www.bauskasdzive.lv
Ja līdz 4. aprīlim nepieteiksies nomas izsolei neviens Mežotnes pils potenciālais nomnieks, «Valsts nekustamie īpašumi» gatavi valsts nozīmes arhitektūras pieminekli pārdot. To raidījumā «Kultūršoks» piektdien, 29. martā, apliecināja VAS «Valsts nekustamie īpašumi» valdes loceklis Andris Vārna.
Kā jau iepriekš rakstījusi «Bauskas Dzīve», – lai gan Rundāles pils muzejs Mežotnes pili labprāt redzētu kā savu filiāli, Kultūras ministrijai nav līdzekļu, lai šo ieceri īstenotu. Tāpēc LTV raidījumā tiek ziņots, ka Kultūras ministrija necels pretenzijas, ja par Latvijas klasicisma pērli dēvētais valsts īpašums nonāks zem izsoles āmura.
Kā ziņo «Kultūršoks», kopš 2021. gada pils bija atstāta tikai spokiem, līdz ziemā “Valsts nekustamie īpašumi” atkal izsludināja izsoli uz pils nomas tiesībām uz 30 gadiem. “Valsts nekustamie īpašumi” valdes loceklis Andris Vārna apliecina, ka iepriekšējā pieredze ņemta vērā: “Ja mēs runājam, ko mēs esam mācījušies no nomniekiem iepriekš, skaidrs, ka ir rūpīgi jāizvērtē, kam mēs nododam, mums ir jāsaprot, ka ir pieredze ar šādiem rīkoties, tāpat iznomāšanas noteikumi paredz jau sākotnēji zināmu finansiālu ieguldījumu tādā ziņā, ka mēs prasām gan nodrošinājumu, gan apdrošināšanu un tā tālāk, tad mēs saprotam, ka nomnieks ir nopietns ar iespējām un ka tiešām tās investīcijas tiktu veiktas. “
Potenciālo nomnieku vētīšana nekustamajiem īpašumiem gan pagāja secen. Nevienu nevaldzināja iespēja ar 1441,42 eiro nomas maksu mēnesī kļūt par Mežotnes pilskungu.
Latvijas Nekustamo īpašumu darījumu asociācijas valdes priekšsēdētājs Aigars Šmits par šādu attīstības scenāriju nebrīnās: “Kopā ar šo nomas tiesību nāk līdzi vesela ļoti, ļoti būtiska arī saistību sadaļa un šīs saistības sadaļa ir ļoti, ļoti dārgi un finansiāli nepieciešami ieguldījumi, lai varētu to izpildīt. Pat tāda lieta, kā mitruma savākšanas injekcijas ēkas pamatos, tur ir fasādes remonti, tur ir dūmvadu rekonstrukcija, tur ir uz divām lapām sarakstīts, ko tad mēs gaidām.”
Arī Latvijas Piļu un muižu asociācijas valdes priekšsēdētājs Roberts Grinbergs uzskata, ka nomnieku būs grūti atrast: “Būsim loģiski, kurš gribēs investēt objektā, zinot to, ka pēc pārdesmit gadiem to viņam visdrīzāk varēs atņemt, nav garantijas, ka tas būs tavā paliekošā īpašumā.”
Ja nulle intereses būs arī līdz jaunajam termiņam – 4. aprīlim, “Valsts nekustamie īpašumi” valdes loceklis Andris Vārna TV raidījumam neslēpj, ka vairs negrib spoku pils uzturēšanā ieguldīt ap 80 tūkstošiem eiro gadā: “Ja mēs redzēsim vismaz minimālu ieinteresētību nomā, mēs turpināsim šīs sarunas. Ja mēs šādas sarunas neredzēsim, tad attiecīgi mēs veiksim īpašuma vērtējumu un dosim ilgāku laiku jau potenciāliem investoriem, dosim signālu, ka mēs virzāmies uz atsavināšanu, lai potenciālie investori varētu ilgākā laika termiņā pieņemt šo lēmumu – izpētīt un virzīt uz pārdošanu.”
Latvijas Nekustamo īpašumu darījumu asociācijas valdes priekšsēdētājs Aigars Šmits raidījumam “Kultūršoks” atzīst, ka Mežotnes pils pārdošanu šobrīd redz kā vienīgo risinājumu: “Šis īpašums ir jāatsavina, respektīvi, ja valsts grib tikt vaļā un kādam atdot, to es redzu kā vienīgo risinājumu. Par nomas tiesībām, es labprāt gribētu kļūdīties, bet es domāju, ka par šādu nomnieku atrašanu mēs varam aizmirst. Velti izšķiests laiks šobrīd. “
Kultūras vērtību sargātāji uzskata, ka “Excel” tabulu rēķini nav vienīgais veids, kā skatīties uz pili. Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Zemgales reģionālās nodaļas inspektore Mārīte Putniņa, uzskata, ka tas ir nožēlojami: “Neapsverot pilnīgi neko, neizvērtējot citus aspektus, neizvērtējot savādākus risinājumus, būtībā jau domājot tikai tādā vienā virzienā – ir nauda, nav naudas, ja nav naudas, mēs varam neko nedarīt un mūs nekas neinteresē, tā nedrīkst būt valstī droši vien.”
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Zemgales reģionālās nodaļas vadītāja Elvīra Mantrova uzsver Mežotnes pils unikalitāti: “Tādu piļu mums ir diezgan maz, kas saglabājušās ar tādu lielu autentiskuma pieskaņu un arī ar tādu dzimtu – Līvenu dzimtu, kas ir mūsu vēsturē palikuši. Domāju, ka katram būtu svarīgi, ka viņš iepazīst šo pili, ne tikai parku.” Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse jau pirms vairākiem gadiem vērsās Kultūras ministrijā ar lūgumu apsvērt finansējuma iespējas, lai Mežotnes pilī ierīkotu Rundāles pils muzeja filiāli: “Ja mums ir jāuzņemas tīri uz saviem līdzekļiem vēl viens objekts, tad mēs diemžēl to nevaram atļauties, bet, ja ir pārskatīts finansēšanas modelis un šādam plānam nāk līdzi arī finansējums, tad, es domāju, ka Rundāles pils muzejs būtu ieinteresēts arī Mežotnes pili ņemt savā paspārnē kā filiāli.
Taču pie esošajām “Excel” tabulām paliek arī Kultūras ministrija (KM), kurai tikai teorētiski patīk ideja vienā tūristu maršrutā apvienot Rundāles, Mežotnes un Bauskas pilis. “Konceptuāli ideja ir fantastiska, tiešām mums ļoti patīk, bet nu diemžēl mēs šajā situācijā šajā budžeta situācijā arī gan neredzam iespēju to reāli īstenot,” tiešs ir KM valsts sekretāres vietnieks Uldis Zariņš.
Pēc Kultūras ministrijas aplēsēm tikai 100 tūkstoši gadā būtu vajadzīgi, lai pils varētu eksistēt, bet krietni lielāka summa pēc Ulda Zariņa teiktā vajadzīga, lai ēka dzīvotu: “Ja mēs runājam, piemēram, par scenāriju, ka tā varētu būt Rundāles muzeja filiāle, tas nozīmētu, ka mums nav tikai šie uzturēšanas un apsaimniekošanas izdevumi, mums ir jādomā par nepieciešamo personālsastāvu, kas strādās, mums ir jādomā par ekspozīcijas izveidi, par pakalpojumu izveidi, tāpēc domāju, lai jēgpilni izmantotu, ne tikai uzturētu šo pieminekli, pils izmaksas, protams, ir daudz, daudz lielākas.”
Uldis Zariņš atzīst, ka Kultūras ministrija necels pretenzijas, ja “Valsts nekustamie īpašumi” izšķirsies par Mežotnes pils pārdošanu: “Ja mēs nevaram pārņemt šo ēku savā īpašumā un attīstīt kultūras funkcijai, muzeja funkcijai, tad mums nav arī nekāda mandāta, tiesību iejaukties tajā darbā, ko dara “Valsts nekustamie īpašumi”. Gan iznomāšana, gan pārdošana nenozīmē pieminekļa beigas.”
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Zemgales reģionālās nodaļas inspektore Mārīte Putniņa raidījumā „Kultūršoks” pauž, ka ar tik vieglu roku atdot Mežotni nevajadzētu: “Nav tā, ka mums uz katra stūra mētājas pa vienai Mežotnes pilij un mēs varam izvēlēties – vienu pārdot ārzemniekiem, vienu tepat, otrā sarīkot viesības un tad trešo mēs atstāsim muzejam. Tik vienkārši tas nedarbojas, un tam nevajadzētu būt tik vienkārši, ja mēs to esam nosaukuši par savas valsts kultūras vērtību, par nacionālu kultūras vērtību, tad, acīmredzot, arī valstij ir tomēr pienācīgi jāpiedalās šajā procesā.”
Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse norāda uz līdzās esošajiem piemēriem, kas noticis, pilij nonākot privātās rokās: “Mēs redzam arī tepat tuvumā Bauskas novadā vairākas tādas ēkas, muižas, muižu pilis jeb grandiozas ēkas, kas ir nonākušas privātīpašnieku rokās un kur ir idejas par turpmāko attīstību un potenciālie plāni investīcijām, bet tas nav vainagojies ar panākumiem jau gadu desmitiem. Nav nekur tālu jābrauc tepat, Kaucmindē ir muiža, kas ir jau grausta stāvoklī.”
Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse pieprasa konkrētu plānu, ko darīt ar nozīmīgajiem kultūras mantojuma objektiem, lai tie nav “vienkārši kā traucēklis, no kura ir jātiek vaļā”.
“Valsts nekustamie īpašumi” ir sagatavojuši apstiprināšanai valdībā algoritmu, kā rīkoties saistībā ar kultūrvēsturiski nozīmīgām ēkām. Tā ietver septiņus kritērijus, pēc kuriem ministrijas dos vērtējumu, vai ēka ir valstiskās identitātes, nacionālās pašapziņas simbols, vai ēka vajadzīga valsts reprezentācijai un tēla veidošanai, vai ēka der konkrētu funkciju īstenošanai, vai piemineklis iet bojā un piederība valstij ir vienīgā labākā iespēja. “Mēs vairākus īpašumus testa režīmā izvērtējām un Mežotnes gadījumā nu Mežotne salasīja tikai divus no trim nepieciešamajiem punktiem, proti, šos te divus pēdējos par to, ka īpašums ir sarežģīts un vērtīgs, bet jebkurā gadījumā palika atvērts jautājums par piekto kritēriju – par izmantošanu kultūras funkcijai, kur mēs atkal īstenībā atgriežamies nulles punktā,” atzīst KM valsts sekretāres vietnieks Uldis Zariņš.
Latvijas Piļu un muižu asociācijas valdes priekšsēdētājs Roberts Grinbergs LTV raidījumā piedāvā Mežotnes pils apsaimniekošanai kā risinājumu publiskās privātās partnerības principu: “Tas pasaulē strādā daudzviet, bet mums tas kaut kā īsti nestrādā un mantojuma jomā jo sevišķi nē. Un arī tas būtu iespējams, kā tāds attīstāms sadarbības modelis, ka tiešām varētu būt kāds publiskais partneris sadarbībā ar valsti un pašvaldību un veidot un attīstīt šo objektu.”
Autori: Zane Brikmane (LTV kultūras žurnāliste), Dace Kaukule (LTV raidījumu redaktore) https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/29.03.2024-mezotnes-pilij-draud-pardosana.a548543/
Parak dargs prieks ! Lai Valsts to dara.
Pareizi ir. Ko tur. Ja ir pircējs.
Rundāles pils ies to pašu ceļu. Gaidam tik kad remontus beigs. Nav naudas, nav. Jāpārdod.
Ministre ir jocīgi “progresīva”. Varbūt no hibrīdkarotājiem?
Bezatbildīgie ķēmi
Valsts nespēj uzturēt vienu ēku? Kādreiz to spēja viens pagasts, jeb Mežotnes SIS. Varbūt valsts iedzīvotājiem nav jāuztur tik nevarīgi ( vai nelietīgi) ministri?
Kultūras ministrijai labi pārdošanas rādītāji – Stūra māja, Mežotnes pils. Rīgas pils arī tomēr baigi liela, muzejs jau tāds sīkums, pierausies, pateiksim, ka nav naudas.
Senilā Rozentāle ar savu izcilo svītu varētu vākties prom no informatīvās telpas!
Diezin, kur gan Aivars izliktu savu žulti, ja tā notiktu…
Mežotnes pilij tiešām vajadzētu būt Rundāles pils filiālei. Savādāk šis pasākums izskatās pēc tāda, ka grib pārdot šo pili. Un kas tālāk? Žogu apkārt parkam?
AIVARAM – skaidrs, ka B.Dz. tādiem AIVARIŅIEM un citiem daudziem dāsni atalgotiem cūčiem, kas barojas no pašvaldības siles, ir kā suņanagla pakaļā. Nu neēd no rokas, uzdrošinās ik pa laikam pakritizēt! 🙂
varētu to visu ambarāžu ar mūsu pilīm, muižām un citiem “vēstures un kultūras pieminekļiem” pielīdzināmiem objektiem salīdzināt ar dāmām, kuru vīri vai mīļākie tām ir uzdāvinājuši dārgu briljanta gredzenu vai citu rotu. Kādu laiku prieks, visi apbrīno, bet pēc laiciņa tas pārvēršas ikdienā un arī tūristi, kā pa brīnumu, bariem neskrien skatīties uz dāmu ar dārgo rotu, arī kādreizējais mīļākais, vai draugs, savu dabūjis, arī vairs neizrāda sākotnējo interesi. Tā kā ar tiem “mūsu lepnumiem”, jau esošajiem un vēl ‘augšāmceļamajamiem” no gruvešiem, jābūt nedaudz uzmanīgākiem, jo, iespējams, tos sagaida Igates pils liktenis, kur pēc izsoles par restaurēto pili un vēl piecām atjaunotām ēkām, ieskaitot parku, izsoles dabūtā nauda nesasniedza pat vienu miljonu eiro. Jājautā, vai tās, pilsētā jau atjaunotās vai “restaurētās” ēkas, kurās ielikti vairāki miljoni katrā, būs iespējams atgūt ieguldīto naudu, kad nomniekiem tās vairs nešķitīs interesantas?
Un kur tad šodien avīze? Žurnaļugas pārsvinējušies Lieldienas? Vai tagad vietējā avīze ir pārvērtusies par nedēļas izdevumu?
Tik vienkāršoti salīdzināt Igati ar Mežotni ir pilnīgi aplami. Igates pils pa lielam nav nekas – salīdzinoši jauna, kā arī no stila un konkrētā risinājuma viedokļa visai viduvēja celtne. Atjaunošanas rezultātā turklāt zaudēja jebkādu vēsturiskas “garšu”. Bija ar floristu žagaru vīkšķiem piesātināta dzerstiņu vieta. Mežotnei atšķirībā no Igates ir pavisam cits potenciāls (to izskaidrot te gan īsti nav vietas), turklāt šo jautājumu būtu jāskata arī kompleksi ar Lielupes pretējā pusē jau veiktajiem ieguldījumiem (pilskalna sakopšana, baznīcas rekonstrukcija). Tas, kas līdz šim noticis ar Mežotnes pili, tikai lieku reizi apstiprina, ka valsts ir pats sliktākais uzņēmējs un ka viņai ar biznesu nevajag nodarboties. Zaudējumi garantēti. Muzejs ir pilnīgi cita tēma, jo tam, tāpat kā, piemēram, Dziesmu svētkiem, nav “jāatmaksājas” tiešā veidā. Tas būs pienesums cilvēku garīgajai attīstībai un izaugsmei, kas jau sekundāri dod savu atdevi gan ekonomikā un politikā, gan valsts izaugsmē kopumā.
Uz katra stūra pa muzejam, lai būtu visiem no valsts un pašvaldību silītēm atbirušajiem vieta kur piemesties.
bet sastāvdaļas, no kuras vārīta tā sauktā “kultūras mantojuma” vira, ir viena un tā pati. Nu tūlīt pēc kara līdz pamatiem sagrauto Mežotnes pili neatjaunoja pēc mūsu ierēdņu armijas priekšrakstiem, pēckara laikā, vietējās celtnieku brigādes veikums no tolaik pieejamajiem materiāliem nudien nebija pat vietējam tūristam rādāms, bet Mežotnes SIS kantora telpām tā ēka ilgus gadus gana noderīga izrādījās. Tagadējo spozmi tā ieguva vien pēc atjaunotās Latvijas laikā tajā ieguldītajiem miljoniem. Vien bizness ar svinīgām pieņemšanām, reprezentācijām un viesnīcas pakalpojumiem kokgrebumiem rotātās gultās negāja no rokas, kā it visam, kam valsts ķeras klāt. Tā, kā tā atšķirība starp Igates pili ir vien “būdas lielumā”. Ja runājam par kultūru, tad šādas mūsu valsts paverdzinātāju celtajās pilīs nekāda latviešu kultūra nav izpaudusies, ja nu vienīgi kungus apkalpojošais personāls varēja noskatīties uz kungu dzīvi un šo to no tās arī pamācīties. Ja runājam par šolaiku “kultūru”, saistītu ar pilīm un muižām, tad tā ir lielākoties “apgūta” miljonos mērāma nauda, kas vēlāk izsolīta pircējam jau par “smiekla naudu”.
Kā tev, cilvēciņ, pašam neapriebjas no reizes uz reizi malt savu glupo mantru? Zagļi, blēži, mūsu valsts (?) paverdzinātāji u.t.t, u.tml. Ja esi tik stulbs, ka uzskati par saglabāšanas vērtām tikai kaut kādas paša izmurgotas “tīrās” latviešu kultūras vērtības, tad meties vien droši cīņā ar visām muižu ēkām, baznīcām, vecpilsētām, jūgendstilu un visu pārējo, kas nav gluži vīzes, pastalas un tautiskās prievītes! Šis nu reiz ir tas gadījums, kad kā uz delnas redzama korelācija starp stulbumu un tā ģenerētu naidu pret visu, ko stulbā radība nesaprot.
Daudz zini gadījumus, kad kāds no valsts vai pašvaldības “siles atbirušais” meklētu darbu muzejā? Pirms kaut ko tādu raksti, viszmas painteresējies, kādas ir muzejnieku algas un kādas ir prasības, lai muzejā strādātu?
izskatās, tev, dulburi ātri vien pietrūkst argumentu un esi spiests nolaisties līdz oponenta nomelnošanai, piedēvējot jau savas izdomātās versijas par zagļiem, blēžiem un valsts paverdzinātājiem. Ja tev tā prātiņa būtu kaut kripatiņu vairāk, tad saprastu, ka piļu un muižu ziedu laikos šeit dzīvojošajiem latviešiem sava valsts pat sapņos nerādījās, toties viņiem muguras bija jāloka svešzemnieku priekšā, to, kuriem tās muižas, pilis un tagadējā Latvijas zeme piederēja. Kā arī runa iet par lielas naudas nelietderīgu izsaimniekošanu, turklāt ne mūsu, bet lielākoties ES fondu. Padomā, ja tos fondu jau miljardus mēs būtu ielikuši gudri, tad diez vai mūsu valsts vilktos ES saimes astē, ar visu no tā izrietošo. Bet, varbūt, krietni par daudz valstī ir tādu, kā , iespējams, tu, brīkšķinātāju kabineta krēslā, stāvā sajūsmā esot par labi paveiktajiem projektiem, apgūtu naudu tajos un piedevām vēl paģērošu sev konkurētspējīgu algu