Izstāde liek aizdomāties

Iecavas vīru senioru domubiedru grupa «Doma» – mākslinieču Danas un Džūlijas
Rodenkirhenu fotoobjektīvā

Līdz pat 1. augustam Iecavas dienas centrā «Iecavnīca» ir apskatāma Danas un Džūlijas Rodenkirhenu fotogrāfiju izstāde «DOMA gaismas pierakstos», kas tapusi sadarbībā ar Iecavas vīru senioru domubiedru grupu «Doma».

Iecavniece Dana Rodenkirhena ir labi pazīstama ar projektiem, kurus īstenojusi Bauskas novadā un arī ārpus tā, sadarbojoties ar dažādiem cilvēkiem un iestādēm. Šoreiz fotogrāfiju izstāde tapusi sadarbībā ar Iecavas vīru senioru grupu «Doma», kur kungi tiekas ik nedēļu, lai sarunātos, domātu un uzturētu možu garu.

Ar sarunām par dzīvi
«Līdz šim veiksmīgi īstenoti vairāki projekti sadarbībā ar Iecavas dienas centru «Iecavnīca», piemēram, izveidojot fotogrāfiju sēriju kopā ar Iecavas ukraiņu kopienu. Šāds kopdarbs ar dažādām cilvēku grupām un kopienām fotogrāfijā vienmēr ir ļoti bagātinošs process, tāpēc piekritu arī šoreiz, kad mani aicināja radīt ko interesantu kopā ar Iecavas vīriešu senioru domubiedru grupu «Doma»,» pastāsta fotogrāfiju izstādes autore Dana Rodenkirhena.
Ekspozīcijas «DOMA gaismas pierakstos» tapšanas laikā norisinājušās arī garas sarunas par kungu dzīvi un pieredzēto – tad nākusi atziņa, cik reti projektā iesaistītie seniori bijuši kameras priekšā. Katrs no dalībniekiem uz fotografēšanos ieradās ar savu mīļāko kreklu vai cepuri no studiju laikiem vai kādu citu sev tuvu priekšmetu. Šādi projektā tapusi svarīga laika liecība gaismas pierakstā, ko saglabāt sev par prieku, ierāmēt, nosūtīt bērniem un rādīt draugiem.

Pirmais kopīgais projekts
«Pats satraucošākais noteikti bija sākumposms – izpelnīties vīriešu uzticību nebija tik viegli. Fotogrāfija ir diezgan intīms process, mirklis tiek apstādināts, un šī liecība paliek ne tikai visam atlikušajam mūžam, bet arī dzimtas albumam nākamajām paaudzēm. Nācās arī secināt, ka lielākā daļa dalībnieku nemaz nekad nav bijuši pie profesionāla fotogrāfa. Arī pašām sākums bija mulsinošs, tomēr, tiklīdz ciemos ieradās pirmie kungi, viss sāka ritēt savu gaitu – kopā tās bija 17 skaistas tikšanās,» vairāk pastāsta
D. Rodenkirhena, «iepazīšanās un sarunas bija teju vai būtiskākais elements šajā projektā. Pirmkārt, tikai tā veidojas uzticība cilvēkam un līdz ar to arī kamerai. Otrkārt – tas bija patiesi interesanti un bagātinoši, uzklausīt kungu dzīvesstāstus un pieredzi. Arī senioriem bieži vien pietrūkst kāda, ar ko vienkārši parunāt par dzīvi. Lieliski bija uzklausīt viņu atmiņas tieši par fotogrāfiju – daudziem jaunības laiks sakritis ar aktīvo fotoklubu periodu, arī viņi paši savulaik ir izmēģinājuši fotografēšanu un attēlu attīstīšanu.»
Šajā projektā D. Rodenkirhenai pievienojusies arī meita Džūlija, kura nupat Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvusi maģistra grādu mākslas zinātnē, aizstāvot maģistra darbu «Analogās fotomontāžas un kolāžas Latvijas fotogrāfijas vēsturē». «To, ko neuzdrošināmies pateikt skaļi, bieži vien daudz vieglāk ir uzrakstīt, tāpēc izmantoju iespēju un uzdevu jautājumus: «Ko tu šobrīd teiktu savam jaunības «Es»? Kādu padomu sniegtu jaunam cilvēkam?» stāsta Džūlija. Ar analogo kameru uzņemti portreti un sabiedriski aktīvo senioru grupas dalībnieku domas apkopotas atsevišķā albumā, kas arī apskatāms izstādē.
«Līdz šim Džūlija vairāk palīdzējusi ar teoriju, zināšanām par mākslas un fotogrāfijas vēsturi. Kā divas fotogrāfes šajā projektā sadarbojāmies pirmoreiz – ideju ir daudz, jāspēj tik visu likt lietā!» tā Dana Rodenkirhena, «ja redzētais izstādē kaut vienu iedvesmos aizdomāties par savā dzīvē svarīgajiem vīriešiem – tēviem, skolotājiem, draugiem – , vai gluži tāpat kā izstādes albumā – pajautāt padomu dzīvei, tad mūsu projekta vīzija noteikti ir izdevusies.»

Un ko saka paši kungi?
Iecavnieks Andrejs Sniķeris atzīst, ka dalība projektā bija jauna un pozitīva pieredze. «Tas bija ļoti interesanti un vērtīgi – kungi atvērās, runājāmies ar fotogrāfi, kura arī ir ļoti pozitīvs cilvēks. Uzskatu, ka mums visiem šī bija forša un laba pieredze – iespēja paskatīties pašiem uz sevi no cita rakursa,» viņš atzīst, «uz fotosesiju es līdzi ņēmu cepuri jeb keponu, bet nožēloju, ka nepaņēmu līdzi pīpi – pats gan nesmēķēju, bet domāju, ka tas fotogrāfijā būtu labi izskatījies. Līdzpaņemtā cepure, manuprāt, man labi izskatās un piešķir tēlu un raksturiņu.»
Arī Gunārs Lazda atzīst, ka uz fotosesiju gājis ar lielu prieku. «Fotogrāfs ir cilvēks ar citu skatījumu uz dzīvi, un nereti fotogrāfija no malas liekas vien tāda pozēšana – tomēr, kad skaties uz katru no bildēm, tur atklājas kas daudz dziļāks. Dana prata atrast pareizo rakursu, raksturu mums katram, un mēs paši ļoti priecājāmies par to, cik mēs esam forši,» stāsta kungs, «katrs ņēmām līdzi sev kādu mīļlietiņu – es ierados džemperī, lai savā 81 mūža gadā izskatītos sportiskāk. Šī fotogrāfija tapa arī ar domu, ka tā paliks par prieku maniem pēcnācējiem. Viennozīmīgi tas bija arī piedzīvojums, jo nekad nebiju šādā projektā piedalījies – pati fotogrāfijas uzņemšana un sagatavošanās tai bija aptuveni stundu ilga. Arī pats jau no bērna kājas esmu fotografējis dažādus dabas skatus, tāpēc man bija ļoti interesanti arī šajā ziņā. Liels paldies gan fotogrāfei Danai, gan arī Ilvai Vansovičai par daudzo aktivitāšu organizēšanu dienas centrā «Iecavnīca»!»
«Tas bija tāds jauns pasākums – parasti tādos piedalās un pozē dāmas, bet šoreiz Dana ar savu meitu pierunāja mūs – kungus ar dzīves gadiem plecos – iesaistīties. Mēs devāmies uz viņas studiju, kur notika ģērbšanās, pārrunas un fotografēšanās, viss process bija vizuāli un saturiski interesants,» dalību projektā vērtē iecavnieks Vilis Zeps, «es, piedaloties projektā, jutos ļoti brīvi, jo Dana ir arī mana bijusī skolniece – pasniedzu viņai vizuālo mākslu, bioloģiju un ķīmiju Iecavas internātskolā, tāpēc esam jau ilgāk pazīstami un sadarbojušies arī citos projektos un pasākumos, arī muzicējot.» Iecavnieks pastāsta, ka viņš uz fotosesiju bija paņēmis arī vecu koferi, jo kungam kopā ar sievu patīk ceļot un apskatīt pasauli. «Projekts bija tiešām interesants, visi labi sadarbojāmies – šī pieredze bija pavisam atšķirīga no citām,» tā V. Zeps. ◆