Iecavnieks Emīls Špīss iegūst Latvijas čempiona jostu

«Arēnas Rīga» zālē kārtējā šovā «LNK Fight Night 20» īpašā «rozīnīte» bija cīņa par Latvijas čempiona titulu starp līdzšinējo īpašnieku Ivanu Levicki no Daugavpils un iecavnieku Emīlu Špīsu.

Tā nebija vienīgā cīņa par valsts čempionu titulu 21. maijā. Nacionālo titulu starp smagsvariem ieguva Milans Volkovs, pārspējot Kristapu Zuti. Uzvaras izcīnīja agrākajos šovos jau iepazītie bokseri Mārcis Grudulis, Francis Rozentāls, Ralfs Vilcāns un citi.

Revanša mačs

Tomēr tieši E. Špīsa un I. Levicka cīņa bija īpaša. Pirms diviem gadiem cīņā par vakanto Latvijas čempiona jostu E. Špīss tikās ar daugavpilieti. Iecavnieks bija tehniski pārāks, ātrāks un izdarīja vairāk sitienu, bet I. Levickis noķēra īsto mirkli un viņu nokautēja. Tomēr E. Špīss vēlējās revanša maču, un organizatori to viņam piešķīra. Maču, kurš iecavniekam bija ļoti grūts, smags un paliks atmiņā uz visu mūžu.«Biju kārtīgi gatavojies fiziski. Arī morāli vajadzēja sagatavot un noskaņot sevi. Tas, ka esmu zaudējis tieši viņam ar nokautu, daudz nozīmēja prātā. Bija bail, ka varētu atkārtoties tas, kas jau ir noticis. Tas spieda uz nerviem,» atzīst E. Špīss.Tomēr cīņai viņš bija gatavs. Ringā par Latvijas čempiona titulu otrajā pusvidējā svara kategorijā tikās Emīls Špīss – septiņas uzvaras un viens zaudējums, ar ļoti pieredzējušo Ivanu Levicki – 35 uzvaras un 38 zaudējumi.

Kājas saļima

Lai arī varētu likties, ka pēc pirmās cīņas ir kaut kāda pieredze un izpratne, tomēr dzīvē viss ir citādāk, jo mačam par Latvijas čempiona jostu bija gatavojies arī pretinieks.«Noteikti smagākā cīņa, kāda man ir bijusi. Cīņa par izdzīvošanu un dzīvību sešu raundu garumā. Zināju, ka izslēgt viņu nevarēs, jo ir ar cietu galvu un lielu pieredzi. Nedrīkstēju iekrist uz iepriekšējās cīņas kļūdu – mesties virsū. Vajadzē-
ja boksēt gudri un mierīgi, bet jau pirmajā raundā saņēmu spēcīgu sāna sitienu pa galvu un apreibu. Kājas saļima. Paspēju atgūties, bet tālāk cīnīties bija ļoti grūti. Katrs sitiens mani slēdza laukā. Visu laiku bija neskaidrs skats uz visu notiekošo – it kā būtu sadzēries grādīgos dzērienus,» par piedzīvoto stāsta bokseris.Lai kāda būtu uzvaras cena, ik pa brīdim jau bija izmisums, ko viņš pauda arī trenerim Dainim Daņiļevičam, pie kura trenējas Ķekavas klubā «Lāčplēša cīņas leģions». «Pēc katra raunda teicu trenerim: «Mani izslēgs! Daini, es neizturēšu! Ir pārāk smagi sitieni!» Treneris pēc katra raunda mani sapurināja, teica, lai parādu raksturu, ka esmu labākais, un visu laiku atkārtoja: «Parādi raksturu, Emsi, parādi raksturu!»»

Parādīt raksturu

Vieglāk nekļuva. «Tā es katru raundu izgāju ar bailēm un domām par to, ka ir izjūta par 90 procentiem, ka mani izslēgs. Tomēr visu laiku pie sevis atkārtoju: «Raksturs, raksturs, raksturs!» Pienāca ceturtais raunds, saņēmu kārtējo smago sitienu, un kājas kļuva «mīkstas». Viss reiba, knapi stāvēju. Paspēju apķerties un pavilkt laiku, pa kuru savācos un visu laiku sev skandināju: «Raksturs! Parādi, kas tu esi!» Cīņa ar sevi un savu prātu, jo bija vēlme padoties! Sajūtas neviens nekad nesapratīs, lai arī kā aprakstīšu. Tas bija karš! Karš gan ar pretinieku, gan ar savu prātu. Ļoti smagi!» atceras iecavnieks.Viņš atzina, ka tās bija trakas sajūtas, – no vienas puses licies, ka tūlīt pats salūzīs, no otras puses – revanša mačs, pilna arēna ar skatītājiem, skatās vecāki, radinieki. «Visi, visi skatās. Domāju – nē, tas nevar notikt! Atbildība bija milzīga un tam visam pa virsu – cīņa par čempiona jostu,» saka E. Špīss.

Iedvesmo komanda

Iecavniekam vēlmi cīnīties noturēja treneris. «Viņš man ticēja, uzmundrināja, tas ļāva man noticēt sev un turpināt cīnīties par uzvaru un izdzīvošanu,» tā bokseris.«Pašam likās, ka situ ļoti maz. Šķita, ka visu laiku esmu iedzinēju lomā. Tas ļoti dzina uz priekšu. Nesapratu, kāpēc treneris liek sist mazāk, lai neizliktu spēkus, jo domāju, ka tā jau situ par maz. Līdz noskatījos atkārtojumu televīzijā un sapratu, ka temps bija nenormāli augsts. Boksēju sev netīkamākajā stilā uz tālajiem sitieniem, jo citu iespēju nebija, lai nesaņemtu smagus sitienus. Biju piesardzīgs, bet centos būt visu laiku par dažiem sitieniem priekšā,» atzīst iecavnieks.Pēc tiesnešu lēmuma E. Špīss ieguva Latvijas čempiona titulu otrajā pusvidējā svara kategorijā. «Pēc cīņas uzvarētāja paziņošanas biju ārprātīgi laimīgs. Zināju, ka esmu paveicis savu misiju. Neļāvu atkārtoties vēsturei un pierādīju, kam bija jānes mājās josta jau pirmajā reizē. Citiem tā bija vienkārša uzvara, manai komandai tā bija liela uzvara, bet man tā bija neatkārtojama uzvara, jo zināju, kādas sajūtas bija cīņas laikā. Šo cīņu es nekad neaizmirsīšu un nevienam nekad nenovēlu tik smagas sajūtas boksa ringā! Milzīgs paldies manai komandai, bez viņiem es nebūtu to izdarījis un, iespējams, būtu padevies. Viņi man lika parādīt savu īsto raksturu,» sajūsmināts ir E. Špīss.