Kaut uz stabilitāti mūspuses piensaimniekiem cerību maz, ganāmpulkus samazināt tie neplāno

Bauskas novada mazajiem un vidējiem piensaimniekiem katram savs skatījums uz saimniecības un nozares pašreizējo situāciju un attīstību. Tomēr viņi ir vienisprātis, ka piena iepirkuma cenai, lai tā ļautu ne tikai dzīvot «pa nullēm», bet arī attīstīties, jābūt virs 40 centiem par kilogramu.

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis, kuram saimniecībā ir ap 40 govīm, uz piensaimniecības nozares tuvāko nākotni raugās piesardzīgi optimistiski. Viņš gan arī piebilst, ka uz stabilitāti cerēt nevajadzētu un šūpošanās paredzama arī turpmāk, jo nozari ietekmē kā graudu, tā degvielas cenas, turklāt arī dažādas laikapstākļu kataklizmas.

Raksturojot pašreizējo situāciju, Mārtiņš Cimermanis teic, ka vietās, kur barību lopiem bija ļoti problemātiski sagādāt, piemēram, Vidzemē, diezgan intensīvi tiek likvidēti ganāmpulki. Bauskas novadā šajā ziņā paveicās, jo varēja ievākt samērā labus atālus.

Pašlaik interesanta situācija izveidojusies, jo lielākā piena pārstrādātāja «Food Union» īpašumi ir pārdoti, nonākot Ķīnas fondu rokās. Ja jaunie īpašnieki gribēs strādāt un cienīs zemnieku darbu, tad, kā pieļauj M. Cimermanis, varbūt būsim arī ieguvēji. Ķīna ir liels un perspektīvs tirgus, kur pieprasījums pēc piena produktiem, piemēram, siera, aizvien pieaug. Tas dod cerību, ka arī piena cena saglabāsies pieņemama. Pašreizējā bāzes cena ir ap 40 centiem par kilogramu. Savukārt Īrijā, kas ir viena no Eiropas lielākajām apgādātājām ar pienu, ir milzīgs slapjums, tas jau atkal ļaujot lūkoties uz piena pieprasījumu pasaulē optimistiski.

Trešais svarīgais piensaimniecības nozares aspekts ir Latvijas spēja pārdot savu saražoto pienu pasaulei. Te, kā atzīmē M. Cimermanis, vēl joprojām diemžēl esam lielā mērā atkarīgi no lietuviešiem. Jaunā kooperatīva «E-piim», kurā iesaistījušies arī Bauskas puses piensaimnieki, rūpnīca Igaunijā pilnu jaudu plāno sasniegt jūnijā. Pamatā šī rūpnīca ražos sieru un piena pulveri. Inovācija būs tas, ka arī no līdz šim neizmantotajām sūkalām, kas paliek pēc siera ražošanas, rūpnīcā gatavos augstvērtīgu un pieprasītu pulveri, ko izmanto, piemēram, sportisti. «Ja Baltijā parādās šādi spēcīgi spēlētāji un varbūt būs vēl kādi nākotnē, tad es teiktu, ka piena nozarei ir visas perspektīvas attīstīties,» teic M. Cimermanis.

Zemniekiem jākooperējas

Latvijā svarīgi pārdot pienu pasaulei, jo pašiem mums nav pietiekamas jaudas pārstrādes. Protams, jādomā arī par iekšējo tirgu, lai nav tā, ka vedam tikai Polijas vai citu valstu produktus. Esam pārāk atkarīgi no importa. Taču, lai mainītu piena produktu cenas veikalos, kas ne vienmēr korelē ar iepirkumu cenu izmaiņām, Mārtiņš Cimermanis redz tikai vienu ceļu – spēcīgu zemnieku kooperāciju, kas spēj ietekmēt citus ķēdes dalībniekus. Un zemniekiem viennozīmīgi jābūt savai pārstrādei. Polijā, kura investējusi ievērojamus līdzekļus rūpnīcu izveidē, tagad var atļauties ar saviem produktiem pārplūdināt citu valstu tirgus.

Mārtiņš Cimermanis uzskata, ka Latvijā vidējai piena iepirkuma cenai jābūt tādai pašai kā Eiropā – tie ir 45 – 47 centi par kilogramu. No vienas puses, saimniekiem jārauga, kā samazināt pašizmaksu, bet cenai jāļauj piensaimniekiem arī kaut ko novirzīt attīstībai un investīcijām. Pašreizējā iepirkuma cena (ap 40 centiem) Mārtiņa saimniecībai ir pieņemama, taču tai nav lielu kredītsaistību.

Attīstības plāni paša saimniecībā esot lielā mērā atkarīgi no tā, kad Igaunijā uz pilnu jaudu sāks strādāt «E-piim» rūpnīca. Par paplašināšanos nākotnē būtu jādomā arī tāpēc, ka dēls pašlaik apgūst zootehniķa profesiju un vēlas turpināt tēva iesākto. M. Cimermanis atklāj, ka strādājot pie projekta un cer, ka izdosies izveidot viena slaukšanas robota paraugsaimniecību ar aptuveni 60 govīm. Tas būtu optimāls bizness vienai ģimenei, turklāt ar samērā nelielu zemes platību – 60 – 70 hektāriem.

Turpinās darboties nozarē

Īslīces pagasta zemnieku saimniecībā «Drunkas» pašlaik ir 80 piena govis. Saimniecība ir kooperatīva «Pienupīte» biedre. Kopējais ganāmpulks gan ir krietni lielāks – vairāk nekā 180 lopu, jo saimniecībā nobaro arī buļļus, vēl ir teles un bullēni. «Drunku» pārvaldniece Svetlana Rudlapa stāsta, ka pērn tieši buļļi palīdzējuši sagādāt nepieciešamo barību ziemai. Par to nodošanu gūtā nauda bija paredzēta citiem ļoti vajadzīgiem tēriņiem, taču šoreiz jau atkal nācies pirkumu atlikt. Bija jāapmaksā pakalpojumi barības sagādāšanai, degvielas izmaksas. Vasaras periodā, kad arī piena iepirkuma cena bija tikai 30 līdz 34 centi par kilogramu, saimniecība praktiski bijusi mīnusos. Svetlana Rudlapa uzsver, ka kaut vai degvielas cenas vien – tās nav adekvātas piena iepirkuma cenai. Pašlaik pienu iepērk par aptuveni 40 centiem, tomēr tuvojas pavasaris, kad jau atkal sagaidāms kritums.

Lai pērnajā izaicinošajā vasarā sarūpētu barību, visa Rudlapu ģimene dienā strādāja pa 12, 14 stundām. Ja barības ievākšanai paredzētās platības nebūtu atjaunotas, tad, visdrīzāk, lopiem ēdamo šai ziemai sagādāt nemaz nebūtu izdevies, piebilst Svetlana.

Atbildot uz jautājumu, vai plāno turpināt darbu piensaimniecībā un paredzēts saglabāt ganāmpulku esošajā skaitā, «Drunku» saimniecei aizlūst balss. Viņa atzīstas, ka pa 30 gadiem, kuri nozarē pavadīti, iekšēji jūtas nogurusi, taču nepamest aizsākto un turpināt darboties iedvesmo tas, ka bērni ir apņēmības pilni vecāku iesākto turpināt. Pagaidām vēl atvases studē ar lauksaimniecību saistītās specialitātēs. Ja arī pēc mācībām vēlme būs palikusi, tad Svetlana ar vīru gatava nodot saimniecības grožus bērniem. Tāpat Svetlana cer, ka nepievils arī kārtējie valdības lēmumi, uzliekot vēl kādu papildu slogu: «Tas vienkārši dzen izmisumā. Jau cik piena krīzes pārdzīvotas. Tā tu piekūsti pa tiem 30 gadiem. Jau ar ikdienas darbiem tik tiec galā, tad vēl visa tā valsts politika.»

Pašreizējā piena iepirkuma cena ļaujot saimniekot «pa nullēm». Diemžēl nekas lieks arī neiekrājas un nekā jauna nopirkt nevar. Viss aiziet maksājumos – elektrība, spēkbarība, degviela. Svetlana Rudlapa lēš, ka 48 – 50 centi par kilogramu varētu būt cena, kas ļautu par visu pienācīgi norēķināties. Viņa min piemēru ar degvielu. Lopkopības saimniecībai ar atvēlēto subsidēto degvielu pietiekot vien trim mēnešiem, pārējos jāpērk par pilnu cenu. Atšķirībā no, piemēram, graudkopjiem, kuriem ir izteikti sezonāls darbs, «Drunkās» traktors strādā visu gadu, sākot ar sēšanu, pļaušanu, un tad visu gadu govis ir arī jābaro, jāpieved tām barība.

Mazajiem konkurēt grūti

Gintauts Gaļausks ir salīdzinoši maza govju ganāmpulka saimnieks no Kurmenes puses. Līdz ar to viņš ikdienā pats arī tiek ar visiem darbiem galā, tik vien, ja barības sagādes laikā pieaicina kādu palīgā. Gintauts Gaļausks atzīst, kā mazajam piensaimniekam viņam klājoties «tā pa vidam», nevarot teikt, ka slikti vai īsti labi. Pašreizējā piena iepirkuma cena, kas ir nedaudz zem 40 centiem, esot pietiekami apmierinoša. Protams, kritumu, kas bija pēc augstākās cenas, varēja just, taču tagad situācija stabilizējusies. Saimnieks pienu nodod «Jēkabpils piena kombinātam», kas ir «Rokiškio sūris» grupas uzņēmums. Par pievienošanos kooperatīviem viņš ir visai skeptisks, jo šaubās, vai maz ar savām 15 govīm to varētu izdarīt.

G. Gaļausks secina, ka mazās saimniecības apkārtnē izzūd, tāpat prom dodas lauku iedzīvotāji. Arī jaunie nez vai nāks uz nozari, kur nepārtraukti jācīnās par iztikšanu. Pats ar piena lopiem nodarbojas kopš kolhozu sabrukuma laikiem. Kādā brīdī ganāmpulks bijis mazāks, tad atkal palielināts. Pārsvarā tie, kas piena lopus tur, esot cilvēki gados. Tiem sākt darbošanos jaunā nozarē būtu sarežģīti. Tāpēc arī pats Gintauts joko, ka maizei sanākot, arī desai un degvielai. Esot te labāk, te sliktāk, bet palēnām rūpals ir pavelkams. Viņaprāt, piena cena starp 35 un 45 centiem varētu būt adekvāta samaksa. Tas gan esot atkarīgs arī no izslaukuma, jo saprotams, ka mašīnai braukt pēc pilnas cisternas vai tikai puspiepildītas ir atšķirīgas izmaksas. Pavasara iepirkumu cenas kritums esot saistīts gan ar pārprodukciju, kur daļa atbildības gulst uz tirgotāju pleciem, jo produktiem uztur augstas cenas, gan ar to, ka izslaukums lielāks, īpaši jau tad, kad govis tiek pie svaigas zāles ganībās.

Uz mazo piena saimniecību nākotni Gintautam skats visai skumīgs, jo aizvien jaunās normas nav ieviešamas, turot tikai pāris desmitus govju. Arī uz jauno piensaimnieku ienākšanu īsti cerēt nevar, jo tikai govis vien neko daudz nepalīdzēs. Vispirms ir vajadzīga zeme, tāpat arī tehnika. Tie laiki, kad kaimiņš kaimiņam nāca talkā, esot pagājuši. Gintauts atceras, kā pats vēl dzīvojis vienā stresā, kad bija jāmeklē palīgs te vienā, te otrā darbā. Lopkopis noteic – ejam uz to, ka saimnieks savas govis tikai datorā redzēs. Konkurenci ar lielajām saimniecībām esot grūti izturēt. Var gadīties, ka vienā dienā mašīna pēc piena uz mazo saimniecību, kas palikusi kādā apvidū viena pati, vienkārši neatbrauc. Tad atliek tikai mājražošana, bet tādu izveidot nav nedz vienkārši, nedz lēti. 

Foto:Lsm.lv