Īsto Mārtiņdienas gaili meklējot

Visi saka, visi saka: “Mārtiņdiena, Mārtiņdiena!” Kaut varētu Mārtiņdienu aiz ausīm noturēt! – tā par latviskajiem rudens svētkiem dainoja mūsu senči. Kurš gan nav kaut vai vienu reizi dzirdējis frāzi Mārtiņam gaili kāvu… Tautas paražas varbūt arī rosina uz Mārtiņiem gaili likt katlā, taču mēs šoreiz ar saules un uguns simbolu mielosim tikai acis. Ciemojamies Vecumnieku pusē pie Jāņa Spurķa, kuram sētā ne viens vien cekulains šķirnes skaistulis. Šajās mājās neviens gailis svētkos necieš, jo viņus te lolo gluži kā mājdzīvniekus.

Kad jautājam, cik sen ar putnu turēšanu nodarbojas, Jānis dzen jokus: «Es jau piedzimu ar putniem.» Mājās vecākiem vienmēr bijuši mājputni, pārsvarā vistas un pīles. Jāņa māsas pienākums bija apkopt trušus, bet putnu barošana gūla uz Jāņa pleciem. Viņš uzaudzis turpat Vecumnieku pagasta Piebalgās, taču nu jau ceturto gadu dzīvo paša uzceltajā Lejaskroga mājā. Ar putniem Jānim darīšana bijusi visu mūžu. Kādā posmā mazāk, nu kaut vai dienesta laikā, bet citā vairāk – bija laiks, kad sētā bijušas 48 vistu mājiņas un šķirnes.

Jānim 1987. gadā dzimšanas dienā uzdāvināja pirmās šķirnīgās vistas – plikkaklaino vistu un gaili. Līdz tam saimniecībā bijis vien kolhozlaiku standarts ‘Zarja-17’, vēl pa kādai cukurvistiņai. Eksotiskais putnu pāris atvests no Čiekurkalna tirgus Rīgā, kur tolaik varēja nopirkt dažādas dzīvas radības. Māsa smējusies, bet Jānis sapņojis, ka reiz, kad izaugs, viņam pagalmā būs rinda ar vistu mājiņām un katrā pa vistu šķirnei. «Un, lūk, tā es te turpinu!» smaida Jānis. Pašlaik viņam ir kādas 14 šķirnes. Palikušas galvenokārt tās, kuras bez problēmām ziemo vistu mājiņās. Vasarā, kad putni sainkubēti, to kopumā ir pat vairāki simti. Taču, ziemai tuvojoties, jaunputni atrod jaunas mājas. Pēc vistu izstādes, kas pavisam nesen norisinājās Dabas muzejā Rīgā un kuru apmeklējuši turpat 2000 interesentu, pieprasījums pēc vistām bijis neredzēts. Izpirkts praktiski viss, kas tika tirgots.

Svarīgi pat punktiņi uz spalvas
Mārtiņdienas gaiļa meklējumus sākam, aplūkojot Pavlovas – vienu no Krievijas senākajām šķirnēm. Pirmajā vistu mājiņā melnbaltas Pavlovas ar izteiktiem cekuliem. Tās raksturojot, vietā apzīmējums «raibas kā dzeņa vēders». Turklāt ar tik amizantām frizūrām! Ar ražojošajām klukstēm, protams, salīdzināt nevar, taču šīs šķirnes vistas ir ļoti labas vidēja auguma dējējas. Neskatoties uz spilgto ārieni, olas tām ir ierasti gaiši brūnas. Pavlovas ļoti labi ziemo mājiņās. Piecas, sešas vistas un gailis arī visai lielos mīnusos spēj piesildīt atvēlētos 2,5 kvadrātmetrus. Lai pasargātu no stiprākiem vējiem, mājiņai apkārt veido tādu kā siltumnīcu.
Dažas mājiņas tālāk mīt arī ‘Zelta Pavlovu’ bariņš. Atkal jau acis priecējošs krāsu salikums – zeltaini brūns ar melnu. Jānis pievērsies šo vistu selekcijai, jo vēlas iegūt šķirnes etalonu, kas izstādēs ļautu iegūt pirmās vietas. Barā gaišākā jau esot tuvu ideālam. Te svarīgas pat tādas nianses – vai melnie punktiņi uz zeltainbrūnās spalvas ir pareizajās vietās un daudzumā.

«Mans lepnums, mana zvaigzne»
Melnās, cekulainās Sibīrijas vistas ir Jāņa lepnums. Tās praktiski bija jau izzudušas, tāpēc Jānis kopā ar paziņu Krievijā ķērās klāt šķirnes atjaunošanai. Paziņa bija dabūjis ko līdzīgu Sibīrijas vistai, un tagad, jaucot klāt Pavlovas, jau vairāk nekā desmit gadu norit selekcionē-šana. Pērn bija pirmā paaudze, kas atbilda šķirnes aprakstam, lai gan, protams, tās vairs nav gluži tās pašas Sibīrijas vistas, kas pirms 100 gadiem. Jāņa vistas ir melnas, bet kādreiz tās bijušas arī citas krāsas. Gailis, notverts fotosesijai, manāmi sanervozējies. «Tas ir mans lepnums, mana zvaigzne,» saimnieks dižojas. Neliela kruzuļaina sekste, prāvs «čupčiks» un kuplas spalvu «kļošenes». Laikam jau lai kājas nesalst, jo Sibīrijas vistas ir radniecīgas Pavlovas vistām, tikai nākušas no attālākiem Krievijas ziemeļu apgabaliem. Vecajiem šķirnes pārstāvjiem vēl pirms Otrā pasaules kara kājas bijušas pilnībā pūkainas.
Jokainas un tūliņ atpazīstamas ir Araukāna vistas. To dzimtene ir Čīle, un nosaukums atbilst noteiktam šīs valsts reģionam. Jāņa ‘araukāni’ ir bez astēm, taču tām mēdz būt arī savdabīgi ausu spalvu pušķi. Araukāniem ir zilas olas. Jānis atceras, kad tikko kā šīs šķirnes vistas bija atveduši no Vācijas, to olas paņēma līdzi uz tirgu. Pircēji bija sašutusi, jo, viņuprāt, pārdevējs mēģina iesmērēt vecas olas, un lika zilās olas lasīt ārā.
Pieticīga un labi ziemojoša ir arī šķirne ‘Russkaja Hohlataja’. Šīs vistas esot labas dējējas. Baltais gailis ar niknu skatu un švītīgu cekulu bailēs no fotokameras iebēg mājiņā. Vistām arī jābūt baltām, taču ģeopolitisko notikumu dēļ dabūt jaunus gaiļus no austrumu kaimiņa nav iespējams. Taču gaiļi ir jāmaina, lai neveidotos tuva radniecība. Tāpēc krustošanai izmanto līdzīgu ukraiņu vistu šķirni. Tādējādi krāsa nedaudz variē, taču citādi visi parametri ir šķirnei atbilstoši.
Siltumnīcā patvērušās Pērļu vistas. Atšķirt, kur puikas un kur meitenes, grūti. Pērļu vistām uz spalvas ir mazi, balti plankumi, kas atgādina pērles. Šīs neierastā paskata vistas der ielāgot arī tāpēc, ka tām ir īpaši izturīgas olas. Lieldienu olu kaujās tās nesīs daudz uzvaru.

Melnais gailis Mārtiņam
Mazliet atstatus no pārējām mājiņām pēcizstādes karantīnā pavisam vientuļš dienas pavada īstā Mārtiņdienas gaiļa titulu pelnījušais ‘Ayam Cemani’. Indonēzijā selekcionētajai šķirnei melnums radies ģenētisku pārmaiņu rezultātā. Turklāt melns ir ne tikai eksterjers, bet arī kauli, rīkle un pat iekšas. Pretēji izplatītajam mītam, olas gan šim melnulim ir ikdienišķā krēmkrāsā. Toties cālēni –melniņi kā velniņi. ‘Ayam Cemani’ bija vistu izstādes zvaigzne. Jānis šīs melnās vistas tur jau kopš 2014. gada, taču tikai tagad ap tām sacelta tāda ažiotāža. Atšķirībā no pārējo šķirņu gaiļiem šiem esot raksturiņš. Vispār gaiļu tāpat kā cilvēku pasaulē kauslīgi ir atsevišķi indivīdi. Prasām Jānim, vai arī viņa putnu saimē tādi ir, un viņš atkal atjoko: «Ja tādus pamanām, tad liekam sludinājumā.»
Par klasiska gaiļa iemiesojumu varētu dēvēt brāļus ‘Sulmtaler’ no Austrijas. Tos kadrā notvert grūti – te tiem jāpadzied, te jāpakaujas un pāri visam jālakstojas ap svešām meitenēm. Brāļi padzinuši kādu melno Pavlovas gaili un savākuši tā dāmas. Šī esot ātraudzīga šķirne, kas pieaug trīs mēnešos. Tāpēc, ja nu kādam tomēr gribas gaili redzēt arī pusdienšķīvī, var ielāgot šo šķirni.
Jānim kolekcijā bijuši arī gaiļi – dīvainie dziedātāji. Vecajās mājās joprojām ir ‘Ayam ketawa’, kurš nevis dzied, bet smejas. Jā, patiešām smejas, gluži kā cilvēks. ‘Denezli’ dzied, kamēr zaudē elpu un krīt no kājām, bet Kosovas gaiļa dziesma vairāk atgādina traucējošu čerkstīgu troksni radio.

Zosis, tītari un citi zvēri
Nedaudz jāpastāsta arī par vistu kaimiņiem. «Bauskas Dzīvi» pagalmā sagaidīja prāva zosu saime un tītarģimene. Lavandas tītariem neierasti skaista spalva – pelēcīga, ar tikko jūtamu zilganvioletā pieskaņu. Vecākais tītarpuika, kā putnu tēviņus sauc Jānis, božas un izrādās. Lai kur mēs ietu, tas soli solī seko un lūko, ko tieši esam iecerējuši darīt ar viņa baru. Tītartēviņam patīk domāt, ka viņš ir mājas saimnieks, taču, Jāņaprāt, īstās noteicējas tomēr esot zosis. Jānis atklāj, ka zosu saimi patiesībā uzaudzējušas tītarmammas, kuras izperējušas arī pāvus. Tās ir uzticamas un gādīgas jauno putnēnu perētājas un aprūpētājas. Izturīgas un nepamet ligzdu.
Šobrīd Kubaņas zosu bars jau paaudzies, bet, kad putni bija mazi, tie staigājuši pakaļ tītarmammai. Tiklīdz mazie zoslēni pārāk tuvu piegājuši dīķim, tā tītariene dusmīgi tērgājusi, norādot jaunuļiem, ka ūdenim klāt iet nedrīkst, noslīksiet. Tā nu izauga paaudze, kura vispār negāja ūdenī. Zosu bara galvenais uzrāpies uz kaudzes un pārrauga savu saimi, taču nav garantijas, ka viņu no troņa pavisam drīz negāž kāds no jaunās paaudzes. Liekie zosu puikas uz Mārtiņiem gan dosies uz citām mājām. Cepetim vai acu priekam – tas nav zināms.
Vienā no putnu mājiņām labi sadzīvo Kijivas baložu bariņš, sulīgi dzeltenas krāsas citronfazāna tēviņš ar harēmu, pāris pāvu un sudrabfazāns izcili elegantā baltmelnā uzsvārcī. Cīņas šo putnu starpā neesot, katrs zina savu vietu. Jānis cienā iemītniekus ar īstu delikatesi – saulespuķu sēklām, lai putni skaistāk pozē, taču tie sakautrējušies no objektīva tik ļoti, ka nemaz negrib kārumoties. Jānis pastāsta, ka arī fazāni, īpaši medību, dēj labi daudz olu. Aptuveni 100 vienības gadā, tās ir vērtīgākas pat par vistu olām. Sudrabfazāniem, savukārt, ir rozā olas. Jānim no visām olām vislabāk garšo tieši fazānu, jo tās esot ļoti mīkstas, gluži vai kūst mutē.
Atsevišķa ziemas māja top pāviem. Pašlaik to lielākā daļa kopā ar jaunputniem un paipalām jau salaisti iekštelpās. Tur ziemu pārlaidīs arī degunlācītis.
Ņemot vērā plašo putnu saimi, atbildīgs un apjomīgs darbs šajā sētā ir Alabaja šķirnes suņu meitenēm Megijai un Lagertai. Ticiet mums, viņas satikt aci pret aci nevēlētos nedz lidojošie, nedz četrkājainie, nedz arī divkājainie putnu gaļas tīkotāji. Mājās ir arī mopsītis, taču tas no putniem dabū trūkties. Kad viņu izlaiž pagalmā pastaigā, putni to uztver kā svešo – ielenc un bļauj tik, cik jaudas.
Lejaskrogā mūža mājas ieguvis arī likteņa šaustītais melnais nutrijpuika Pičiņš. Pensionārs ar smagu raksturu, kas droši vien veidojies pie iepriekšējiem saimniekiem, kuri viņu slikti baroja un neaprūpēja. Nopirkuši «pelīti», bet, redz kā, izaugusi par zobainu brangu nutriju. Lai Pičiņam nebūtu garlaicīgi vienam putnu barā, Jānis sagādājis viņam divas draudzenes – Mašku un Dašku. Vedis tās no Polijas un līdzbraucējs ukrainis tām devis šādus vārdus.

Jau atkal gaida olas
Jānis šķirnes putnu turēšanu par biznesu nesauktu, tas patiesībā esot dārgs hobijs. Nu padomājiet vien – dārgākās olas reiz pasūtītas no Dagestānas un tajā laikā izmaksājušas vienu labu darba algu.
Jānis pat vairs nevar saskaitīt, cik reizes sev noteicis, ka nu gan viss – labāk par to naudu aizbraukt uz siltām zemēm, bet vienmēr atrodas kāda šķirne, kas tomēr gulšņāšanu pludmalē pārtrumpo. Arī ģimene sākumā nošņācas, bet pēc tam jau atkal viss ir kārtībā.
Jānis atzīstas, ka jau atkal esot gaidībās – gaida no Vācijas pasūtītās olas, lai sākumā tās liktu inkubatorā, pēc tam nedēļu mazos putnēnus aprūpētu mājas virtuvē. «Saņemšu olas un atkal teikšu, ka jāmet miers,» smejas Jānis. ◆

+ 5