un būs īsti eiropeiska valsts. Mēs redzam, kas ir noticis. Noticis ir gandrīz vai neiespējamais. Pasaules vēsturē neatradīsim otru šādu karu, kas būtu tik nejēdzīgs, bezmērķīgs un tik ārkārtīgi kaitīgs tai valstij, kas pati to izraisa un vada. Un tas, kas tagad stāv priekšā – acīmredzot Krievijas sabrukums.

Tāpēc manas pārdomas bija tādas, ka gribu taisīt tādu kā parafrāzi, metaforu par šo dīvaino, neizskaidrojamo parādību – Krievijas pašnāvību. Pašnāvību, dodoties šajā karā, bez kura Krievija varētu turpināt tuvoties Eiropai un kaut kādā mērā būt Eiropas sastāvdaļa. Gribētu pat teikt – pa īstam beidzot kļūt Eiropas sastāvdaļa. Un iedomājieties: vajadzēja tikai pāris mēnešu, lai tā būtu izsperta ārā no Eiropas! Ko teiktu Pēteris Pirmais, kuram pagājušajā gadā bija 350 gadu jubileja, redzot, ka viņa sapnim stājušies ceļā ne tikai strēļi 1698. gadā, bet 2022. gadā viņa paša zeme, cita cara vadīta, izdarījusi šo neprātu un izkļuvusi ārā no Eiropas? Tā ir traģēdija vispirms jau viņiem pašiem, un to es gribēju attēlot – gribēju to parādīt tieši ar strēļu piemēru.

Šīs gleznas ir kā papildinājums Surikovam. Viņam ir “Strēļu nāvessoda rīts”, man ir “Strēļu nāvessoda nakts” un “Strēļu nāvessoda priekšvakars”. Ja vienā gleznā tā ir kā sagatavošanās ar daudzām karātavu cilpām pie Maskavas pilsētas mūra, kā tas arī bija – to savā grāmatā apraksta Johans Georgs Krops –, tad nākošā glezna ir manas pārdomas par to, ko savā mūžā Pēterim Pirmajam vajadzēja atcerēties un pārdomāt: ko viņš bija veicis, realizējot savu sapni. Ilgi prātoju, vai viņš to nožēloja.

Pieņemu, ka naktīs viņš murgos redzēja cilvēkus, ko pats bija sūtījis nāvē. Es to pieļauju. Tie varēja būt viņa murgi, kas viņu mocīja, bet beigās nonācu pie domas, ka viņš nekad to netika nožēlojis. Viņš uzskatīja – jā, viņi bija šķērslis, ar viņu nāvi es visiem parādīju, ka es neatkāpšos, ka es modernizēšu Krieviju, ka es eiropeizēšu Krieviju, – un viņš to izdarīja!

Viņš upurēja divtūkstoš cilvēku. Ja gribam būt mazliet ciniski, tagad diemžēl ar skumjām jāsaka – lai izkļūtu no Eiropas, Krievijai tagad vajadzēja daudz, daudz vairāk miroņu, un vajadzēs vēl daudz vairāk. Tā ka ar skumjām jāatzīst, ka tas asins upuris, kas bija toreiz, trīssimt gadu vēlāk ir kļuvis lieks.

Abās jūsu gleznās redzam Pēteri Pirmo, bet noslēdzošajā darbā ap viņu ir vesela pasaule: cilvēki, kuriem viņš atņēmis dzīvību. Šīs daudzās sejas – kā jūs līdz šādam risinājumam nonācāt?

Ilgi domāju, kā vispār var attēlot cilvēka murgus, jo visā glezniecības vēsturē nekas tāds tikpat kā nav darīts. Pati doma ir ļoti grūta, jo mēs jau arī paši savus murgus īsti nevaram konstatēt. Šeit tas murgs vairāk ir kā apzināta konceptuāla kompozīcija. Pieļauju, ka Pēteris Pirmais murgojis, ka nogalinātie cilvēki viņam nākuši pretī. Ar visu to, ka viņš saka – es nenožēloju, jūs bijāt pelnījuši nāvi, jo jūs stājaties pretī lielam, nozīmīgam plānam! Gribēju to iemiesot šādā veidā, parādīt viņu. Pēteri Pirmo savā gleznā nerādu ne kā karikatūru, ne arī kā briesmoni – es viņu rādu kā cilvēku, kurš skatās uz viņu vajājošajiem sapņu tēliem, bet viņš saka – nē, nē, nē, tas bija pareizi! Savukārt šie cilvēki, naida pilni, ir apvienojušies, viņu sauklis varētu būt – parādīsim caram mēli! Gribēju parādīt, ka tā ir divu pasauļu sadursme: ka arī strēļiem bija sava pasaule, savi ideāli. Viņiem bija cits priekšstats par Krieviju ar citu dzīves ritmu, un eiropeisko ideālu, ko viņš gribēja varmācīgi uzspiest, viņi negribēja. Daudzi negribēja. Būtībā neviens negribēja.

Darba procesā skatījos neskaitāmas fotogrāfijas. Ne tādas, kur cilvēkam tiešām izpildīts nāvessods – nebūt. Bet tās galvas, kas apkārt… Pamatā ņēmu ļoti interesantu etnogrāfisko un antropoloģisko fotogrāfiju kolekciju no 20. gadsimta sākuma, kas pieejama internetā. Tie ir vienkārši lauku cilvēki, zemnieki no dažādiem ļoti attāliem Krievijas ciematiem. Man bija ļoti interesanti redzēt tālaika cilvēka dzīves ritumu. Mēs teiktu – jā, kaut kādi neiedomājami Sibīrijas tālumi… Bet arī tur ritēja dzīve ar savu ritmu un iekšēju harmoniju. Redzēju diezgan sakoptas sētas, tā bija šo cilvēku sakārtotā dzīvīte, ģimene, viņu māja – viss tur ir savā vietā, un viņu dzīves ritms viņus apmierina.

Šie cilvēki ir pašcieņas pilni, kaut arī tur ir ļoti vienkārši, ļoti robusti tipāži. Bet, aplūkojot viņus, jutu, ka gribu viņus parādīt ar cieņu. Neviens nav kaut kāds riebīgs purns: manā gleznā visi viņi ir cilvēki, kuri nokļuvuši Pētera Pirmā iedomu dzirnavās – vienalga, kā mēs tās vērtējam – pozitīvi vai negatīvi.

Bet es šos cilvēkus uztveru arī kā upurus, kuriem jūtu līdzi un kurus pozicionēju kā personības ap Pēteri. Es viņos gribu ieraudzīt cilvēkus. Tāpēc man bija ļoti interesanti strādāt ar šīm sejām. Domāju, esmu diezgan detalizēti viņus uzgleznojis, lai parādītu un darītu arī skatītājiem interesantu šo Krievijas pasaulīti, kas iemieso veco, aizejošo Krieviju, kam pretī Preobraženskas pulka uniformā ir šis dusmīgais Pētera ģīmis, kas vienīgais gleznā ir krāsains, jo viss pārējais ir melnbalts. Līdz ar to es arī pasvītroju, ka tā ir spoku pasaule.

Kad radījāt savu gleznu ciklu “Piektais bauslis”, teicāt: pieskaroties nāves tēmai, jūs vienkārši gribējāt atbrīvoties no savām bailēm, kuras jūs kā bērns bijāt piedzīvojis kara laikā. Un nevis aizmukt vai kaut kur noglabāt zemapziņā, bet tieši izcelt, šai indei un nāves dejai dodot pretindi – gleznojot nāves ainas, atbrīvoties no bērnības bailēm. Kas jūsos noticis, gleznojot cikla “Nāves deja“ noslēdzošās gleznas? Notikusi atbrīvošanās no kaut kā vai, gluži otrādi, radušās jaunas pārdomas vai secinājumi?

Notika precīzi tas pats, kas ar “Piekto bausli”, pēc kura pabeigšanas un izstādīšanas biju atbrīvojies no savām bērnības fobijām: gaisa trauksmes un arī specifiskais lidmašīnas pikēšanas troksnis mani vairs neskāra. Un tad nāca 24. februāris. Atkal tas viss skanēja televizorā, un līdz ar apziņu, ka tā ir realitāte, ne vairs filma, viss atdzīvojās no jauna. Tas ir iemesls, kāpēc ķēros tam klāt. Un tieši tādā pašā veidā. Pret indi ar pretindi – kaut kādā veidā manā galvā ir kaut kāda sistēma: ir līdzjūtība Ukrainai, ir pārdomas par kara gaitu. Visam sekoju līdzi, bet galvā ir kārtība un sistēma. Un visam pāri – mūžības sajūta. Un lielo valstu likteņu sajūta. Un nāve kā process, kas vienmēr ir blakus. Upura jēga, nācijas izmaiņas, nācijas spēja kļūt par varoņnāciju, kā tas ir ukraiņu gadījumā. Man tas viss kaut kā atkal ir sakārtojies. Tomēr šo ciklu vairs negatavojos turpināt. Nekādas apokalipses bildes, kādu, starp citu, to gleznoju “Piektajā bauslī”. Man vairs nav vēlēšanās ko tādu gleznot. Tagad vēlos attēlot kaut ko pavisam miermīlīgu, jo gleznot jau gribas.

Vai uz jūsu molberta kaut kas jau ir?

Uz molberta nav. Māja tagad ir interesanta. Tukša. Jo tikai pirmdien tika aizvestas gleznas. Tā, kurā atveidota Pētera sēdēšana pie mūra, bija vēl tīri mitra, dzeltenos toņus nedrīkstēja aiztikt ar pirkstu – dzeltenie žūst ļoti lēnām. Līdz pēdējam brīdim vēl gleznoju. Tā kā māja tagad ir tukša, un kādu brīdi gribu pavadīt tā. Tagad metos pie saviem rakstu darbiem.

Un kādas ir tās tēmas, kas nedod miera?

Viena lieta, protams, ir glezniecība, un tur ir vairākas lietas: ainavu ciklu turpināšana, arī klusās dabas, arī kaut kas no puķēm un viena žanra bilde, kas, iespējams, būs par Arkādijas tēmu. Kā redzat, tas ir diametrāls pretstats “Nāves dejai”! Tā ir tāda neprātīga, salda priecāšanās par dzīvi jau galīgā eiforijas formā. Gribu pamēģināt, kā man sanāks tajā virzienā, jo, atklāti sakot, tie mironīši, pusmironīši un spoki… Neteiksim, ka apnikuši, bet nu – pietiek. Pietiek. Tā ir viena lieta. Bet vēl gluži neforsēšu glezniecības pusi, jo tagad man ir rakstīšanas laiks. Esmu meties tam klāt. Jau sen esmu teicis, ka tas ir mans lielais parāds Ievai [Imanta Lancmana dzīvesbiedre Ieva Lancmane, 1943–2004] – tas ir viņas 18. gadsimta portretu izstādes katalogs, jo tālajā 1997. gadā bija izstāde, kurai bija arī katalogs, bet viņa un arī es nepaspēju to pabeigt – bija kaut kas cits un cits. Tagad gan vairs tas netiks atlikts, būs darbošanās ar to. Man ļoti palīdz māsa Lauma visu sakārtot – to milzīgo materiālu, kas bija arī Ievai: tur ir neskaitāmi pieraksti, foto, kartiņas, izraksti no arhīviem. Kopīgi virzīsim katalogu uz priekšu. Tā būs liela, bieza grāmata, bet ļoti interesanta. Portreti ir ļoti amizanti 18. gadsimta personāži – vareni! Otra lieta aktualizējās pavisam nesen. Tas ir mans savā laikā sarakstītais hercoga Pētera 200 gadu nāves izstādes ne gluži katalogs, bet… Tur bija tādas plašas anotācijas pie eksponātiem, visādi arhīva citāti, un tas viss tādā diezgan raibā jūklī, kas toreiz tā arī palika. Izstāde notika 2000. gadā. Nākošajā gadā aprit trīssimt gadi kopš hercoga Pētera dzimšanas. Un šī doma radās burtiski vakar – ka uz viņa 300. dzimšanas dienu un 200. nāves gadadienu vajadzētu izdot katalogu. Tā kā tas ir vēl viens rakstu darbiņš, pie kura jāstrādā. Būs ļoti jādalās starp datoru un otu. 

Vai gleznas pēc izstādes noslēguma dosies katra uz savu pusi?

Ne gluži. Paredzēts tās daļēji pārvest uz Valmieras muzeju. Valmierā man izstāde jau bija 2011. gadā, un Madonas muzejā arī – gan šaurākā veidā, jo toreiz tik daudz darbu arī nebija. Tagad vismaz daļa, ņemot vērā Valmieras izstāžu zāles ietilpību, būs tur – no marta beigām līdz maija beigām.

Cik laba ziņa! No visas sirds gribu jums teikt paldies ne tikai par to, ka tik dāsni dalāties ne tikai ar krāsām un savu meistarību, bet arī par to, ka ar saviem darbiem vēlaties panākt, lai cilvēce kļūtu cilvēcīgāka: katrā no jūsu darbiem ielikts šis aicinājums – jāprot tikai tās nolasīt! Patiesi – jūsu gleznas var ne tikai skatīties, bet arī lasīt. Jo vairāk tajās iedziļinies, jo vairāk ieraugi.

Paldies! Priecājos, ja to tā var uztvert. Neesmu gan tik naivs, lai iedomātos, ka viena šāda moralizējoša bilde varētu izraisīt tiešu reakciju, bet nevaru nepaust savu attieksmi. Ja kopumā domājam par visu lielo mākslas blāķi, kas par kādu tēmu ir tapis, audzinošais efekts mākslā bijis milzīgs. Īpaši jau senākos laikos: domāju, ka baznīcu altārgleznas nospēlējušas milzu lomu sabiedrības morāles un jūtu pasaules audzināšanā, pacelšanā, arī ļaunuma izskaušanā. Tas toreiz bija labi domāts. Un tagad arī: negribu teikt, ka [apzināti] taisu moralizējošas bildes, lai audzinātu cilvēku – tā jau tas nav. Bet esmu ļoti priecīgs, ja tas tā varētu būt, jo man tas ir svarīgi. Nevaru taisīt vienkārši skaistu bildīti, jo man vienmēr gribas kaut ko pateikt – par kaut ko jūsmot vai kaut ko noliegt, nopelt – izteikt kādu nosodījumu.