Pirms četriem gadiem Latvijā parlamenta vēlēšanās piedalījās vien 54,6 procenti balsstiesīgo pilsoņu. Pērn pašvaldību vēlēšanās tika sasniegts antirekords – piedalījās vien katrs trešais balsstiesīgais. Pastāv bažas, ka 14 Saeimas vēlēšanās vēlētāju aktivitāte arī būs zema. Kā atvilināt vēlētājus uz iecirkņiem? Vai būtu jānosaka obligāta piedalīšanās vēlēšanās, “Bauskas Dzīve” vaicāja dažādiem ekspertiem.
Bauskas novada vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Juris Gailis atzina, ka no vēlēšanu komisijas viedokļa obligātas balsošanas gadījumā nekas nemainīsies, bet būs lielāks cilvēku pieplūdums. Vienīgās izmaiņas varētu skart Iecavas vēlēšanu iecirkni, kur savulaik teritorijā bija trīs iecirkņi. Pašlaik vēl aizvien tas ir lielākais vēlēšanu iecirknis Latvijā. Tur varētu gadīties, ka būtu jādomā par papildu iecirkni.
“Bauskā liels ir Bauskas 2. vidusskolas vēlēšanu iecirknis, jo tur cilvēki vairāk garām staigā, tomēr tagad vēlēšanas ir brīvā plūsmā – var balsot jebkurā iecirknī. Izvēlas to, kur mazāk cilvēku un ātrāk var nobalsot.
Ja salīdzina ar pēdējām pašvaldības vēlēšanām, kur balsoja apmēram 30 procenti, balsotāju obligātas līdzdalības gadījumā būtu trīs reizes vairāk. Tomēr jau pagājušā gadsimta 90. gados bija ļoti liela aktivitāte un ar to tikām galā. Tīri tehniski problēmu nebūs.
Jautājums par to, kādas sankcijas valsts izdomātu tiem, kas vēlēšanās nepiedalās. Tomēr tā ir ilgāku gadu likumdošana, un nezinu, vai mūsu sabiedrība tam ir gatava. Galvenais jautājums – ja tu neej vēlēt, ko valsts tev nenodrošinās? Ir daudzas jomas, kuras nevar skart, piemēram cilvēktiesības. Domāju, ka pie mums vēl šāda nopietna diskusija nav bijusi,” tā J. Gailis.
Vecumnieku iedzīvotāja, jaunatnes lietu speciāliste Laura Libere uzskata, ka balsot vēlēšanās ir ļoti svarīgi, jo tas ir viens no līdzdalības instrumentiem. Viņa akcentē, ka ir svarīgi paust savu viedokli, jo tikai visi cilvēki kopā var izlemt, kas vadīs valsti, pašvaldību vai tamlīdzīgi.
“Obligātās vēlēšanas skan drastiski, jo mums katram ir brīva izvēle balsot vai nebalsot, tāpat kā vilkt mugurā to, ko gribam, tāpēc uzskatu, ka vēlēšanām nevajadzētu būt obligātām. Es vairāk domātu par sabiedrības izglītošanu, skaidrotu, kāpēc ir nepieciešams vēlēt, izglītošanai izmantojot dažādas aktivitātes un pasākumus. Arī skolās par vēlēšanām un to nepieciešamību, par sabiedrības līdzdalību īsti nemāca, un tikai pavisam nesen par to ir kaut cik sākts runāt. Stundās vairāk runā par vēlēšanu vēsturi, kā arī par to saistību ar valsts dibināšanu. Ir citādākas metodes, kā panākt labāku balsošanas aktivitātes līmeni, nevis izmantot uzspiešanu.
Cilvēki, manuprāt, uzskata, ka viena balss neko neietekmēs, un, ja tā domā daudzi, tad rezultāti ir, kādi ir. Ja ieviestu obligātās vēlēšanas, tad sabiedrība, visticamāk, nostātos divās pusēs, sāktos «interneta kari» un tamlīdzīgi, un tā kā pati esmu par mieru jebkurā situācijā, neatbalstu šo obligātās balsošanas ideju,” pārdomās dalās L. Libere.
Politologs Ivars Ijabs norādīja, ja paraugās uz visiem instrumentiem, lai uzlabotu līdzdalību, tad obligātā balsošana ir vienīgais instruments, kas strādā.
“Es domāju, ka šādu soli var apsvērt, bet valstīs, kā, piemēram, Beļģijā, neskatoties uz to, ka balsot vajag obligāti, cilvēki sodīti tiek samērā reti, ja vēlēšanās viņi nebalso. Beļģijā tāpat uz vēlēšanām aiziet aptuveni 80% iedzīvotāju, un viņiem tas liekas pietiekoši, lai šos cilvēkus nemeklētu. Mums ir jādomā, kā mēs to realizēsim. Ar naudas sodiem, piemēram, varētu rasties lielāka nepatika pret vēlēšanām,” teic I.Ijabs.
Viņš atzīmēja, ka Latvijas gadījumā vēl ir citi instrumenti ieviešami, piemēram, mēs nevaram balsot internetā, un tā ir tēma, kas pandēmijas sakarā kļuva aktuāla. Viņaprāt, Centrālajai vēlēšanu komisijai vajadzētu nākt ar piedāvājumu uz Saeimu.
“Ja pasludinām vēlēšanas par obligātām, kādas sankcijas būs tiem, kas nedosies balsot, un vai tiešām gribam vērsties pret šiem cilvēkiem? Skaidrs, ka līdz 1. oktobrim šādu noteikumu neieviesīs, lai gan jau esam satraukušies, ka vēlēšanās balsos maz cilvēku.
Demokrātijā cilvēku politiskā izvēle ir viņa brīvās izvēles jautājums. Kā politologam man būtu interesanti, kādi būtu rezultāti, ieviešot obligāto balsošanu,” tā I. Ijabs.
Uz jautājumu, kā atvilināt vēlētājus uz vēlēšanu iecirkņiem, konkrētas atbildes nav arī pētījumu centra SKDS vadītājam Arnim Kaktiņam.
“Uz šo jautājumu man nav jēdzīgas atbilde, lai gan varu pateikt- nosakiet katram, kas nobalsos, maksāt 50 eiro! Ticiet man, aktivitāte būs krietni lielāka. Šī arī ir mana atbilde,” portālam liepajniekiem.lv norādīja A. Kaktiņš.
Viņš nav īsti pārliecināts, ka par šo īpaši jālauza galvu. “Vai tiešām šobrīd tā centrālā problēma ir vēlēšanu aktivitāte? Esošā sistēma kolapsē mūsu acu priekšā un ne jau tāpēc, ka ir zema vēlētāju aktivitāte, bet gan citu iemeslu dēļ. Balsotāju aktivitāte ir viens faktors lielākā faktoru kopumā. Tās drīzāk ir sekas, jo cilvēki noraugās uz šo bezjēdzīgo cirku un nevar atrast jēgu, kāpēc viņiem iet un tur piedalīties pēc tam, kad viņi vairākkārt to darījuši un dabūjuši to ko dabūjuši.
Neizslēdzu, ka vēlētāju aktivitāte rudenī gaidāmajās vēlēšanās būs tiešām zema, tomēr to grūti noprognozēt. Dinamiski tas atkarīgs no vairākiem faktoriem – kāda ir vēlēšanu kampaņa, resursi, politisko spēku aktualizētās tēmas vai plēšanās par lielai iedzīvotāju daļai būtisku lietu.
Ja prasmīgi augstākā līmenī tas viss tiek režisēts, tad daudz ko var panākt. Iepakojamais papīrs reālai politikai ir svarīgs un nozīmīgs. Ja šis iepakojums ir nekāds vai pat atbaidošs, tad skaidrs, ka interesi tas neveicina.
Šobrīd iepakojamais papīrs izskatās ļoti žēlīgs. To visu mēs varam dalīt reizinātājos – ir saturs, substance un iepakojums. Centrālo problēmu es redzu tajā substancē. Iepakojums, protams, ir būtisks, bet ar to nevar ilgtermiņā atrisināt problēmu ar substanci, redzot, ka tā paliek aizvien vārgāka, nožēlojamāka un briesmīgāka.
Mēs zinām, ka dažus cilvēkus var mānīt visu laiku, bet visus ilgstoši neapmuļķosi. Domāju, ka Latvijas situācijas pašreizējais traģisms slēpjas tieši šajā faktorā, ka mums ir bijuši daudz vēlēšanu cikli, cilvēki piedalījušies un balsojuši, bet beigu beigās rezultātā dabūjuši to pašu.
Te mēs nonākam pie lielajām Latvijas strukturālajām problēmām, par kurām šoreiz es negribu runāt, bet būtība ir vienkārša – par ko arī tu nebalsotu, plus – mīnuss pie varas būs vieni un tie paši.
Gandrīz visas tā saucamās latviskās partijas saliks kopā vienā lielā draudzīgā koalīcijā, bet krieviskās partijas atstās opozīcijā. Un tad ir jautājums: kāda jēga tām partijām un parlamentāriskai demokrātijai, ja pie varas ir vieni un tie paši?
