Veidojot filmu par Eduardu Rozenštrauhu, LTV filmēšanas grupa viesojās
pie Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa, kurš pirms trīsdesmit
gadiem uzņēma Rozenštrauha koncertu pilī, ziņo portāls lsm.lv.
Imants Lancmanis uzskata
– Eduarda Rozenštrauha koncerts Rundāles pils pagalmā 1988.gada
13.jūlijā bija kaut kas neaprakstāms. Rundāles pilī nekas tāds nav
noticis un diez vai kādreiz vēl notikšot.
“Mēs labi zinām tā laika
lielās manifestācijas, un zinām to, kas bija krastmalā un Mežaparkā, bet
tās bija īstās politiskās manifestācijas,” stāsta Lancmanis. “Šeit bija
drīzāk, es teiktu, mistērija. Rozenštrauhs, protams, tas bija simbols,
un tajā karstajā dienā, kad viņš tur gatavojās iznākt uz tām kāpnēm,
cilvēki plūda – nevis tā kā nāk uz koncertu, bet notika tā kā tiekšanās
uz sauli, kaut kāda dīvaina masu pievilkšanās, kaut kāds magnētisms.
Nerunāsim nemaz par to, ka šeit viss bija pilns ar cilvēkiem, cilvēks
pie cilvēka, tas pagalms viss bija pilns.”
Tolaik koncerta klausītāji pat esot atraduši vietas uz palodzes un karinājuši kājas ārā pa otrā stāva logiem.
“Un tas vēl nav nekas, bet
iedomājaties, ka piecus kilometrus no šejienes cilvēki plūda, koncerts
bija sācies, un visi instinktīvi nāca šajā virzienā un pat zināja, ka
viņi neatnāks, bet viņi tiecās. Tas bija brīnums, karstajā jūlija saulē
deg kaut kādas kaislības, kaut kādas emocijas, kaut kāds neprāts,”
atceras Lancmanis.
Rundāles pils direktors
uzskata, ka šāda veida izvirdums nebūs vairs nekad, jo tolaik kopā
savijusies mūzika, nostalģija, cerības un protests, veidojot ļoti
cildenu un ļoti skaistu “masu neprātu”.
“Tā elektrība bija tik
ārkārtīgi liela šeit, ka es, atzīšos, aizgāju uz savu kabinetu un desmit
minūtes pasēdēju. Jutu, ka pats es iekšēji vāros, ka nevaru izturēt šo
lādiņu, to spēku,” neslēpj Lancmanis.
“Mēs jau dzīvojām
līdzi visam, kas bija Latvijā. Bijām ļoti enerģiski, bijām Rīgas
manifestāciju dalībnieki. Un mums tas likās brīnišķīgi, ka mūsu pils
iegūs kaut kādu, vēl kādu mistisku auru un mistisku lomu, un tā arī tas
ir – visam tam, kas mūsu pilī ir skaists un jauks, tad tam nāk līdz kāda
notikuma atspulgs, kas mūs pavadīs vienmēr,” ir pārliecināts Rundāles
pils direktors. “Es atkārtoju, šāds koncerts, kas būtībā nav koncerts,
bet tāda tautas dvēseles tieksme uz brīvību, tas ir neatkārtojami.”
Lancmanis “Zilo lakatiņu”
esot zinājis jau kopš bērnības, jo mājās to dziedājis viņa tēvs: “Es
uzskatu, ka tur ir iekšā… Rozenštrauham izdevās uztvert kaut kādu ļoti
skaistu noti. Mēs sakām “šlāgeris”, ar to domājam kaut ko tādu
vienkāršu, bet, nē, arī tāda veida mūzikā var ielikt ļoti daudz
tēlainības, un tas viss tik labi saplūst kopā ar tekstu, un tur fonā
visi iedomājas tādu kara laika traģismu un leģionāra traģismu, un vēl
paša Rozenštrauha likteni.”
