Pagājuši četri gadi, kopš sākās pilna apmēra Krievijas iebrukums Ukrainā. Par šo karu, kas nebeidzas, un situāciju pasaulē, kurā mainās vērtības, likumi, līgumi un vienošanās, runājām ar bijušo Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieri Juri Dalbiņu. Viņš jau 1991. gadā iesaistījies Zemessardzē, bijis Bauskas 53. bataljona štāba priekšnieks.
«Četros no rīta bez kara pieteikuma iebruka ienaidnieks,» tā par 1941. gada Hitlera armijas iebrukumu stāstīja Padomju Savienībā, slavējot sevi kā cīnītājus pret nacismu. Tagad tieši tādā pašā veidā Krievija iebruka Ukrainā 2022. gada 24. februārī, arī stāstot, ka cīnās ar nacistiem. Šajā mainīgajā laikā, kas pārpildīts ar ideoloģijām un viltus ziņām, runājām ar Juri Dalbiņu par to, kā mainījusies politiskā uztvere pasaulē un ar ko mūsdienās jārēķinās valstīm un nācijām.
Kā saskatāt šī brīža politisko situāciju pasaulē?
– Jau toreiz, kad sākās šis iebrukums, vairākās uzstāšanās reizēs teicu: «Saprotiet, ir sākusies pasaules lietu kārtības pārdalīšana.» Tas ir process, kas var ievilkties uz diezgan ilgu laiku, un būs pārmaiņas visās dzīves jomās. Tas pašlaik ir spilgti redzams, kad pirmām kārtām vairs nav normālas attieksmes pret vērtībām, uz kurām balstījās pasaules lietu kārtība – sākot no ģimenes, kolektīviem un valsts līmenī. To labi redzam procesos, kas notiek ar cilvēktiesībām, ar valstu tiesībām uz pastāvēšanu – to neņem vērā. Nedz likumos, nedz līgumos starp valstīm un drošības garantijās, nedz Apvienoto Nāciju Organizācijā. Jāsaprot, ka argumenti, kas bija līdz šim, vairs nav spēkā. Tas nozīmē, ka jāskatās uz visu reāli – tas, kurš ir spēcīgāks, bezkaunīgāks, kurš neievēro ierastos likumus, var kļūt par uzvarētāju un apspiest pārējos, tos, kas turas pie ierastām vērtībām un nelieto brutālu fizisku spēku.
Vai mēs varam teikt, ka šie procesi sākās jau gadsimta sākumā, bet karš nostrādāja kā katalizators? Pirmais pasaules karš paātrināja pasaules kārtības izmaiņas, un tagad notiek tas pats?
– Jā, procesi pasaulē jau iepriekš notika šajā virzienā. Sākot ar ģimeni, ar savstarpējām attiecībām bija vērojams tas, kas nebija klasiskās vērtības. Karš šo procesu paātrināja. Jau pirms pilna apmēra iebrukuma Ukrainā to varēja redzēt Čečenijā, Gruzijā, Sīrijā – agresori darbojās netraucēti, un uz to starptautiskā sabiedrība noskatījās un domāja, ka galvenais ir – agresoru neaiztikt.
Vai mēs varam runāt par mieru Ukrainā?
– Kurš gan to Ukrainai var piedāvāt? Apkārt tikai runā par izdevīgumu, kā pēc kara izdevīgāk tikt klāt Ukrainas bagātībām, kā efektīvāk izmantot šīs valsts resursus. Saka: «Pabīdieties, lai mums būtu labs bizness!» Amerikāņi ved slepenas sarunas ar Krieviju par biznesa jautājumiem. Amerikas Savienoto Valstu prezidents vēlas parādīt, ka izbeidzis vēl vienu karu. Bet ar kādiem līdzekļiem? Padodoties okupantiem? Arī citur parādās sarunas, ka vajadzētu noslēgt mieru par katru cenu. Arī Eiropā, bet Eiropa pat nav gatava garantēt savu drošību.
Medijos ir publikācijas par militārajām mācībām, kur vienās Ukrainas bruņoto spēku pārstāvji demonstrēja, kā ar jaunajām dronu taktikām iznīcina NATO vienības, bet otrās parādījās, ka eksistē situācijas, kā Krievija var iebrukt NATO valstī, bet reakcija nesekos. Kā to vērtējat?
– Esmu labi informēts par militārām NATO mācībām, to norisi. Teikšu, ka Eiropa nav gatava politiski un militāri sevi aizstāvēt. Nav resursu. Ilgus gadus ar rozā brillēm uz acīm stāstīja, kā pārveidos austrumu kaimiņu domāšanu, tie kļūs par jēriņu. Par to Krievija gan ne mirkli nav domājusi. Viņi savu labklājību saskatīja procesā, kad kādam kaut ko atņem. Eiropas sapņi noveda pie situācijas, kad bez Amerikas Savienoto Valstu atbalsta gaisa telpā Eiropa nevar sevi aizsargāt pat pret Krieviju, kas nav labākajā stāvoklī, bet kam toties ir pieredze militārajos konfliktos.
Labi zinām, kā mācībās Ukrainas bruņoto spēki pārstāvji parādīja, ka esošā pieredze kara taktikas jomā NATO ir kļūdaina. Arī mūsu bruņotajos spēkos ir vienības, kas nodarbojas ar droniem, ir augstā līmenī un varam būt lepni, bet resurss ir stipri, stipri par mazu. Jāaudzina, jāmāca cilvēki, kas operatīvās darbības var veikt. Jāspēj savienot šo jomu ar klasiskajiem militārajiem līdzekļiem, lai mēs plānotu operācijās šos jauninājumus, izmantotu to iespējas. Plānošanai ir jābūt balstītai uz modernajām tehnoloģijām, ieslēdzot tās visās operācijās, kuras plāno. Tur ir nepieciešama ļoti laba virsniecības izpratne par šodienas karu, par nākotnes karu un spēja plānot militārās operācijas.
Politiskajai vadībai ir jāklausa profesionāļi, kas saprot karošanas lietas, nevis jārunā par politekonomiskiem uzstādījumiem. Piemēram, parādās retorikā un publiskajā telpā, ka mums tagad nevajag iepirkt un sakraut dronus noliktavās, jo tehnoloģijas tik ātri mainās, ka nebūs derīgi. Tā ir ļoti bīstama frāze un doma. Tā ir nezināšana. Drona rāmis, propelleri, korpuss – nenoveco. Noveco «smadzenes», kas vada. Ir jābūt noliktavās šādiem krājumiem. Ir jābūt lielai rezervei. Zinu, ka Latvijā ir spējīgi ražot arī dronu «smadzenes». Ir jāattīsta šī ražošana, lai nebūtu krīzes situācijā jāmeklē.
Vai varam teikt, ka karošanas sistēmas un taktikas ir ļoti mainījušās?
– Ukrainā vieni karo kā Pirmajā pasaules karā ar pieejamajiem līdzekļiem un politiskajiem uzstādījumiem un vēlmēm, ar cilvēku masu, bet ukraiņi atbild ar modernu taktiku, izmanto tehniku, prāta spējas, veido pieeju, lai noslāpētu šo milzīgo masu uzbrukumu. Ir jāmaina arī mūsu attieksme, tai skaitā arī komandieru, kā plānot militārās darbības ar visiem pieejamiem līdzekļiem.
Mums Latvijā ir artilērija, ir raķešu iekārtas un cits bruņojums. Ir taktikas, ko apgūst militārie spēki, un varam paļauties uz NATO gaisa atbalstu. Bet ir jāattīsta taktika, ko mācībās ukraiņi nodemonstrēja pret NATO vienībām. Un ir uzņēmēji, kas ne tikai ražo, bet ir gatavi arī sagatavot un apmācīt dronu un tehnikas izmantošanai. Jau notiek gan pieaugušo, gan bērnu sacensības dronu vadīšanas jomā.
Vajadzētu ieviest tādu sistēmu – lai nokārtotu valsts aizsardzības mācības ieskaiti, skolu beidzot, katram jaunietim būtu jānokārto drona pilota licence Civilās aviācijas aģentūrā, ko var izdarīt tāpat kā automašīnas vadīšanas tiesības nokārtot. Pamatizpratnes līmenī būtu daudz sagatavotu cilvēku.
Kā vērtējat jauno Ukrainas aizsardzības ministru Mihailo Fjodorovu, kurš ir ne tik daudz saistīts ar militāro jomu, cik ar modernajām tehnoloģijām?
– Pēc tā, ko esmu dzirdējis, tas bija pozitīvs lēmums. Tagad ir mazāk politikas, vairāk sadaļas, kas saistītas ar bruņoto spēku tehnisko jomu un nodrošinājumu. Izskatās pozitīvi.
Vai varam runāt par kādu konkrētu gadu, kad Ukrainā varētu iestāties vismaz pamiers?
– Par Ukrainu negribu neko prognozēt. Redzu to, ka notiek slepenas sarunas, mēģinājumi uzspiest neizdevīgu pamieru. Krievijai pamiers varbūt kaut kā var derēt, bet miers un doma, ka jāizvācas no teritorijām, ir nāves spriedums gan režīmam, gan valstij. Krievija mēģinās spiest, lai tā sauktā «demokrātiskā» pasaule piekāptos viņiem. Viņu vēlme ir iegūt Donbasu. Somiem bija Mannerheima līnija, un Donbass ir tāda pati līnija Ukrainai un visai Eiropai. Ja to atdos, tad vārti uz Eiropu būs vaļā.
Mana cerība – ka Krievijas ekonomikas pamatu sabrukums novedīs pie tā, ka nāksies piekāpties. Jo karš ir ilgāks, jo spēcīgāka ekonomikas negatīvā ietekme Krievijā. Viņi to slēpj no savējiem, bet ir ziņas un komentāri, ka pašlaik viņu ekonomika ir tādā stāvoklī, ka pat pie labvēlīgiem pavērsieniem vairs nevar iziet no krīzes vai tās spirāles, pa kuru tā nesās lejā. Bet kāds tam būs rezultāts, ja tur notiks sabrukums – nevar pateikt. Tur ļoti rūpīgi seko līdzi Ķīna, jo Krievijas teritorija ar visām zemes dzīļu bagātībām, ir viena no Ķīnas lielākajām prioritātēm.
Es gribētu, lai pamiers iestātos pēc iespējas ātrāk. Bet šogad vēl neredzu, ka kaut kas varētu pamainīties. 2026. gadā sarunās būs liela stīvēšanās, būs lielas muļķības politiskā jomā, ko atkal mēģinās izmantot Krievija, iesaistot savus atbalstītājus no Ungārijas, Slovākijas, Čehijas.
Savukārt mums Latvijā ir jāapzinās, ka ir kara laiks un citādi to pat nevaram saukt, lai arī pie mums nenotiek atklātas militāras operācijas.
