Antra Ērgle
Iedzīvotāju padomēs pat konflikti ir labi demokrātijai, secina sabiedrības pētnieks Āris Ādlers
Žēlojamies par plaisu starp sabiedrību un varas struktūrām, bet, kad saņemam instrumentu tās mazināšanai, tas šķiet par grūtu un sarežģītu, – tā intervijā «Bauskas Dzīvei» secina sabiedrības sadarbības un iniciatīvu eksperts Āris Ādlers. Viņš ar laikrakstu sarunājās no Grieķijas, kur «Horizon» projektā veido tehniskos risinājumus lauku un pilsētas mijiedarbībai.
Āris Ādlers
Finanšu informācijas tehnoloģiju inženieris, industriālās ražošanas un vadības zinātņu maģistrs, doktorants Rīgas Tehniskajā universitātē.
Eksperts ar vairāku gadu pieredzi kopienu darba koordinēšanā un sabiedrības iesaistes stiprināšanā, vadījis iniciatīvas iedzīvotāju līdzdalībai, sabiedrības noturībai un vietējo teritoriju attīstībai.
Darbojies kā padomdevējs valsts mēroga un starptautiskos pasākumos par pilsonisko sabiedrību, reģionālo attīstību un jauniešu politiku.
Piedalās politikas plānošanā, atbalstot kopienas un veidojot dialogu starp iedzīvotājiem un lēmumu pieņēmējiem. Profesionālie uzdevumi aptver gan stratēģisku dokumentu izstrādi, gan vietējo iniciatīvu sākšanu un atbalstu.
Speciālists kopienu attīstībā, sabiedrības iesaistes un līdzdalības mehānismu stiprināšanā, valsts, nevalstisko organizāciju un pašvaldību sadarbībā, politikas dokumentu izstrādē, jo īpaši jaunatnes, reģionālās un pilsoniskās politikas jomā.
Biedrības «Jūras Zeme» valdes loceklis, FAMENET ģeogrāfiskais eksperts Latvijā.
– Cik liela ir jūsu pieredze ar iedzīvotāju padomēm Latvijā?
– Vēsturiski tā ir ļoti ilga. Es tiku uzaicināts vēl no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas apbraukāt Latviju 2019. gada novembrī. Braucām pa dažādām vietām un stāstījām par ieplānotajiem Pašvaldību likuma grozījumiem, ka tiks ieliktas divas jaunas lietas – iedzīvotāju padomes un līdzdalīgais budžets. Prasījām cilvēkiem, kā viņi uz to skatās, vai ir pozitīvi noskaņoti, vai tam jābūt obligāti vai brīvprātīgi, kā tam jāizskatās katrā pašvaldībā, cik lieliem procentiem jābūt. Balstoties uz šīm sarunām un to, ko tolaik nolēmām, tika virzīti tālāk iecerētie grozījumi.
Vai ir cita valsts, no kurienes ņemts iedzīvotāju padomju un līdzdalības budžeta modelis?
– Iedzīvotāju padomes kā brīvprātīgi formējumi līdzīgi ir Lielbritānijā. Tās sauc par ciemu padomēm jeb «village council» angliski. Līdzdalīgais budžets gan nav pilnīgi nekas jauns, jo tajā laikā, kad mēs braucām to skaidrot, iestrādnes bija Gulbenes novadā un arī Rīgā, kur šo formu izmantoja vēl daudz senāk bez likuma pamatojuma. Iedzīvotāji kopīgu viedokli jau agrāk formulēja arī Dekšāres pagastā Rēzeknes pusē, iespējams vēl kaut kur.
Neviens nekad nav aizliedzis cilvēkiem nākt kopā un dibināt vai nu nevalstiskās organizācijas, vai iedzīvotāju padomes vai kādu citu konsultatīvu formu. Šie instrumenti ir bijuši, bet ar likuma grozījumiem tos institucionalizēja. To mēs arī tajā laikā konstatējām, ka ir pašvaldības, kas ļoti pozitīvi skatās uz iedzīvotāju iniciatīvām, kad viņi nāk kopā un kļūst par ciema vai pagasta balsi. Taču ir arī pašvaldības, kas uz to skatās ļoti rezervēti. Tātad, ja to institucionalizē, pat ja tas notiek brīvprātīgi, tas ir rekomendējoši. Līdz ar to pašvaldībām tas ir jāievieš kā labā prakse.
Kā tas ir izdevies?
– Kā nu kurā vietā. Pēdējos datus nezinu, bet iespaidi man ir grandiozi. Šur tur esmu runājis ar cilvēkiem, šur tur pat esmu redzējis klātienē, kā parādās iedzīvotāju padomes un kā demokrātija uz vietas notiek. Citur tas ir draudzīgi un ar lielām cerībām. Gadās lielas vilšanās, jo cilvēki pēkšņi saprot, ka iedzīvotāju padome maz var ietekmēt, vai arī viņu ambīcijas kaut ko ietekmēt bija pārāk lielas. Ir padomes, kas nāk ar agresiju un kareivīgumu, jo nav noslēpums, ka šobrīd iedzīvotāju padomes daudzviet parādās tieši priekšvēlēšanu laikā. Tas ir bīstami pēc būtības, un tur iet traki, bet tāds ir demokrātijas process.
Es uz to visu skatos pozitīvi, jo esmu tāds cilvēks – pat ja redzu, ka notiek konflikts, uzskatu, ka demokrātijas labā tas ir labi. Tas nozīmē, ka mēs drīkstam mūsu valstī konfliktēt.
Vai šajā procesā mēs kaut ko mācāmies?
– Viennozīmīgi. Mēs mācāmies. Man pat visinteresantākais šobrīd šķiet process nevis ar iedzīvotāju padomēm, bet ar līdzdalīgo budžetu. Tur mēs iemācāmies un sākam skatīties, kā mēs kā sabiedrība iesaistāmies kopīgā labuma dalīšanā. Kopīgais labums šeit ir tas burkāns, kas pašvaldībās pārsvarā ir diezgan maziņš. Mēs iemācāmies, kuriem tas rūp, kuriem ir vienalga. Lielā mērā ļoti daudzi dabiski grib dalīt tādas lietas uz galviņām, bet te var redzēt, cik mēs spējam sadarboties, lai izveidotu un virzītu jēgpilnu ideju, un pēc tam sadarboties, lai savāktu atbalstu. Kā piemēru varu minēt Ezeri, mazu pagastiņu Saldus novadā, kur ar mazu iedzīvotāju skaitu pārtrumpoja lielos pagastus ar lielu iedzīvotāju skaitu, braucot un aģitējot par savu projektu. Tas ir īstais sadarbības process, tāda neliela sacensība, tā ir spēja sadarboties sava labuma vārdā, tai skaitā parādīt, cik mēs varam būt dāsni. Ja redzam, ka mums ir ideja blakuspagastā, kurai ir ļoti laba perspektīva, mēs esam gatavi atdot savu balsi par to.
Iedzīvotāju padomēs ir jāskatās mikrolīmenis, tāpēc pašlaik ir pāragri secināt, ko mēs jau esam iemācījušies. Ja šo iniciatīvu vispār nenogriezīs, un to var nogriezt šobrīd līdz ar birokrātijas mazināšanu, jo daudzas pašvaldības saka – tām ir grūti dzīvot ar šādiem instrumentiem, tas ir birokrātisks slogs.
Redz, kā ir – mēs visu laiku sakām, ka mums ir plaisa starp iedzīvotājiem un pārvaldi – valsti vai pašvaldību, bet tad, kad iedodam instrumentus, lai to mazinātu, mēs tik ļoti slikti mākam ar to strādāt gan no valsts, gan padomju puses, ka mums tas liekas pārāk sarežģīti. Mēs to uzreiz gribam izmest.
Ir padomes, kas pārtraukušas strādāt, bet ir tādas, kas tomēr cenšas kaut ko panākt, kaut vai nelieliem soļiem. Ir iespaids, ka bumba ir pašvaldības pusē, kas biežāk nevēlas ne uzklausīt, ne vēl jo vairāk ņemt vērā cilvēku ieteikumus. Situācija ir uzlādēta. Vai redzat no tās izeju?
– Raugi, es uz padomēm skatos kā uz nevalstiskām organizācijām. Lai tās turētos pie dzīvības un spētu sasniegt mērķus, lielākus vai mazākus, tām vajag ļoti daudz zināšanu. Pirmkārt, par sadarbošanos. Iedomājieties, te ir savēlēti sveši cilvēki, kuriem pēkšņi saka – sadarbojieties! Otrkārt, par interešu aizstāvību. Lai vai kā, ir jābūt sapratnei, kā darbojas pašvaldība, kā tā pilda funkcijas, kā veidojas budžets. Daudzi nezina šīs lietas. Daļa nezina, kas ir mierpilns dialogs ar pašvaldību, viņi ienāk kareivīgi – dūri galdā, kliedz! Sadarboties, sarunāties nevalstiskās organizācijas mācās un stiprina savas spējas gadiem, lai kļūtu par partneriem, kas ne tikai bļauj, bet arī kaut ko panāk un veido pārmaiņas. Padomes bieži ir kā ūdenī iemesti kaķēni. Ļoti gudri cilvēki, bet vajadzīga arī zināma pieredze vai prakse. Nesen biju Carnikavas pusē, fantastiski cilvēki, sociālais kapitāls! Saliksim astoņus cilvēkus kopā un darīsim kaut ko! Vienam interesē iela, citam – bērnu laukums, vēl citam ir politiskās ambīcijas.
Pašlaik iedzīvotāju padomēm kā bērnam ir dāvāta dzīvība, un viņi noturēsies, ja spēs darīt, īpaši tajos novados, kur līdzdalības formāts ir ļoti atbalstošs. Tas ir tur, kur pašvaldības redz nevalstisko jomu kā labu pilsonisko pieredzi. Tā ir Preiļu novadā, kur jau izsenis vēsturiski veidojies nevalstiskais fonds un atbalsta centrs, ir cilvēki, kas kužinājuši sākumā iniciatīvas un pēc tam labo sadarbību ar pašvaldību. Es zinu, ka viņi rīko regulārus iedzīvotāju padomju tīklošanās pasākumus, lai var apmainīties viedokļiem, kam iet labāk, kam sliktāk.
Redzēsim. Es esmu tas cilvēks, kas saka – tur, kur darbojas iedzīvotāju padomes, lai tās aug! Tur, kur tām neveicas – lai tās pazūd un ātrāk atdzimst!
Tātad labums ir no jēgpilnas darbības?
– Jā, jo diskreditēt procesu ir ļoti viegli. Mēs ievērojam slikto, skaļāko pieredzi, bet bieži neredzam tās mierīgās padomes, kas izmanto iespēju sanākt kopā, parunāt par savu pagastu, pamazām panākt pārmaiņas, neizmest ideju kā nevajadzīgu. Kaut kāds atbalsta instruments no valsts padomēm ir vajadzīgs, bet tuvākajā laikā es to redzu kā mūsu lokāldemokrātijas pārbaudi.
Padomēs runā, ka vajadzētu zināmu finansējumu, kaut vai degvielas vai biroja izdevumu kompensācijai. Kā nauda varētu mainīt šo demokrātijas instrumentu?
– Ļoti grūti pateikt. Ir skaidrs, ka godprātīga iedzīvotāju padomju aktivitāte ir saistīta ar izdevumiem. Turēt šo formātu, kam vajadzētu strādāt visas pašvaldības labā, ja tur nav personisku ambīciju, tikai ar misijas apziņu var neizdoties. Līdz ar to ideja kompensēt tiešos izdevumus nebūtu slikta. Iedot budžetu iedzīvotāju padomēm – neesmu līdz galam pārlieci-nāts. Tad tās dublētu pagastu funkciju un veidotos sniega lavīnas efekts. Tas, ka prasa budžetu padomēm, ir sarkanais brīdinājuma signāls par teritoriju plānošanu. Tas nozīmē – cilvēki neredz, ka viņu vajadzības īstenotu ar kopējo budžetu, un vēlas vismaz kaut kādu garantētu summu, par ko kaut ko savā pagastā izdarītu. Piemēram, ja pagastā ar ražotni, kultūras un tūrisma vietu vajag tikai tiltiņu, lai te brauktu vairāk cilvēku, bet novadā to ignorē, kaut neliels garantēts budžets tam būtu risinājums. Ja attīstība turpināsies tikai caur lielajām pilsētām un attīstības centriem, tas būs vienīgais veids, kā iedot budžetu mazākām vietām.
Kādas pārmaiņas vajadzīgas un sagaidāmas pašvaldībās?
– Pašvaldībai vajadzētu izstrādāt iekšējos mehānismus, kas ļauj priekšlikumiem no iedzīvotāju padomēm dzīvot un iekļauties kopējā dienaskārtībā. Tik ilgi, kamēr tas ir tikai apendikss, kur nāk pieprasījumi, sūdzības, bet nevis uzslavas, to uzskata tikai par lieku apgrūtinājumu – atkal kaut kāds protokols! Atkal kaut kāds ierosinājums! O, re, kļūda, atmetīsim viņiem atpakaļ, un divas nedēļas būs miers! Tas nedarbosies. Iekšējās procedūras atļauj strādāt ar padomēm.
Ir pašvaldības, kas brauc uz ciematiem un vēlas uzzināt, kas cilvēkiem vajadzīgs. Ir tādas, kas to nedara. Esmu vadījis darba grupas pašvaldībās, kur līdzdarboties nav ierasta prakse, bet cilvēki atnāk tikai izlamāties. Viņi nav pieraduši, ka kāds atbrauc un kaut ko prasa – nu, ko jūs te sapņojat?! Lai tas mainītos, nedomāju, ka ir kāds universāls risinājums. Galvenais ir griba un redzējums, ka arī mazas vietas ir daļa no Latvijas. Tas diemžēl ne visur tā ir.
Vai jums ir kāds spilgts piemērs, ko izstāstīt citiem?
– Viens no spilgtākajiem piemēriem no manas kā attīstības plānotāja prakses ir Vangažu pilsēta. Es to savos semināros vienmēr stāstu, kaut labie piemēri ir arī daudz kur citur. Vangažu piemērs ir fantastisks, jo tur sabiedrības līdzdalība Ropažu novadā aizsākās vēl pirms likuma izmaiņām. Man bija jātiekas ar iedzīvotāju padomi, domājot par teritorijas stratēģijas izstrādi, lai noskaidrotu viņu vajadzības. Atnāca trīs cilvēki, es varēju uzdot jebkuru jautājumu, un viņi zināja visas atbildes! Es brīnījos, bet viņi tei-
ca – mēs visur esam bijuši un zinām, ko tur var izdarīt! Man bija mute vaļā no pārsteiguma, bet viņi pulsēja, rīkojās, un es varēju tikai pateikt – forši, paldies!
Pozitīvai, aktīvai, atvērtai attieksmei jābūt gan no pašvaldības un padomes, gan no vietējās sabiedrības un katra cilvēka. Jābūt vēlmei sadarboties un runāt vismaz ar padomi.
Viens no secinājumiem, kas man nācis kā atklāsme – nav vajadzīgs neko speciāli izdomāt, un nevajag tur, kur dabiski neveidojas iedzīvotāju padomes, šajā etapā tās radīt piespiedu kārtā. Pašvaldībām ir dažāda pieredze ar cilvēku uzklausīšanu. Piemēram, kad Ķekavā runājām par iedzīvotāju padomēm, secinājām, ka tur šobrīd ir par agru, jo ir labās iestrādnes, pašvaldība zina, kas ciemos vajadzīgs, tur darbojas spēcīgas kopienas. Tur, kur ir konflikti, padome neatrisinās strīda būtību. Krāslavas novadā ir formas, kā katru pagastu pārstāv domē, ir tradīcijas katras kopienas aktīvajiem cilvēkiem, kas nes visas vajadzības uz pašvaldību. Tur iedzīvotāju padome būtu mākslīgs veidojums no tiem pašiem cilvēkiem. Iedzīvotāju padome drīzāk ir risinājums vietās, kur nav aktīvas kopienas. Situācijas ir dažādas un vēsturē balstītas.
Cik ilgs laiks paies optimālai padomju darbības izveidei?
– Pašlaik jāpārdzīvo pašvaldību vēlēšanas. Pēc tam pusgada laikā atmirs tās padomes, kur darbojas cilvēki ar politiskām ambīcijām. Nākamgad ap šo laiku mēs varētu būt zemākajā punktā. Pēc tam skatīsimies, kāda ir situācija Latvijā un ko ar to darīt. Šobrīd aina ir raiba. Būs jaunas domes visā Latvijā, un redzēsim, cik jaunie politiķi nāks ar atvērtības dienaskārtību. Domāju, ka «Providus» to monitorēs pētījumā, un tad situācija būs skaidrāka. ◆
Valsts un pašvaldības mērķis – strādāt sabiedrībai
Līga Stafecka, domnīcas «Providus» vadošā pētniece:
– Saskaņā ar datiem 7. aprīlī, pašlaik 22 no 43 pašvaldībām Latvijā ir apstiprinājušas iedzīvotāju padomju nolikumu. Ieskaitām Ropažu novadu, lai gan viņi darbojas pēc cita nolikuma, jo padomes izveidoja, vēl pirms Pašvaldību likums stājās spēkā, bet principi ir līdzīgi kā citviet.
Iedzīvotāju padomju nav nevienā valstspilsētā, un tur arī objektīvi ir ļoti sarežģīti tās izveidot mēroga dēļ. Rīgā iedzīvotāju padomes labi aizstāj apkaimju biedrības, bet par citām valstspilsētām nav ziņu, ka tur apkaimju grupas būtu aktīvas plašā pārklājumā.
Tur, kur pašvaldība saprot, ka tās darbs nav iespējams bez regulāras komunikācijas ar iedzīvotājiem, ne vien tiem, kas mīt novada centrā, bet arī citviet pagastos, tur iedzīvotāju padomēm ir liela iespēja darboties labi un veiksmīgi. Taču svarīgi, ka paši iedzīvotāji to vēlas, izprot jēgu un aktīvi iesaistās. Tomēr tur, kur pašvaldības to uzlūko kā nevajadzīgu slogu, tās iemantos asus oponentus vai pašas zaudēs saikni ar sabiedrību. Tā zudīs arī ticība, ka pašvaldība strādā iedzīvotāju labā un pašiem iedzīvotājiem ir kāda teikšana.
Formula ir diezgan vienkārša. Ir visādi citi faktori, kas to ietekmē, bet šie divi – pašvaldības patiesa interese uzturēt pastāvīgu kontaktu ar iedzīvotājiem visā novadā un iedzīvotāju vēlme iesaistīties – ir izšķiroši.
Savukārt tiem, kas uzskata, ka komunikācija ar iedzīvotājiem ir birokrātija, ir vērts meklēt citu darbu, jo valsts un pašvaldību institūciju darbības galvenais mērķis ir tieši strādāt iedzīvotāju interesēs, un to nevar labi izdarīt, ja ar iedzīvotājiem nerunā.
Reklāma