www.bauskasdzive.lv
Izziņots grupas “Klaidonis” solista Māra Slokas jubilejai veltītā koncerta “Kantrī un šlāgermūzikas svētki. Mārim Slokam 60” papildkoncerts Bauskas Kultūras centrā sestdien, 17. decembrī, pulksten 14, portālu informēja pasākuma producents Sandis Mohovikovs.
Sestdien notiks divi koncerti pēc kārtas, pirmais izskanēs pulksten 14, bet otra koncerta sākums ir pulksten 18. Koncertprogrammā iekļautas grupas “Klaidoņa” labākās dziesmas: “Mazā dvēselīte”, “Zarus nelauz”, “Aizvijas ceļš”, u.c. Šajā koncertā viesosies arī Mārtiņa Jātnieka grupa “The Framers”.
Māris Sloka dzimis 1962.gada 28.novembrī. Māra vecāki nebija mūziķi, bet labi dziedātāji gan, un, uzsācis skolas gaitas, zēns 2.klasē sāka apgūt mežraga spēli Ventspils bērnu mūzikas skolā. Taču pēdējais autobuss uz Popi devās pirms stundas bija beigušās un izglītošanās mūzikas skolā gāja secen. Popes pamatskolai sekoja Mālpils Lauksaimniecības tehnikums un Lauksaimniecības akadēmijas Lauku celtnieku fakultāte. Tomēr mūzika vienmēr gāja roku rokā – jau Mālpilī mācoties, Māris Sloka privāti apguva dziedāšanu pie pedagoģes Maigas Grietēnas. Viņa ieteica jaunietim balss dotumus izkopt Tautas estrādes ansamblī “Sigulda”, kur tolaik dziedāja arī Nauris Puntulis. 1979.gadā Bauskas rajona Vecsaulē Māris dibināja savu pirmo grupu, ko nosauca par “Relako”.
Grupa “Klaidonis” veidojās, gatavojoties 1. Bauskas kantrīmūzikas festivālam 1999. gadā, un 2001. gadā tai tika dots nosaukums, kas likās muzikāls un grupas repertuāram atbilstošs. Iepriekš Māris Sloka divus albumus – “Sestdienas vakarā” un “Klaidonis” – izdevis ar nosaukumu “Dace un Māris”, dziedot gan tradicionālas, gan paša sacerētas dziesmas arī duetā ar toreizējo dzīvesbiedri Daci Sloku.
Grupa “Klaidonis” izdevusi vairākus albumus tādus kā “Gaidot mājās”(2004), “Tik ātri aizskrien laiks”(2005), “To jau nepateiks neviens”(2007), “Pārdomu laiks”(2009), “Pieskāriens”(2015), “Ar smaidu saulrietā”(2016). Lielu daļu dziesmu radījis Māris Sloka, kurš ir arī grupas “Klaidonis” galvenais solists. Kompaktdisks “Ar smaidu saulrietā” 2017. gadā ieguva Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu “Zelta mikrofons”.
Kopā ar saviem mūziķiem Māris aktīvi muzicē dažādos pasākumos visā Latvijā, ik pa laikam brauc ciemos pie tautiešiem Lielbritānijā, Īrijā, uzstājas arī Lietuvā, ar labiem panākumiem piedalījies Latvijas TV “Šlāgeraptaujā” un “Amigo Dzintara dziesmu aptaujā”.
“Esmu lauku cilvēks, man patīk vienkārša melodija, vārdi – lauku mūzika, un tas pats kantrī,” saka populārais mūziķis.
Māris ir profesionāls būvnieks, kurš ceļ ne tikai mājas, bet arī neuzkrītoši prot radīt satikšanos ar klausītāju. “Klaidonis” ir arī “Latvijas sirdsdziesmas” novembra aptaujas uzvarētājs. Piedāvājam LR2 programmu un LTV raidījuma “Latvijas Sirdsdziesma” vadītājas Velgas Vītolas interviju ar mūziķi Māri Sloku, kas publicēta sabiedrisko mediju portālā LSM.LV.
Velga Vītola: Tev patīk svinēt dzimšanas dienas?
Māris Sloka: Līdz 40 gadiem bija forši, bet pēc tam arvien vairāk nepatika svinēt un tagad ļoti nepatīk. 40 vismaz vīrietim ir tie brieduma gadi, bet, kad sāk iet uz otru pusi, tad vairs negribas domāt par gadiem (Māris nupat nosvinēja 60 gadu jubileju – red.), varbūt pēc 80 atkal gribēsies.
Tad tu esi piedzīvojis slaveno četrdesmitgadnieka krīzi?
Kas tad to var pateikt (gardi smejas), nekas jau nenotiek pēc pulksteņa, droši vien kādas pazīmes ir bijušas.
Gadi jau tomēr liek par sevi manīt, atgādina tos ciparus pasē.
Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Gribi vai negribi – tev kā populāram mūziķim apaļās jubilejas ir jāsvin, jo visi gaida koncertus.
Protams, menedžeris jau tos gada skaitļus uzreiz noķer un ir klāt! Diez vai, ka es pats tādus pasākumus saorganizētu, bet tā ir forša atskaite – atceros 55 gadu jubilejas tūri, pirms 10 gadiem arī bija feini. Vienmēr jau ir satraukums, kā viss būs un kā skanēs.
Tu jau esi rūdīts mūziķis, bet tomēr vēl satraucies?
Tā ir jābūt, bez nelielas spriedzes jau nav īstu koncertu.
Kā bērnības gados ģimenē svinējāt dzimšanas dienas?
Man ir foršas atmiņas, mazliet žēl, ka jaunās paaudzes to vairs nepiedzīvos.
Mūsu radu saime – jauni un veci vienmēr dziedāja un pat dejoja.
Tās patiešām bija ballītes un radu attiecības, bet mūsdienās visi tikai sēž pie galda vai pie telefoniem un tas arī viss, par to man žēl.
Es tagad gribu atjaunot vienu dziesmu savam radu lokam, tā mums bija gandrīz kā himna, to vienmēr dziedājām. Tā ir meksikāņu tautasdziesma “Bezdelīga”, pamatā atskaņota kā kora dziesma, bet, kā bija radu sanākšanas, mēs to vienmēr dziedājām. Pēdējos gados šī dziesma pieklususi, bet es to gribu restaurēt, lai tā paliek visiem par atmiņu.
Māri, tev ir ļoti muzikāla ģimene.
Man tiešām ir ļoti muzikāla ģimene. Par to man jāpasakās gan mammai, gan tētim, kuriem labi skanēja duetā, viņi dziedāja arī ansamblīti un uz visiem svētkiem tika aicināti. Arī abas māsas labi dzied, mēs, kad tagad sanākam kopā, vienmēr muzicējam.
Bet tavu mūziķa karjeras attīstību tomēr ierobežoja attālums no Popes, kur dzīvoji ar vecākiem, līdz Ventspils bērnu mūzikas skolai?
70. gadu sākumā iesāku mācīties spēlēt mežragu un no “muziķenes” man bija jābrauc mājās ar pēdējo autobusu, reizēm tas arī neatnāca. Ko tāds astoņus gadus vecs puika ar mežragu padusē lai iesāk?! Vecāki arī ļoti kreņķējās, tika pieņemts lēmums spēli pamest.
Beigās izvēlējies pavisam citu profesiju un kļuvi par celtnieku, vai tur loma bija tētim?
Jā, tētis jau bija būvnieks. 8. klasē man bija dilemma, jo pašmācības ceļā biju iemācījies spēlēt akordeonu, visas aizliegtās un galda dziesmas jau zināju no 4. klases.
Gribēju stāties Rīgas Kultūras un darbinieku tehnikumā, bet mani atrunāja un aizgāju pa celtniecības līniju.
Bet tur tev arī paveicās, jo, kaut arī Mālpils Lauksaimniecības tehnikums kļuva par tavu studiju vietu, no mūzikas nekur tālu neaizbēgi?
Tajā laikā bija divi būvniecības tehnikumi – Mālpilī un Saldū, kas manai dzīvesvietai bija daudz tuvāk, bet izvēlējos pirmo variantu, jo tur labā līmenī bija sporta sekcija un arī ansamblītis.
Caur Mālpils ansambli nokļuvu pie vokālās pedagoģes Maigas Grietēnas, tālāk jau 1981. gadā sekoja Tautas estrādes orķestris “Sigulda”. Tur dabūju arī savu pirmo darba grāmatiņu kā kultūras nama solists.
Tad jau droši vien nopelnīji arī pirmo oficiālo naudu?
Kā tagad vēl atceros, mums par mēģinājumu maksāja 5 rubļus, bet par koncertu 30 rubļus.
Tev ir bijušas arī vairākas grupas. Vai tās pats esi dibinājis?
Ir kādas četras, paralēli Siguldai kopā ar māsām nodibinājām grupu “Relako”, kas tulkojumā nozīmēja “reti laba kompānija”.
Kādu repertuāru izpildījāt?
Reizēm kauns atcerēties – es nemācēju angļu valodu, bet dziedāju angliski “Boney M” un tā laika populārās melodijas. Spēlējām ballēs, kāzās, visur, kur aicināja tajā laikā.
Pēc tam vēl bija studentu ansamblis. Lauksaimniecības akadēmijas Lauku celtnieku fakultātē nodibinājām grupu “Ķieģelis”. Mēs bijām labā līmenī, katrā fakultātē bija savs ansamblis, un bija arī konkursi, tajos gados arī vienmēr uzvarējām, tad bija jābrauc uz Vissavienības Lauksaimniecības akadēmiju festivālu, kas notika Tartu. Lai būtu labāks sastāvs, uztaisījām bundzinieku Elmāru Jirgensonu (tagadējais grupas “Klaidonis” dalībnieks – red.) par zootehniķi un Edvīnu Zariņu par vetārstu, un tad šamējie varēja braukt līdzi. Tur mēs arī laurus plūcām!
Kad kursa biedri precējās, tad pa 10 “taimiem” dienā varējām nospēlēt! Tā bija slodze.
Bija jau vēl grupa “Lombards”.
Pēc augstskolas sametāmies kopā – puse no grupas “Dālderi” un otra puse no “Ķieģeļa”. Man ļoti žēl, ka no tā laika nav neviena ieraksta, jo toreiz “Bumerangs” taisīja labas aranžijas, bet mums arī sanāca forši tie vecie gabali.
Tāda kantri mūzika jau laikam aizsākās ar duetu “Dace un Māris”?
Es biju tikko atgriezies no Vācijas, biju saklausījies labu kantri, un man arī ļoti gribējās, bet nebija tāda sastāva, centāmies ar sintezatoru un ģitārām līdzīgu skanējumu dabūt. Pirmais mūsu albums bija tīra šlāgermūzika, bet otru gan pacentāmies jau kantri manierē, pieaicinot daudzus labus Latvijas mūziķus.
Kā tapa grupa “Klaidonis”?
Bija “Country Bauska” festivāls, 1999. gadā vēl uzstājāmies kā duets, bet tad jau pieprasīja, ka vajadzētu grupu, pāris gadus vēlāk tapa “Klaidonis”.
Kādām komponentēm jābūt grupā, lai tik ilgi varētu turēties kopā un attīstīties mūzikā?
Tas celiņš jau nav bijis tik gluds, visādi ir gājis, bet jābūt iecietībai.
Esam arī palauzuši šķēpus, bet tagad viss ir mierīgi.
Uz vecumu visi mierīgi palikuši.
Pilnīgi pareizi pateici!
Bet kā ir spēlēt kopā ar meitu Eviju Sloku?
Forši! Viņa jau ir apdāvināta, viņa ir izglītojusies mūzikā un visādā ziņā “liek sencim iekšā”.
Tev ir vēl viena lielā meita – Evijas dvīņumāsa Sintija. Kādu ceļu viņa gājusi?
Sintija arī mācījusies mūzikas skolā, bet viņa ir vairāk praktiskas dabas, kaut arī spēlējusi koncertkokli un ir muzikāla, tomēr tā laikam nav bijusi sirdslieta. Un man aug vēl viena meitiņa, kura arī iet mūzikas skolā, bet vai pabeigs, to rādīs laiks, jo es neko neuzspiedīšu.
Kur un kā rodas tavas dziesmas?
Man vajadzīgs klusums, harmonija un ainava aiz loga. Ārējais skaistums ir vajadzīgs un miers; ja kāds ir mājās, tad dziesmas netop.
Daudziem tu un grupa “Klaidonis” asociējas ar dziesmu “Mazā dvēselīte”, kur slēpjas šīs dziesmas fenomens?
Atvēru vārdus un ieraudzīju (vārdu autore Elīna Zālīte – red.), es pat nezinu, vai tā ir oriģinālmelodija, kuru iedungoju, bet beigās sanāca šādi. Iedevu Latvijas Radio 2 novembra beigās, sākās Ziemassvētku laiks un neviens to vairs nespēlēja. Domāju, ka nekas nebūs, bet tad janvāra vidū ieskanējās, es to nebiju gaidījis.
(Dziesma ieguvusi labākās dziesmas titulu 2005. gada Bauskas kantrimūzikas festivālā, pārliecinoši arī uzvarējusi “Šlāgeraptaujā 2005”, kā arī tajā pašā gadā saņēmusi AKKA/LAA Bezgalības balvu – red.)
Vai grupas “Klaidonis” nosaukums arī kādā veidā ir izpaudies tavās dzīves gaitās?
Jā, jā, to es pats esmu sev piedziedājis. Es tiešām esmu klaiņojis gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, mainot dzīves vietas. Kā jau visi mūziķi, esmu klīdis pa pasauli ar koncertiem, bieži neesot mājās.
Dzīvīte jau ir tāda mozaīka, kas sastāv no daudz mazām epizodēm, kas tiek līmētas kopā.
Pazīstot tevi daudzus gadus, tu esi kluss, mierīgs un līdzsvarots, bet vai tā ir bijis vienmēr?
Nē, augstskolā es biju diezgan dulls, to var apliecināt visi mani kursa biedri! Es pat esmu visādos, tā teikt, melnajos sarakstos bijis (smejas).
Ko tad tu tādu darīji?
Vai, dieniņās! Kad Siguldā atvēra bobsleja trasi 1986. gadā, mēs apmetām savus galdus no kopmītnes istabas otrādi un šļūcām pa trepēm, mums bija savas divnieku un četrinieku ekipāžas.
Pēc augstskolas kļuvu pieaudzis, jo tad bija sava zeme un mājas celšana.
Jums ar “Klaidoni” ir humora pilna dziesma “Neballējam, guļam”, tu pats vairāk esi tas ballētājs vai gulētājs?
Kādreiz biju ballētājs, kaut gan tagad nevarētu teikt, ka galīgi neko nedaru, man šad tad patīk pasēdēt ar draugiem, bet tik ņiprs vairs neesmu.
Esi varbūt tā aizdomājies, ko tu dzīvē būtu darījis citādāk?
Man ir nedaudz žēl, ka profesionāli negāju mācīties mūziku.
Varbūt būtu slavens mežradznieks?
Nu nē, bērnībā biju pie brālēna ciemos, kurš spēlēja mežragu, visi mēģināja, nevienam nesanāca iepūst, bet man sanāca, tad es biju lepns, tāpēc to izvēlējos, bet tas nav mans instruments.
Bet ir jau protams labi, ka izmācījos par inženieri celtnieku, jo varu daudz ko pats gan uzbūvēt, gan remontēt.
Kādi ir tavi dienas mazie prieciņi?
Rīti ir mani, esmu cīrulis. Man patīk no rītiem iemesties dīķī, skatīt saullēktus. Tad pa dienu darbs, kas man sagādā prieku. Vakarā rosos pa āru svaigā gaisā gan ziemu, gan vasaru, jo laukos vienmēr ir ko darīt.
Un vispār man darbadienas patīk pat labāk nekā brīvdienas!
Reklāma