Jehovas liecinieki atsāk uzrunāt cilvēkus Bauskas ielās

“Jehovas liecinieki”  vairāk nekā divus gadus savu reliģisko darbību bija veikuši vienīgi attālināti, taču, mazinoties pandēmijas ietekmei, lielākajā daļā valstu, arī Latvijā, Jehovas liecinieki ir atsākuši uzrunāt cilvēkus pilsētu ielās, tostarp arī Bauskā, portālu informēja “Jehovas liecinieku” vietējais pārstāvis Bauskā Edgars Jackevičs.

Viņš atklāja, ka 2020. gada martā pandēmijas dēļ Jehovas liecinieki pārtrauca visas reliģiskās aktivitātes klātienē. Mazinoties pandēmijas ietekmei, ir pieņemts lēmums atsākt literatūras stendu izvietošanu, pie kuriem ikviens interesents var saņemt bībelisku literatūru bez maksas. Šāds literatūras stends būs pieejams arī Bauskā, pie tā stāvēs brīvprātīgie, kas labprāt atbildēs uz jautājumiem, kas saistīti ar Bībeli vai piedāvās bezmaksas Bībeles nodarbības.

E. Jackevičs norādīja, ka Bībeles lekcijas, ievērojot epidemioloģiskās drošības pasākumus, Jehovas liecinieki atsāka rīkot klātienē jau šī gada 1. aprīlī. Jehovas liecinieki no Bauskas brauc uz iknedēļas draudzes sapulcēm uz Jelgavu.

”Jehovas liecinieki apzinās, ka pandēmija vēl nav beigusies, taču mums ir jāmācās sadzīvot ar Covid. Jaunās kaites izplatība mūs joprojām satrauc, tāpēc, domājot par cilvēku veselību, pagaidām Jehovas liecinieki neatsāks vairāk nekā gadsimtu piekopto praksi apmeklēt cilvēkus pa mājām,” apliecina “Jehovas liecinieku” preses dienesta pārstāvis Latvijā Vjačeslavs Zaicevs.

Jāmin gan, ka šī gada marta beigās prokuratūra sākusi pārbaudi par reliģiskās organizācijas “Jehovas liecinieki” darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām.

Prokuratūrā informēja, ka martā portālā TVNET tika publicēti vairāki raksti, kuru saturs devis pamatu secinājumam, ka “Jehovas liecinieku” darbība, iespējams, ir pretrunā ar Satversmi un citiem normatīvajiem aktiem, tās darbība, iespējams, apdraud sabiedrisko kārtību, personu veselību un tikumību.

Saskaņā ar Reliģisko organizāciju likumu nevienai personai savas reliģiskās pārliecības dēļ nav tiesību neievērot likumus, un reliģiskās organizācijas darbību, pamatojoties uz tiesas nolēmumu, var izbeigt, ja tā ir pretrunā ar Latvijas Satversmi vai citiem normatīvajiem aktiem. Pieteikumu tiesā var iesniegt tikai ģenerālprokurors.

Organizācijas “Jehovas liecinieki” skatījumā, šis lēmums esot balstīts vienīgi uz “dezinformāciju dažos mediju rakstos”.

E. Jackevičs skaidro, ka organizācija “Jehovas liecinieki” respektē katra cilvēka personiskos uzskatus un tiesības izvēlēties reliģiju.

“Katram cilvēkam ir izvēles brīvība – runāt ar mums par Bībeles tēmām vai lasīt mūsu literatūru, vai to nedarīt. Tomēr ir ļoti daudz cilvēku, kas labprāt lasa Jehovas liecinieku izdoto literatūru gan iespiestā formātā, gan elektroniski. Kā piemēru minēšu šādu faktu: visā pasaulē ir nepilni 9 miljoni aktīvu Jehovas liecinieku, taču mūsu izdotā žurnāla “Sargtornis” vidējais metiens ir 75 miljoni eksemplāru. Arī Latvijā, tajā skaitā Bauskā, ir daudz cilvēku, kas labprāt izmanto mūsu literatūru. Tāpat Latvijā ir daudz ļaužu, kas apmeklē mūsu rīkotās Bībeles lekcijas, nebūdami Jehovas liecinieki. Tāpēc mēs ar prieku veicam savu reliģisko darbību un uzrunājam cilvēkus. Un galvenais — Jehovas lieciniekus uz to mudina mīlestība pret Dievu un mīlestība pret cilvēkiem, kā arī vēlēšanās tiem palīdzēt iepazīt Dievu un viņa rakstus – Bībeli,” paziņo E. Jackevičs.

Viņš akcentēja, ka Jehovas liecinieki ir Latvijā reģistrēta reliģiska organizācija, tajā ietilpst likumam paklausīgi cilvēki un dzīvo saskaņā ar augstām morāles normām, kas izklāstītas Bībelē.

“Mums nav nekāda pamata bažīties par jebkādiem mūsu darbības ierobežojumiem. Tādi eksistē vienīgi totalitārās valstīs, kur bieži ir cilvēktiesību pārkāpumi un nepamatotas ticīgo vajāšanas, kā tas ir, piemēram, Krievijā. Šī gada 7. jūnijā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) pieņemtais vēsturiskais lēmums par labu Jehovas lieciniekiem Krievijā tikai apstiprina, ka pret viņiem izvirzītās apsūdzības šādās valstīs ir safabricētas un nepatiesas,” norāda E. Jackevičs.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka Jehovas liecinieku organizācijas aizliegums Krievijā 2017. gadā ir bijis nelikumīgs, un lēma, ka Krievijas varas iestādēm ir jāizbeidz pret Jehovas lieciniekiem uzsāktie kriminālprocesi, jāatbrīvo apcietinātie Jehovas liecinieki un jāatdod viss viņiem konfiscētais īpašums.

E. Jackevičs atzīmēja, ka vairāk nekā 8,6 miljoni Jehovas liecinieku savu kristīgo darbību veic praktiski visās pasaules valstīs. “Jehovas liecinieki” Latvijā oficiāli reģistrēti 1933. gadā (tolaik juridiskais nosaukums bija ”Internacionālie Bībeles pētnieki”). 

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pirmās “Jehovas liecinieku” draudzes tika juridiski reģistrētas 1998. gadā. Šobrīd Latvijā ir ap 2200 Jehovas liecinieku, un viņu sapulču nami ir izveidoti visās lielākajās Latvijas pilsētās. Bauskā ir apmēram 10 aktīvi Jehovas liecinieki, kurus bieži apciemo ticības biedri no Jelgavas, kur ir divas Jehovas liecinieku draudzes un savs sapulču nams jeb valstības zāle.

“Jehovas liecinieku” darbību izzinājušas Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes studentes Darja Volkova, Juta Žvira un Gunta Kūla, viņu savāktais materiāls 2016. gadā publicēts portālā Delfi.lv.

Iepazīšanās

Dzirdot dažādus nostāstus par sektām, sapratām, ka šis temats ir apvīts ar mītiem un leģendām. Pieejamā informācija par sektām bieži vien balstīta uz baumām, apmelojumiem, personīgo negatīvo attieksmi, tāpat arī uz pozitīvām un pat slavinošām atsauksmēm par dažām no tām. Viena no šādām kustībām ir Jehovas liecinieki, kurus viena sabiedrības daļa nicina, bet cita – uzskata par jaukākajiem cilvēkiem savu paziņu lokā. Intereses mudinātas, vēlējamies noskaidrot ne tikai galvenos kustības principus, bet arī esošo biedru motivāciju izvēlēties tieši šo mācību, nevis kādu no tradicionālajām.

Vienā no februāra ceturtdienas vakariem devāmies uz Jehovas liecinieku sapulci, lai tur notiekošo redzētu savām acīm. Kādu laiku kavējoties un šauboties par iespēju doties iekšā draudzes namā, pie ieejas durvīm mūs uzrunāja viena no Jehovas liecinieku māsām, kura aicināja doties viņai līdzi. Atrodoties ēkas iekšpusē, pamanījām, ka neviens no klātesošajiem neizrāda izbrīnu par mūsu negaidīto ierašanos, sagaidot pēkšņos ciemiņus ar platiem smaidiem un vēlmi palīdzēt. Pēc dažām minūtēm jau atradāmies Valstību zālē, lai piedalītos kārtējā draudzes sapulcē, kas šoreiz bija veltīta Jehovas liecinieku sludināšanai.

“Šajā draudzē ir apmēram 75 līdz 80 cilvēku. Tas nav daudz, jo krievu draudzē ir 130 cilvēku, savukārt angļu grupā varētu būt vien 20,” skaidro Jehovas liecinieku māsa Lāsma (vārds mainīts). Šoreiz Valstību zāles rindas bija visai retas, jo sapulci apmeklēja ap 30 cilvēku, kuri bija ērti iekārtojušies kinoteātra tipa krēslos.

Tas, ka tur ir vecāka gadagājuma cilvēki, skaidrojams ar vientulības sajūtu, turklāt viņi tur ir no pašiem pirmsākumiem.Artūrs Utināns, psihoterapeits

Sapulcē visvairāk novērojām jauniešus un vecākus cilvēkus. Psihoterapeits Artūrs Utināns uzskata, ka, lai izprastu šo situāciju būtu jāveic demogrāfiskais pētījums: “Tas, ka tur ir vecāka gadagājuma cilvēki, skaidrojams ar vientulības sajūtu, turklāt viņi tur ir no pašiem pirmsākumiem. Protams, tur tiek piesaistīti viņu pašu bērni. Tāpat arī tādi jaunieši, kuriem vecāki vai paziņas nav šajos Jehovas lieciniekos, tomēr viņus tik pat labi varēja piesaistīt mūnistos, vai piesaistīt islāmistos, vai Ļedjajeva Jaunajā Paaudzē, viņi varēja gadīties jebkur.”

Arī Lāsma stāsta, ka jaunieši interesējas par reliģijām: “Lielākā daļa no viņiem šeit ir izauguši no bērnu dienām, jo viņu vecāki studē Bībeli. Jūs dzirdējāt, ka tie mazie bērni tik sirsnīgi atbildēja, knapi var runāt, protams, vecāki nokomentē, ko viņiem vajag atbildēt, bet tad viņiem ir interese būt, jo viņi piedalās.”

Sapulces vieta krasi atšķīrās no baznīcas telpām, jo krēslu rindu priekšā atradās augsta, plaša skatuve, uz kuras tika aicināti teikt savu sakāmo draudzes vadītāji. Turpretim kristietības simbolu vietā, skatuves centru rotāja liels platekrāna televizors.

Sapulce iesākās ar dziesmām, kuras godināja Jehovu. Redzot mūsu nelielo mulsumu, Lāsma steidzās palīgā, daloties ar savu dziesmu grāmatu un citiem Bībeles mācību materiāliem.

Pasākums tika sadalīts vairākās daļās, vienā no kurām māsām un brāļiem praktiski, ar etīžu palīdzību māca sludināšanu – kā uzrunāt cilvēkus uz ielām, radīt viņos interesi par Bībeli un tās mācību, visbeidzot pierunājot tikties no jauna. Etīdēm bija trīs dažādas tematikas – pirmajā apguva sludināšanu, satiekot cilvēku uz ielas, otrajā – ejot pie cilvēka uz mājām, savukārt trešajā – atkārtoti apmeklējot interesantu.

Pēc katras etīdes beigām, sapulces vadītājs atgādināja par galvenajiem sludināšanas principiem – obligāti pierakstīt telefona numuru, noskaidrot nākamās tikšanās vietu un laiku, kā arī uzdot jautājumu pārdomām, ko varētu apspriest nākamajā reizē.

Otrajā sapulces daļā tās vadītājs lasīja Bībeles skaidrojošo materiālu, lūdzot klātesošos atbildēt uz elementāriem jautājumiem. Tā, piemēram, nolasot šādas rindas: “Taču Dievs ir visvarens. Viņš spēj izlabot visas ļaunuma sekas, un to Viņš arī darīs.” Vadītājs uzdeva šādu jautājumu: “Kāpēc nav jāšaubās, ka Dievs izlabos visas ļaunuma sekas?” Izskanot jautājumam, daudzi no klātesošajiem cēla rokas, vēloties atbildēt uz jautājumu un nolasot jau iepriekš izskanējušās rindas. Minētais process atgādināja konferences norisi, kuras laikā runātgribētājiem tika pienests mikrofons, savukārt sapulces vadītājs uzslavēja katru atbildētāju.

Noslēgumā Lāsma un citas māsas piesteidzās pie mums, lai apjautātos, kā mēs par viņiem uzzinājām, vai mums patika sapulce, vai vēlamies to vēlreiz apmeklēt. Apstiprinoši atbildot uz visiem jautājumiem, apmainījāmies ar telefona numuriem un gaidījām uzaicinājumu uz nākošo draudzes sapulci.

Cīņa par pastāvēšanu

1993. gada 10. aprīlī Jehovas liecinieki (JL) mēģināja legalizēt savu stāvokli, iesniedzot kopsapulces apstiprinātus un parakstītus statūtus Latvijas Republikas (LR) Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu departamentā. Atbildes vēstulē departaments rakstīja, ka nepieciešams pārskatīt jautājumu par organizācijas nosaukumu, jo atbilstoši LR likuma “Par reliģiskajām organizācijām” ceturtajam pantam tiesības izveidot reliģiskās biedrības ir reliģiskiem centriem, bet jūsu biedrībai nav sava centra mūsu valstī. Likums paredz, ka 10 ticīgie pilsoņi var izveidot reliģisko draudzi.

Pēc šīs vēstules Reliģijas lietu departamentā notika vairākas tikšanās ar JL pārstāvjiem. 1994. gada 4. janvārī JL iesniedza jaunu statūtu variantu. Uz to tika saņemta sekojoša atbilde: “..tā kā saņemtie Rīgas draudzes statūti neatbilst likuma prasībām, Reliģijas lietu nodaļa nolemj neizskatīt jautājumu par šo statūtu reģistrāciju.”

Vēl vienu statūtu variantu Reliģijas lietu nodaļā iesniedza 1994. gada 4. jūlijā, tomēr LR tieslietu ministrs Apsītis sniedza atbildi, kurā bija teikts, ka ministrija iepazinusies ar Reliģijas lietu nodaļas atzinumu un, pamatojoties uz LR likuma “Par grozījumiem un papildinājumiem LR likumā” “Par reliģiskajām organizācijām” 5. pantu, nolēma JL Rīgas draudzes statūtu reģistrāciju atlikt uz trīs gadiem.

1995. gada pavasarī sarunas ar LR TM Reliģijas lietu nodaļu nonāca strupceļā, JL pārstāvis Bramanis iesniedza Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā pieteikumu, kurā lūdza konstatēt faktu, ka JL draudze pasaulē pazīstama ar nosaukumiem JL, Sargtronis –Bībeles traktātu biedrība, Internacionālā Bībeles biedrība un, ka tā ir viena un tā pati organizācija, kas uzsākusi darbību 1933. gadā un darbojās ar nosaukumu Internacionālā Bībeles pētnieku biedrība.

JL bija neatlaidīgi savos centienos reģistrēt draudzi. 1996. gada 22. martā JL pārstāvis Krūmiņš no jauna iesniedz TM Rīgas Centrālās draudzes reģistrācijas dokumentus, norādīdams: “(…)Mēs esam izdarījuši draudzes statūtu izmaiņas daļā, kas skar JL mācību.” Šajā vēstulē tika skaidrota attieksme pret karogu, valsts svētkiem, vēlēšanām, militāro dienestu, valdību un sātanu, asins pārliešanu un citiem.

1996. gada 19. jūlijā JL pārstāvis Krūmiņš iesniedza Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā prasību pret LR TM: “Pirmkārt, atcelt LR TM lēmumu par JL Rīgas Centra draudzes reģistrācijas atteikumu. Otrkārt, uzlikt LR TM par pienākumu reģistrēt JL Rīgas Centra draudzi kā reliģisko organizāciju”.

Lieta sāka iegūt starptautisku rezonansi un tajā kā eksperti iesaistījās arī vairāki pasaulē pazīstami juristi, reliģijpētnieki un sabiedriskie darbinieki – Parīzes Apelācijas tiesas advokāts Alēns Garē, Oksfordas All Souls College socioloģijas profesors Braiens R. Vilsons, Beļģijas Karaliskās akadēmijas loceklis, profesors Karls Dobelārs un citi. Viņi visi norādīja, ka nav pietiekami pamatota TM argumentācija, kāpēc tikusi liegta JL draudžu reģistrācija Latvijā un šajā sakarā sniedza savus atzinumus, kas balstījās uz pasaulē pastāvošo normu analīzi, zinātniskiem pētījumiem un personīgo pieredzi par JL stāvokli atsevišķās demokrātiskajās valstīs. 1998. gadā JL izcīnīja uzvaru, reģistrējot savas pirmās divas draudzes.

Pēc Tieslietu ministrijas publiskā pārskata datiem var secināt, ka ar katru gadu Jehovas liecinieku skaits pieaug.

Šobrīd aktuālā Reliģisko organizāciju likuma 7. panta 1. daļā teikts Reliģisko organizāciju izveidošanas kārtība Draudzes dibinātāju vidū jābūt ne mazāk kā 20 Latvijas pilsoņiem vai personām, kuras ir reģistrētas Iedzīvotāju reģistrā un sasniegušas 18 gadu vecumu. Vienai personai ir tiesības būt tikai par vienas draudzes dibinātāju. Iestāties draudzē un tajā darboties ir tiesības ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Jaunieši līdz 18 gadu vecumam draudzē var iestāties tikai ar vecāku vai aizbildņu rakstveida atļauju.

Turpretim 7.1 panta 1. daļa nosaka, ka reliģiska organizācijas savos statūtos paredzēto reliģiskās darbības mērķu sasniegšanai var veidot iestādes, kurām nav peļņas iegūšanas nolūka un rakstura: garīgā personāla mācību iestādes, klosterus, misijas, diakonijas iestādes un tamlīdzīgas iestādes. Savukārt šī paša likuma 8. panta otrajā daļā teikts, ka pirms reliģiskās organizācijas vai tās iestādes reģistrēšanas reģistra iestāde lūdz Tieslietu ministrijas atzinumu par reliģiskās organizācijas vai tās iestādes statūtos norādīto darbības mērķu un uzdevumu atbilstību normatīvajiem aktiem, kā arī par to, vai reliģiskās organizācijas darbība (mācība) nevar apdraudēt cilvēka tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Kā sevi pasargāt?

Deviņdesmitajos gados, palielinoties destruktīvo kultu kustībām, sabiedrības līmenī radās ideja uzsākt pretdarbību. “Dažādu struktūru līmenī, šī komiteja bija jau sen, sākot no 1999. vai 2000. gada. Savukārt kā profesionālā organizācija, komiteja savu darbu uzsāka 2006. gadā,” stāsta Latvijas Totalitāro sektu apkarošanas komitejas pārstāvis Viktors Jolkins.

Psihoterapeits Artūrs Utināns uzskata, ka tiklīdz cilvēks sāk apmeklēt saietus, viņš jau sāk pieņemt šīs kustības ideoloģiju: “Cilvēks meklē kaut ko internetā, sāk sarakstīties, tur iepazīstas ar vervētāju, kurš sākumā uzklausa paša cilvēka dzīves problēmas, pēc tam piedāvā alternatīvu variantu. Viņš sāk iegādāties kustību grāmatas un apgūt šo literatūru.”

Utināns arī uzsver, ka šī teorija sāk iegulsnēties cilvēka smadzenēs un viņš sāk meklēt kontaktus ar šo kustību pārstāvjiem, tas var būt tepat, vietējā kopienā vai ārzemju kopienā. “Šajā brīdī radinieki maz var ko darīt. Manā praksē bijis, ka vīrs vai sieva griežas pie mums, sakot, ka partneris aizgājis kādā no šīm kustībām, ja otrs partneris neatnāk līdzi, kustības līderis saka – zvaigznes vai kosmiskie spēki norāda uz jūsu nesaderību,” atceras Utināns.

Arī mūsu pirmajā sapulces apmeklējumā, tās laikā viens no brāļiem uzsvēra laulības nozīmīgumu tieši draudzes locekļu starpā. Jolkins min dažus no principiem, pēc kuriem var atpazīt sektas: “Pirmkārt, vai šī grupa pretendē uz patiesību un tās mērķis ir pakļaut cilvēkus. Otrkārt, kā sevi dēvē grupas līderis – par Dievu vai pravieti. Jolkins skaidro, ja viņš sevi dēvē par Dievu, tad cilvēki viņam pakļausies vairāk, nekā, ja viņš ir pravietis. Treškārt, sektu locekļi iejaucas cilvēka dzīvē – no profesijas līdz dzīves biedra izvēlei. Mērena reliģioza grupa var kaut ko rekomendēt, savukārt totalitāra reliģioza grupa visu uzspiedīs. Visbeidzot, mehānismi, kuri ierobežo cilvēka brīvību. “Pirmais kontakts nenotiks labvēlīgi sektantiem, jo, ja pie jums pienāks uz ielas kāds klāt, maz ticams, ka jūs tas ietekmēs. Tomēr ar laiku uz cilvēku iedarbojas liels informācijas daudzums, grupas spiediens vai atbalsts,” piebilst Jolkins.

Viegli suģestējami cilvēki

Nedēļu pēc pirmās sapulces apmeklējuma, ar mums sazinājās Lāsma, aicinot uz Jehovas draudzes sestdienas sapulci un Bībeles mācību stundu. Mēs piekritām! Par mūsu ierašanos sapulcē, visi locekļi tika informēti jau iepriekš. Lāsma ar prieku visiem par mums stāstīja, uzsverot savu aizgādnieciskumu. Tas izpaudās ne tikai dažādu materiālu dāvināšanā, bet arī centienos nezaudēt mūsu ieinteresētību un vēlmi arī turpmāk apmeklēt sapulces.

Pēc sapulces beigām arī citiem draudzes locekļiem radās vēlme ar mums iepazīties. Viena no tām bija Marta (vārds mainīts), kura nekautrējoties, īsā laika sprīdī, bez mudināšanas izstāstīja, kā pievērsusies Jehovas lieciniekiem. Apmainoties tikai ar viņām saprotamām zīmēm un aprautām frāzēm, Marta, smejot, atteica Lāsmai: “Kur tad tu meitenes esi nomakšķerējusi?” Lāsma vien nosmīnēja, pārvēršot visu jokā un sakot, ka mēs esam atnākušas pašas.

Martas nonākšana Jehovas lieciniekos bija nejauša sakritība. Dienā, kad viņa jutās vientuļa un pamesta, zaudējot saikni ar meitām un nezinot, kā atrisināt parādsaistības, viņa apmeklēja Ziedoņdārzu, – parku, kas saistās ar viņas bērnības atmiņām. Sēžot uz soliņa, viņa dzirdēja, ka kādu sievieti uzrunā Jehovas liecinieku sludinātāji, kuri pārliecinoši stāstīja par Bībeles mācību. Negaidot, vai arī pie viņas pienāks sludinātāji, Marta pati viņus uzrunāja. Kopš tā brīža, jau 22 gadus, viņa ir šīs kustības māsa: “Šajā laika periodā esmu atbrīvojusies no visiem parādiem, man vairs nav lieku tēriņu, jo mums nav pieņemts svinēt svētkus. Taču manas attiecības ar vecāko meitu vēl vairāk pasliktinājās; viņa sāka apmeklēt kaut kādu sektu un maksāt desmito tiesu, kas man nav pieņemami.”

Arī Lāsmas pievēršanās Jehovas lieciniekiem ir līdzīga. “Es biju kristīta kā pareizticīgā, bet, tā kā augu padomju laikos, tad neticēju Dievam. Tikai tad, kad sabruka Padomju Savienība, man radās interese par baznīcu, patiesībā par Bībeli, jo es gribēju to saprast. Sāku kaut ko par to meklēt, dziedāt Baznīcas korī. Tajā laikā satiku Jehovas lieciniekus, un tā tas aizgāja kopš 1991. gada.”

Starp to vienu trešdaļu ir tie, kas ir mazāk hipnotizējami, un tie, kas ir vairāk, kuriem var iedvest da jebko, piemēram, hipnozē var iedvest, ka viņš ir akls, vai viņš nedzird, vai viņš neatceras skaitli četri.Artūrs Utināns, psihoterapeits

Viegli suģestējami un viegli hipnotizējami cilvēki ir viena trešdaļa no populācijas. Hipnotizētāji, kuri ir savas profesijas entuziasti teiks, ka visi cilvēki ir hipnotizējami. “Starp to vienu trešdaļu ir tie, kas ir mazāk hipnotizējami, un tie, kas ir vairāk, kuriem var iedvest da jebko, piemēram, hipnozē var iedvest, ka viņš ir akls, vai viņš nedzird, vai viņš neatceras skaitli četri,” bilst Utināns.

Psiholoģe un ģimenes terapeite Tatjana Vidavska-Rusnaka stāsta, ka cilvēki sāk apmeklēt sektu, kad viņiem nepieciešams atbalsts, kuru viņi nevar saņemt tradicionālajā baznīcā, ģimenē vai draugu lokā. Parasti cilvēks uzmeklē sektu vai sekta atrod cilvēku, ja viņš ir krīzes situācijā. Šajā brīdī viņš ir viegli ietekmējams. Savukārt, kad cilvēkam ir lūzuma punkts, tad viņš meklē atbildi uz savu jautājumu – kāpēc tas notika? Sekta tiešām sniedz atbalstu. “Viņi vienmēr atrod laiku, lai parunātu, ja nepieciešams, viņi dod naudu, tādējādi panākot uzticību. Ja es tev uzticos, tad vēlāk varu ticēt tam, ko tu man saki, informācijai, ko tu man sniedz!”

Vidavskai-Rusnakai piekrīt arī psihoterapeits Utināns. “Pirmkārt, es izceltu tādu īpašību, kā ticība paranormālajam un maģiskā domāšana. Maģiskā domāšana ir intuitīvās domāšanas forma, kas mums ir evolucionāra, arhetipiska, ka pasaulē ir neredzamas cēloņsakarības, neredzamas enerģijas, kuras izraisa kaut kādas izmaiņas fizikālajā, materiālajā pasaulē,” stāsta Utināns.

Kā otro iemeslu dakteris min ticību tam, ka gan paranormālajā, gan reliģijā ir iespējams intelekts bez smadzenēm, proti, dievi, velni, spoki, gari, karma. Saprāts, kuram nav smadzeņu, domas, kuras var koncentrēties astrālā, garīgā veidā.

Viņaprāt, arī krīzes situācija var kalpot par iemeslu, lai pievērstos sektai. “Bīstama slimība, autoavārija, kara darbība. Ir tāds teiciens, ka ierakumos ateistu nav, tur visi paliek ticīgi tāpēc, ka tur ir stresa faktori. Jo lielāks stress, jo lielāka iespēja!”

“Sludinot, esmu tikusies ar vairākiem jauniem vīriešiem, nedaudz pāri 20 gadiem. Viens no viņiem stāstīja, ka viņam pirms diviem gadiem brālis traģiski aizgājis bojā, līdz ar to viņš sāka pats lasīt Bībeli un viņam izveidojās ticība. Viņš runāja tiešām tā kā mūsu brālis, domāju, ka vajadzēs pie viņa atkal aiziet, lai turpinātu sarunas ar viņu,” atklāj Lāsma.

Tāpat viens no noteicošajiem faktoriem ir vientulības sajūta un sliktas iepazīšanās spējas. Bieži vien tas ir saistīts ar tādu svešinieku trauksmi, tad sekta viņu pievilina ar to, ka viņiem tur ir sabiedrība, komūna, kas piedāvā attiecības. Viens no savaldzināšanas veidiem saucas ”bombardēšana ar mīlestību”. “Kad viņš tur ienāk, visi viņu sauc par brāli, māsu, apkampjas. Cilvēks no vientulības sajūtas pēkšņi nonāk vidē, kurā viņš visiem ir vajadzīgs un visi viņu mīl,” skaidro Utināns.

Iespējams, cilvēki ir dzīvē bijuši vīlušies savās baznīcās, tas ir viens variants, nav bijis tā kā viņi būtu vēlējušies, vai attieksme neapmierināja. Otrs varētu būt tas, ka viņiem nav bijis nekādas sajēgas par tradicionālo baznīcu, konfesijām, un tad viņus uzrunā kāda sekta, kas šķiet ļoti mīļa un saistoša.Olafs Brūvers, teologs

Teologs Olafs Brūvers min trīs iemeslus, kāpēc cilvēki pievēršas sektām: “Iespējams, cilvēki ir dzīvē bijuši vīlušies savās baznīcās, tas ir viens variants, nav bijis tā kā viņi būtu vēlējušies, vai attieksme neapmierināja. Otrs varētu būt tas, ka viņiem nav bijis nekādas sajēgas par tradicionālo baznīcu, konfesijām, un tad viņus uzrunā kāda sekta, kas šķiet ļoti mīļa un saistoša. Stāsta, ka palīdzēs visos iespējamajos veidos, un to arī dara, tas jau ir tas, kas šos cilvēkus uzrunā. Trešais variants varētu būt, ka cilvēki piedzīvojuši traģēdijas vai bēdas savā dzīvē, kāds viņam pienāk klāt, redz, ka viņš ir bēdīgs un piedāvā savu palīdzību.”

Kristīne strādā skolā, kurā viena no viņas kolēģēm ir Jehovas lieciniece. Vienā no starpbrīžiem jaunā sieviete ar kolēģi pārrunāja jautājumus par bērnu drošību. Viņu sarunā kūtri iejaucās kāda sieviete no malas. “Tā kā šobrīd esmu precējusies otrreiz, teicu, ka teorētiski vēlētos vēl vienu bērniņu, bet pasaule ir tik samaitāta un apkārt viss šķiet tik tumšās krāsās, ka paliek bail par puikas nākotni, kur nu vēl, ja man būtu meitiņa, jo ziņās raksta par izvarotājiem no Sīrijas. Jāsaka, ka man ir bail.”

Turpinot diskutēt, sieviete no somiņas izņēma Bībeli un nolasīja pāris citātus, kuros stāstīts par pasaules bojāeju. Tajos bija uzsvērts, ka paliks cilvēki, kuri ir spējīgi mainīt savus dzīves uzskatus un viņiem nepieciešama tikai ticība, bet sliktie cilvēki izzudīs. Pasaule mainīsies, nebūs ne slimību, ne bada, ne sāpju. Dzirdētais Kristīni uzrunāja, jo kopš bērnības viņa ir ticīga. “Sapratu, ka šis cilvēks ir līdzīgi domājošs un ka ar viņu varu parunāt par šīm lietām. Ar šo sievieti mums veidojās kontakts.”

Kristīne jautāja, kā iemācīt bērnam šīs lietas. “Nākamajā reizē viņa atnesa tādus kā bukletiņus, kā ar bērniem runāt par šīm lietām, parādīja interneta vietnēs, kur var meklēt filmiņas bērniem. Patika, ka tā nebija akla pravietošana, bet tie bija psiholoģiski ieteikumi. Iedeva materiālus, kuros ja stāstīts arī par laulības dzīvi. Patiesībā nebija nekas tāds, ko mēs nezinātu.”

Nākamajā reizē viņa atnesa tādus kā bukletiņus, kā ar bērniem runāt par šīm lietām, parādīja interneta vietnēs, kur var meklēt filmiņas bērniem. Patika, ka tā nebija akla pravietošana, bet tie bija psiholoģiski ieteikumi.Kristīne, strādā skolā

Kristīne pēc sarunas ar sievieti vēlējās aiziet uz kādu no sanāksmēm, jo sacītais uzrunājis. Tomēr viņas vīrs ir diezgan skeptiski pret to noskaņots. “Viņa piedāvāja, ka var atnākt uz mājām, bet es to nevēlējos, jo mājas ir svētas. Viņa teica, ka vēlas iepazīstināt mani ar draudzes māsu, jo viņa ir augstāka ranga, atbraukusi no Baltkrievijas apmaiņas programmā, saukta par profesionāli. Mani audzināja, ka cilvēki jāuzklausa, laikam nevaru pateikt, nē, tāpēc šad un tad viņa turpina nākt pie manis uz darba vietu.”

Pirms dažiem mēnešiem pie Jāņa dzīvokļa durvīm pieklauvēja divas sievietes. Neiepazīstinot ar sevi, sievietes uzdeva elementārus jautājumus, piemēram, vai kādreiz uz zemes varētu būt miers? Viņas lūdza, lai Jānis pārdomā savu atbildi, balstot to uz pašreizējo situāciju pasaulē.

“Šīs sievietes sāka salīdzināt mūsdienu pasauli ar senajiem rakstiem, sakot, ka viss, kas notiek tagad, jau ir bijis, viss atkārtojas. Būdams pieklājīgs, viņas uzklausīju, tomēr pirmajā reizē neko nesapratu. Lai gan esmu katolis, reliģijā neesmu iedziļinājies.” Jāņa tikšanās ar jaunajām sievietēm turpinās jau vairāku mēnešu garumā. “Jehovas liecinieku māsas pie manis uz mājām nāk diezgan bieži. Draudzes locekļi nodod viens otram informāciju, domājot, ka es varētu būt potenciālais sektas biedrs.”

Jānis pašlaik nevēlas apmeklēt Jehovas liecinieku sanāksmes: “Ja viņi zvanīs, teikšu, ka ir noticis pārpratums, ka negribu kļūt par Jehovas liecinieku.” Puisis ieklausījies organizācijas biedros, jo viņu uzrunāja labi ģērbtas, pieklājīgas un komunikablas personas.

Hipnozes pielietojums

Vidavska-Rusnaka stāsta, ka sektas pielieto neirolingvistisko programmēšanu. Tā ir psiholoģiska tehnika, kuru izmanto pārrunu gaitā, lai ietekmētu cilvēku un mainītu viņa nostāju, uzvedību. Gan sektu locekļi, gan cilvēki, kuri kļuvuši par čigānu hipnozes upuriem, ir ar ļoti viegli ietekmējamu psihi.

“Hipnoze netiek izmantota tiešā veidā, bet gan izmantoti hipnozes elementi, piemēram, tādās sektās, kā Ļedjajeva “Jaunā Paaudze” un “Prieka Vēsts”, vispār harizmātiskajās kustībās notiek tā saucamā roku uzlikšanas procedūra, kur var redzēt, ka garīdznieks uzliek roku uz pieres un visi ģībst,” informē Utināns. “To viņi interpretē kā Svētā Gara ienākšanu, ko hipnotizētājs uzskatīs par parasto hipnozes tehniku, kad cilvēks ieiet hipnotiskā transā un it kā zaudē samaņu.”

Hipnozei vieglāk pakļaujas cilvēki, kuri nav kontaktā ar sevi, maz saprot, kas ar viņiem notiek, visam uzticas, tic, ka viņu var ietekmēt. Sākumā svarīgi izveidot kontaktu un iegūt trīs reizes piekrišanu – tad arī var uzlikt nepieciešamo informāciju. Tomēr, ja cilvēks saprot, kas ar viņu notiek, tad viņu tas neietekmē, stāsta Vidavska-Rusnaka. Tāpat psiholoģe uzskata, ka maz ticama hipnozes realizācija bez speciālas sagatavošanās. Tomēr ir neliels cilvēku skaits, kuriem ir no dabas dots talants, kuru iespējams attīstīt, lasot speciālo literatūru.

Runājot par sevis pasargāšanu no hipnozes ietekmes, Utināns iesaka: “Tā ir kritiskās domāšanas attīstība, cita veida nav. To var attīstīt studējot zinātni un lasot paranormālo ideju kritiķu darbus. Atsevišķi no tiem, ir organizācijas, kas pieskaita sevi ateistiem, kuri vāc dažāda veida informāciju, kur ir dati, kas apgāž to vai citu reliģisko ticību.”

Pieredzē dalās arī teologs Olafs Brūvers, stāstot: “Es noliedzu to, ka viņi nodarbojas ar hipnozi, šie sektu līderi vairāk ir suģestējoši ar savu šarmu, ir apveltīti ar runas dāvanām, jo māk cilvēku apvārdot. Protams, ka ir arī tādi, kuri vēlas iedzīvoties uz citu rēķina, viņi baudīs dzīvi visos veidos un virzienos, ne visi, protams, bet daļa tādu ir.”

Īpaši izredzētie

Vidavska-Rusnaka, gan Utināns skaidro, ka sektu vadoņi ir pragmatiski labi sagatavoti, lai sapratu, kādas ir cilvēka vajadzības “Līderiem ir viens jēdziens, ko izvirza psihoterapeiti – narcisms vai patoloģiskais narcisms, tās ir visvarenības fantāzijas par savu īpašo izredzētību, vēl to var nosaukt par Mesijas kompleksu, tā ir pārliecība, ka esmu nevis vienkārši īpašs, ģeniāls, unikāls un ar kaut ko labāks par citiem, bet augstākie spēki mani ir izvirzījuši,” līderu pārliecību par sevi komentē Utināns.

Dažkārt psihiatri sektu līderus klasificē, kā slēptas šizofrēnijas formas – šizotipiskus personības traucējumus. Ja cilvēkam ir šizofrēnija, tad viņa idejas ir neadekvātas un viņš nevar sev apkārt sapulcēt adeptus. Viņš arī var pasludināt, ka viņš ir Jēzus Kristus, vai Dievs, vai Napoleons viņā inkārnējies, bet viņš vienkārši nonāk psihiatriskajā slimnīcā.

Savukārt šizotipiskais traucējums ir tad, kad šim cilvēkam idejas nav tik ļoti atrautas no realitātes, viņš ap sevi spēj sapulcināt cilvēkus, kuri viņam notic. Šie līderim noticējušie cilvēki nav šizotipijas nesēji, viņi ir viegli suģestējami un hipnotizējami.

Psiholoģe, runājot ar katoļu, pareizticīgo, luterāņu baznīcas mācītājiem, uzstāja, ka viņiem jāvelta uzmanība cilvēkiem, kas pie viņiem nāk pēc atbalsta un palīdzības. “Mēs zaudējam šos cilvēkus, viņi iet uz sektām. Visās baznīcās atbildēja, ka tā ir cilvēka izvēle. Baznīca atspoguļo procesus, kas notiek starp mums, tāpēc tā ir vairāk aizņemta ar savām interesēm. Cilvēki sektai maksā, bet viņa pierāda, ka var palīdzēt izveidot karjeru, atrisināt viņu problēmas, aizsargāt.”

Pats esmu no protestantu baznīcas, kad tiek uzņemts jauns biedrs, viņam nepaspiež roku, kur nu vēl aplaudē. Bet sektās ir milzīgā uzmanība no sektas vadoņu puses, tas ir visā pasaulē.Olafs Brūvers, teologs

Arī teologs Brūvers saka, ar sektām varētu cīnīties, ja baznīcas nebūtu vienaldzīgas pret savu biedru, būtu saprotošākas un uzklausītu: “Pats esmu no protestantu baznīcas, kad tiek uzņemts jauns biedrs, viņam nepaspiež roku, kur nu vēl aplaudē. Bet sektās ir milzīgā uzmanība no sektas vadoņu puses, tas ir visā pasaulē. Tas ir viņu misijas īpašais gars, centība to darīt.”

Teologs saskata nepilnības arī kristiešu draudzēs, minot, ka par sektu kustību būtu jārunā dievnamos, jāstāsta arī bērniem svētdienas skolās. “Varbūt skolās, kā mācību priekšmetu derētu ieviest reliģijas vēsturi. Tieši viņu aktivitāte ir tā, kas panāk to, ka šie cilvēki pie viņiem nonāk.”

Brūvers brīdina par sektu rūpīgi strukturēto apmācību, par kuras bīstamību cilvēki bieži vien nemaz nenojauš. Viņš atgādina, ja cilvēks pats neizdarīs lēmumus par sevi, atļaujot to darīt citam, tad viņš ir lielās briesmās. “Tas cilvēks iekrīt kā circenis pelnos, un tas cilvēkus noved postā, ” nosaka teologs.

Iluzorā brīvība

Jehovas liecinieki savās mācībās un sapulcēs no reizes uz reizes uzsver katra dalībnieka brīvību, tai skaitā, izvēles brīvību. Tomēr iepazīstoties ar viņu principiem, sapratām, ka Jehovas liecinieku organizācija ir bīstama sabiedrībai, proti, to var dēvēt par mērenu reliģiozo grupu, kura ar neirolingvistiskās programmēšanas palīdzību “rekomendē” veidu kā un pēc kādiem principiem cilvēkam būtu jādzīvo. Šie principi tiek nemanāmi iestāstīti, līdz ar to tie kļūst par jaunpienācēju dzīves vadlīnijām. Jehovas liecinieki ierobežo cilvēkus dzīvesbiedra izvēlē, jo laulība ar citu reliģijas pārstāvi ir nevēlama. Tāpat ir aizliegta svētku svinēšana, jo organizācijas dalībnieki var godināt vienīgi Jehovu, nevis sevi (svinot dzimšanas dienu) vai valsti (atzīmējot valsts svētkus).

Visbeidzot, šī ierobežošana attiecas uz augstākās izglītības iegūšanu. Jehovas liecinieku draudzes sapulcēs izskanēja šādi komentāri no draudzes vadītāja: “Jo augstāka izglītība, jo vairāk cilvēks aiziet no patiesības. Izglītības iestādes pamešana salīdzināma ar izglābšanos no degošas mājas – esi dzīvs, bet drēbes smird tāpat. Jehova ir labākais skolotājs, kas iemāca. Mēs mācāmies spriest ar Dieva gribu. Iegūstot augstāko izglītību, cilvēks mainās, viņam parādās konkurence, sacensības gars, egoisms.”

Šīs un citas Jehovas liecinieku mācības sastāvdaļas apdraud ne tikai cilvēka fizisko, bet arī morālo stāvokli, kā arī ietekmē viņa spējas socializēties ikdienas sabiedrībā un brīvi rīkoties, pašam uzņemoties atbildību par savu darbību, nevis meklējot problēmas risinājumu Bībelē.