Laukos mediķis pacientus gan dakterē, gan uzklausa un mierina

Pēteris Igaunis, Vecumnieku ģimenes ārsts: «Medicīna ir kā caurs maiss – ber tajā, cik gribi, naudas kā nav, tā nav.»

Intervijas laikā Vecumniekos praktizējošais ģimenes ārsts Pēteris Igaunis vairākkārt piesauc vārdu «birokrātija», raksturojot situāciju veselības aprūpē, un nav pamata viņa skatījumu apšaubīt. Pieredzējušajam dakterim ir ap 1300 pacientu no plašas apkaimes – Bārbeles, Skaistkalnes, Stelpes, Valles, Vecumnieku pagasta – un arī no Rīgas, par ģimenes ārstu strādā teju 30 gadu, un tieši viņš bija toreizējā Bauskas rajonā pirmais, kuram 1994. gada 13. jūnijā izsniegts vispārējās prakses ārsta sertifikāts. Ik pa brīdim gan dakteris puspajokam aicina sarunā paustos uzskatus mazliet nogludināt, lai kādam nešķistu, ka viņš savos izteikumos ir bijis pārāk tiešs.
Vērtējot nozarē notiekošo un stāstot par lauku ģimenes ārsta ikdienu, P. Igaunis ik pa laikam atgriežas pagātnē, un viņam ir, ko atcerēties. Kā nekā, šovasar aprit 50 gadu, kopš dakteris saistīts ar Vecumniekiem, kur uzreiz pēc Rīgas Medicīnas institūta beigšanas norīkots darbā par vietējās slimnīcas galveno ārstu; vēlāk viņa vadībā uzcelta jaunā slimnīcas ēka un piedzīvoti citi svarīgi notikumi.

Kā šis gads un pavasaris sācies jūsu ģimenes ārsta praksē?
– Nekas īpašs nav noticis. Ģimenes ārstu priekšniecība plānoja dažādas pārmaiņas, kas saistītas gan ar darba apjomu, gan finansējumu, par to runājām abu asociāciju – gan Latvijas Ģimenes ārstu, gan Latvijas Lauku ģimenes ārstu – sanāksmēs, taču saprotu, ka valsts ir tik bagāta, cik ir, un naudas ziņā uz lielām reformām cerēt nevaram.
Pacientu veselības aprūpē gada sākums bija saspringts, jau decembrī uzliesmoja gan gripa, gan kovids, un viens otrs izslimoja abas kaites vienlaikus, taču nu, par laimi, visi manējie atkal uz kājām, lai gan valstī kopumā gripa un kovids prasīja arī upurus.

Kā vērtējat valsts piešķirto līdzekļu apmēru ģimenes ārstiem? Vai nauda ir vienīgais, ko gaidāt no valsts, vai ir arī kādi citi gandarījuma izjūtas radīšanas veidi?
– Finansējums prakses vietu uzturēšanai un pacientu ārstēšanai ir nepietiekams, par to tiek runāts jau ilgstoši, un no tā izriet arī visas citas vajadzības un mediķu noskaņojums. Gandarīts justos, ja varētu normāli strādāt un brīvajā laikā atpūsties, bet – jau kādus trīs gadus neesmu bijis atvaļinājumā. Pašam jāsarunā, kas aizvietos, bet ne īpaši to kāds grib, jo visi ģimenes ārsti ir ļoti noslogoti, katram taču savi pacienti.
Nauda nav vienīgais, ko gaidām no valsts, bet beigās tomēr viss ar to tieši vai netieši saistīts. Labprāt gribētu, ka prakses vietā atļautu strādāt gan ārsta palīgam, gan vēl vienai vai divām māsām, jo pienākumu un uzdevumu ir tik daudz, ka darba pietiktu mums visiem. Divatā aprūpēt 1250 pacientu nav iespējams. Piemēram, Vācijā, kā mums stāstīja kādā sanāksmē, uz 300 pacientiem ir viena medmāsa, bet Latvijā vienai jāspēj tikt galā ar 1800, kā to līdz šim paredzēja normatīvi. Ārzemēs mediķi noģībtu, to padzirdot! (Smejas.)
Tāpat arī man gribētos vairāk ar mazo ķirurģiju ņemties; esmu šuvis, griezis augoņus, punktējis un izņēmis lipomas, bet ikdienā šādām manipulācijām praktiski nav laika. Augām dienām jāsēž pie papīriem, turklāt jāveic dubults darbs – dati jāieraksta gan pacientu ambulatorajās kartēs, gan jāievada «kompī». Tik uzliek par pienākumu un viss, bet palīdzību nedod, jo «nekas nav paredzēts»! Mums nav ne grāmatveža, kas dokumentus kārto, ne sanitāra, kas prakses vietu uzkopj; viss jādara pašiem. Iespējams, nākamgad kaut ko paredzēs vairāk, taču tas tikai runu līmenī. Ziniet, medicīna ir kā caurs maiss – ber tajā, cik gribi, naudas kā nav, tā nav. (Smejas.)

Vai saskarsmē ar pacientiem atbalsojas veselības aprūpes jomā notiekošais, piemēram, pērn, novembrī, izskanējušās bažas par to, ka ģimenes ārsti varētu neparakstīt līgumus ar Nacionālo veselības dienestu (NVD) un nepagarināt sadarbības termiņu par vēl vienu gadu, kā arī runas, ka ģimenes ārsti četras dienas nedēļā sniegtu valsts apmaksātus pakalpojumus, bet piekto – par maksu? Kā iedzīvotāji to komentē?
– Cilvēki jau televīzijā un radio dzird par nozares problēmām un ir informēti, ka naudas nav. Mēs pacientiem nesūdzamies un šīs lietas ar viņiem neapspriežam. Mums jāveic savs darbs, un to arī darām. Man medicīna patīk jau no skolas laikiem, un būt ārstam – tā ir mana izvēle.
Ziniet, ārstiem alga «uz papīra» ir zem vidējās darba samaksas Latvijā. Gribējām panākt, ka mums ir vismaz valstī vidējai algai līdzvērtīga atlīdzība, tāpēc arī bija tā minstināšanās ar līgumu parakstīšanu. Tomēr līgumus ar NVD noslēdzām, jo citādi nebūtu pamata mums maksāt, un visi paliktu bez naudas.
Veselības ministrs Hosams Abu Meri mūs saprot, jo pats ir ārsts, bet visā birokrātijas aparātā ir maz ierēdņu, kam būtu kaut vai vidējā medicīniskā izglītība, taču uz papīru izgudrošanu un komandēšanu visi veikli. Arī ne viss no ārzemēm aizgūtais der mūsu apstākļiem, tāpēc katrs jaunievedums, katra prasība būtu daudz rūpīgāk jāizvērtē. Jāizprot, ka medicīna ir īpaša nozare, un ārstiem jāstrādā tā, kā viņiem ir mācīts.

Vai tiešām nesola kādas pārmaiņas, kas situāciju uzlabotu?
– Sola, ka finansiāli kaut kas mainīsies, taču pagaidām prasītais nav īstenojies. Tās naudas lietas diezgan neskaidras, piemēram, pastāvīgais maksājums saruka, bet naudu pielika citai «pozīcijai» ar nosacījumu, ka to saņemsim tad, ja izpildīsim to un to. Vārdu sakot, pārlika no vienas kabatas otrā. (Smejas.) Saprotu, ka birokrātiem arī ir grūti, slimnīcām parādi, medicīnai naudas nav un caurā maisā bērt nav jēgas, taču īstenībā būtu vērts gan. Būtu man vēl kāds darbinieks, nebūtu tik ierobežots savās iespējās un veselības aprūpē spētu paveikt krietni vairāk; tagad gandrīz iznāk tā, ka ārsta darbā galvenā ir papīru būšana.

Kādus pakalpojumus pašlaik iespējams saņemt jūsu ģimenes ārsta praksē?
– Nodrošinām nelielas ķirurģiskas manipulācijas – savelkam brūces, pārsienam, izņemam diegus vai dzelzs skavas pēc operācijām, ja ir aizdomas par sastrutojumu, taisām punkcijas, griežam. Tāpat arī veicam elektrokardiogrammas, ausu skalošanu, nosakām cukura līmeni asinīs, sveram un mērām, sadarbībā ar SIA «NMS Laboratorija» trīsreiz nedēļā ņemam asinis analīzēm. Zobus gan neraujam, apskatām un iesakām doties pie speciālista! (Smejas.) Protams, arī vakcinējam, diemžēl šosezon valsts apmaksāto gripas vakcīnu apjoms bija nepietiekams, lai gan pieprasījām. Seniori nāca, bet – nekā… Aptiekā varēja nopirkt, un daudzi iegādājās par saviem līdzekļiem. Aprūpējam arī bērnus – manā ārsta praksē ir vairāk nekā simt mazo pacientu no zīdaiņa līdz 18 gadu vecumam.

Vai esat apsvēris iespēju attīstīt maksas pakalpojumu sektoru?
– Nē. Nedomāju, ka man būtu no cilvēkiem jāplēš nauda. Iedzīvotāji laukos nav tik bagāti; turīgie pie manis nenāk, tie paši taisnā ceļā atrod speciālistus, pie kā vērsties. Vienīgie ienākumi ir no šoferiem un medniekiem, jo veicu medicīnas pārbaudi autovadītāju tiesību un ieroču nēsāšanas atļauju saņemšanai vai pagarināšanai. Tur esmu uzlicis nelielu samaksu, lai gan citur ir krietni dārgāk. Es savus pacientus zinu un rēķinos ar viņu rocību. Es necīnos par naudu un medicīniskās komisijas atzinumu nevienam nedāvinu; ja cilvēkam ir augsts asinsspiediens vai citas veselības problēmas, tad atsaku, jo nevaru uzņemties lieku risku un atbildību.

Vai ģimenes ārstu mājas vizītes ir «aizejošs pakalpojums», kā nesen izskanējis publiskajā telpā?
– Ja mani aicina un ir nepieciešams, dodos mājas vizītēs, taču tā, kā bija senāk, kad skrēju pie slimniekiem līdz vēlam vakaram un pat naktī, vairs nav. Var teikt, ka tas laiks pieder pagātnei. Valsts par mājas vizītēm mums nemaksā, par to pacientiem jānorēķinās pašiem. Pensionāriem noteiktais tarifs ir 2,85 eiro, bet es naudiņu no viņiem neņemu. No cilvēkiem darbspējīgā vecumā ģimenes ārsts var iekasēt tik, cik vēlas, piemēram, Rīgā par mājas vizīti prasa līdz 50 eiro.
Mūsu darbu atvieglo tas, ka Vecumniekos ir Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigāde. Mediķi ir profesionāli un prot izvērtēt, vai sirdzēju atstāt mājās un ieteikt vērsties pie ģimenes ārsta vai nogādāt stacionārā.

Slimnieki atzinīgi vērtē to, ka jūs neskopojaties ar nosūtījumiem un, ja nepieciešams, mudināt doties pie vajadzīgā speciālista. Daudzi ārsti tā nedara.
– Nezinu, kāpēc citi «laužas». (Smejas.) Ja es nevaru uz vietas palīdzēt, dodu nosūtījumu pie speciālista. Turklāt tie, kuri slimo ilgāk par 30 dienām, ja izsniegta darba nespējas lapa, obligāti jāsūta uz konsultāciju pie ārsta, kurš specializējies konkrētajā jomā, piemēram, ortopēdijā, neiroloģijā u. c.

Vai pacienti žēlojas par gaidīšanas rindām uz izmeklējumiem un medicīniskām manipulācijām – procedūrām, operācijām u. c.? Kāpēc izveidojusies šāda situācija, ka tik grūti tikt pie speciālistiem?
– Saprotams, ka cilvēki ir neapmierināti, jo rindas ir garas. Pēc visiem «ārstu likumiem» mums jābūt neatkarīgiem un jādara viss iespējamais, lai palīdzētu un glābtu cilvēku, taču neskaitāmie valsts noteiktie ierobežojumi dakteriem liedz brīvi rīkoties. Teiksim, es labprāt pacientam gribētu izrakstīt labākās zāles, taču, ja tie ir valsts kompensējamie medikamenti, nedrīkstu to darīt. Ļauts izrakstīt lētākās zāles, kas ne vienmēr ir tās piemērotākās; uzlabotajām ir mazāka blakņu un alerģiju iespējamība, tās uz slimību iedarbojas efektīvāk un spēcīgāk.
Laikā, kad sāka rasties ģimenes ārstu prakses, bijām daudz brīvāki, varējām izsniegt slimības lapu pat uz gadu, ja bija nepieciešams; tagad vairs tā nav. Kā skaidro NVD, darba devēji bija sākuši sūdzēties, ka trūkstot darbaspēka, jo «ārsti dod garas slimības lapas». Termiņu samazināja līdz pusgadam, bet tas situāciju neuzlaboja. Cilvēki kā slimoja, tā slimo. Pētījumi liecina, ka apmēram 80% pacientu pieņem ģimenes ārsti, un tikai 20% paši tieši vēršas pie speciālistiem, līdz ar to mums ir liela noslodze. Daudz cilvēku nāk pie mums ar savām vainām, un, ja nepieciešams, mēs viņus tālāk novirzām pie speciālistiem. Tagad darba nespējas lapu drīkstam izsniegt ne ilgāk par mēnesi, ja jāārstējas vēl, pacientam ik mēnesi jāapmeklē speciālists un jāsaņem atļauja «slimot ilgāk». Ja process ievelkas pusgadu, nepieciešams Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀVK) atzinums. Lūk, atbilde uz jautājumu par garajām pieraksta rindām pie speciālistiem! Tās rada viņu nevajadzīgā noslodze. VDEĀVK arī tos «papīrus» tura pie sevis pusotru mēnesi, jo lielā darba apjoma dēļ nejaudā ātri izskatīt. Nu atceliet šos divus noteikumus un ļaujiet ģimenes ārstiem izsniegt darba nespējas lapu uz tik ilgu laiku, cik cilvēks slimo! Speciālisti tērē laiku, rakstot slēdzienu, mēs veltām četras piecas stundas, sagatavojot pierādījumus un rakstot papīrus VDEĀVK, un arī šīs komisijas darbinieki tiek apgrūtināti un noslogoti. Te veidojas tas apburtais loks – kā lai ik mēnesi aizsūta cilvēku pie speciālista, ja rinda ir trīs un pat vairākus mēnešus gara? Vislielākā gaidīšana ir pie traumatologiem, ortopēdiem, onkologiem, neirologiem; grūti tikt uz magnētisko rezonansi, kas ir dārgs izmeklējums, ja pilnībā viss jāapmaksā pašam.
Gribētos, lai ģimenes ārstiem vairāk uzticētos. Nu neesam tādi negoži, kas pelna sev naudu ar slimības lapām! (Smejas.)

Tad jau dzirdētais apgalvojums, ka «primārā veselības aprūpe ir viens vienīgs birokrātijas aparāts» nav pārspīlējums. Vai ģimenes ārstiem nudien ir tik daudz pienākumu, ka nav laika maksimāli koncentrēties savu pakalpojumu sniegšanai?
– Ir ļoti daudz nevajadzīgu uzdevumu, kas apgrūtina ikdienu. Mums jābaidās un jāatbild par savu darbu vismaz 20 institūcijām. Jāsniedz ziņas policijai, bāriņtiesai, sociālajam dienestam un vēl virknei iestāžu. Tāpat arī jāizdod ārsta zīme, ja skolēns trīs dienas nav apmeklējis izglītības iestādi. Spēj tik rakstīt un ziņot! Tad vēl profilaktiskais darbs, ko ģimenes ārstiem uzspiež. NVD sievietēm noteiktā vecumā izsūta uzaicinājuma vēstules veikt dzemdes kakla vēža skrīningu un mamogrāfiju – krūšu izmeklēšanu. Atsaucība – labi ja 10%, jo sievietes, kurām nav sūdzību, šo aicinājumu ignorē. Tad nu izdomāja uzlikt mums par pienākumu pacientes apzvanīt un teju ar dzīšanu dzīt uz izmeklējumiem. Taču tas prasa milzīgi daudz laika; neesam taču roboti, kas var bez apstājas strādāt. Lai tad nodrošina cilvēku, kas ar to nodarbotos! Tas ir tikai viens piemērs, taču darbu, ko prakses vietā varētu veikt vidējais medicīniskais personāls, ir ļoti daudz. Ārstam un ārsta palīgam tas nebūtu jādara. Tāpat arī visa tā dokumentu kārtošana VDEĀVK. Nāku «papīrus» rak-stīt sestdienās un svētdienās, taču piemaksa par to – nekāda.

Vai Latvijā vairāk vajadzētu atbalstīt stacionāro ārstēšanu vai strādāt preventīvi?
– Pašlaik medicīnai vairāk ir tieksme attīstīties ambulatorā virzienā; slimnīcu uzturēšana valstij izmaksā dārgi, taču saprotams, ka smagākos gadījumos bez stacionāra neiztikt – ja jāoperē, ja nepieciešama nopietna ārstēšana vai izmeklēšana. Uzskatu, ka vairāk būtu jāveicina ambulatoro pakalpojumu sniegšana, jāstrādā preventīvi, taču, lai to īstenotu, ārstu prakses vietas jānodrošina ar darbiniekiem.

Atšķirībā no pilsētu ģimenes ārstiem dakteriem reģionos darba ikdiena ir daudz praktiskāka un visaptverošāka. Vai ir tā, ka pacienti vēlas, lai viņu problēmas atrisina turpat praksē uz vietas vai iespējami tuvu dzīvesvietai?
– Protams, ka situācija laukos ir smagāka nekā pilsētās, jo tuvumā nav nekādu izmeklējumu. Jābrauc uz Bausku, Jelgavu vai Rīgu. Iecavas veselības centra Vecumnieku filiālē ir rentgena kabinets, taču iekārta «mānās» un, piemēram, cilvēkam ar tuberkulozi rentgena aprakstā lasāms, ka «plaušas veselas», pacientam ar ribu lūzumu – ka «pārliecinoša kaulu lūzuma nav», lai gan riba ievainojusi artēriju un pleirā sakrājušās ap litru asiņu… Aizbrauc uz Bausku, un uzreiz bilde skaidra. Visas vienkāršās lietas cenšamies atrisināt tepat uz vietas, bet gadījumos, kad vajadzīga speciālista konsultācija, pacientiem nākas tomēr pierakstīties rindā un braukt uz galvaspilsētu.
Reģionos ir arī labi piemēri. Kādā no ģimenes ārstu saiešanām par savu pieredzi prakses vietas izveidē Jēkabpilī stāstīja jauns dakteris, kuram ierādītas plašas telpas jaunuzceltā ēkā, piesaistīti trīs darbinieki, ir speciālisti, kas konsultē uz vietas, un padomā vēl daudz kas. Dakteris malacis – jauns un enerģisks, prasības un plāni viņam lieli, lai tik darbojas! Lauku ciemā ko tādu izveidot būtu grūti.

Vai nepieciešamība pēc ģimenes ārstiem pieaug un mediķu slodze palielinās?
– Vajadzība pieaug, un darba apjoms palielinās, tāpēc ģimenes ārsti domā par nākotni, grib paplašināties, bet, lai to izdarītu, ir vajadzīgas piemērotas telpas. Izdevumi arvien palielinās, jo pieaug maksa par elektrību un visu pārējo. Ideāli, ja būtu atsevišķas telpas reģistratūrai, laboratorijai, medmāsai, ja te varētu pieņemt kāds speciālists, piemēram, vecmāte. Manā prakses vietā, ko nomāju no aptiekas īpašnieces, nav, kur paplašināties; varētu ko piebūvēt, bet tās ir lielas papildu izmaksas.
Uzlabot varētu daudz ko, bet viss atduras pie personāla un telpu trūkuma. Ģimenes ārstiem bija piesolīta Eiropas fondu nauda darba vides uzlabošanai, un es iesniedzu projekta pieteikumu. To noraidīja, jo, lūk, ārsta prakses telpas ir privātīpašums, nevis pašvaldības, tāpēc Eiropas līdzekļus ieguldīt nedrīkst! Tas, ka es te strādāju un ārstēju pacientus, diemžēl nenozīmē neko.

Cik liela loma jūsu ikdienas darbā ir atbalsta personālam?
– To nevar pat novērtēt! Man ir paveicies ar ārsta palīdzi Baibu Veselovu, vairāk nekā 20 gadu strādājam kopā. Viņa ir ļoti laba mediķe – savus pienākumus veic apzinīgi, cenšas, un ne jau tikai naudas dēļ; gan es, gan pacienti redz, ka tas ir viņas aicinājums un sirdsdarbs. Divi vien jau tik esam, un pats es neko nevarētu izdarīt, tikai pieņemt cilvēkus, uzstādīt diagnozi un izrakstīt zāles. Ambulatoro medicīnisko karšu aizpildīšana, datu ievadīšana sistēmā un visi daudzie pienākumi neļautu pilnvērtīgi strādāt ar pacientiem. Grāmatvedībai līdzekļi nav paredzēti, pats maksāju cilvēkam, kas man šīs lietas palīdz sakārtot, jo tas nav vienkārši izdarāms, pat grāmatveži vērtē, ka sistēma ir pārlieku birokrātiska.

Vai ģimenes ārstiem ir pieejama veselības apdrošināšana? Dzirdēts, ka lielajās valsts slimnīcās un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā strādājošajiem tas netiek nodrošināts.
– Nav mums nekā. Par to esam runājuši Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas sanāksmēs. Visiem birokrātiem tādas polises, arī NVD darbinieki, pat sētnieks ir apdrošināts, bet ārstiem par izmeklējumiem un visu citu jāmaksā no savas kabatas. Mēs taču arī slimojam, jo pirmie kontaktējamies ar sasirgušajiem!

Cik daudziem no jūsu pacientiem ir veselības apdrošināšana?
– Pārsvarā visi, kuri strādā lielākos uzņēmumos un iestādēs, ir labi apdrošināti.

Vai pašlaik laukos ir gana laba ģimenes ārstu pieejamība?
– Vecumniekos esam trīs ģimenes ārsti, un, domāju, tas ir pietiekami. Ikviens ir pieejams. Darba laikā es pieņemu visus, kas atnākuši. NVD bija izgudrojis kārtējo birokrātisko gājienu, ka vajagot noteikt laiku akūti slimo pacientu pieņemšanai. Kā to var paredzēt? Kurš nāk, to uzklausu un izmeklēju; «papīrus» lieki nesmērēju un pierakstu neveidoju.

Tas tiesa, kā ne reti izskanējis publiski, ka ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un pasaulē arvien grūtāk ir piesaistīt speciālistus darbam laukos?
– Taisnība gan, ka speciālistus uz laukiem dabūt ir grūti. Jaunie negrib nākt, jo pilsētā ir lielākas iespējas izvērsties. Ik reizi jauniešus, savus pacientus, mudinu mācīties par ārstiem; būtu darbs te uz vietas, bet laikam negrib neviens saistīties ar medicīnu. Man zināmai Bauskas dakterei šogad meita beidz studijas un gribētu strādāt par ģimenes ārsti. Es būtu ar mieru viņai te visu ierādīt un sagatavot sev aizstājēju, taču izbraukāt uz Vecumniekiem pa taisnāko ceļu, kas nav asfaltēts, jaunajai mediķei būtu pārāk liels izaicinājums.

Kā vērtējat savu pacientu veselību kopumā, un kādas tendences iezīmē katra jauna piecgade vai desmitgade? Līdz šim uzskatīts, ka visbiežāk cilvēki Latvijā sirgst ar sirds un asinsvadu kaitēm, cukura diabētu un onkoloģiskām slimībām. Vai šajā uzskaitījumā ir kas mainījies?
– Grūti to analizēt, bet, ziniet, kas ir ļoti labi, – tagad cilvēki tikpat kā vairs nemirst no infarkta; nokļūstot Rīgā, Stradiņos, sirds asinsvados tiek ievietoti stenti, un pacients dzīvo vēl 20 gadu un ilgāk. Ir pieejami ļoti labi ārzemju medikamenti, kas izārstē, piemēram, nieru saslimšanas. Tiesa, zāles ir nesamērīgi dārgas, un tikai naudīgākie tās var atļauties. Situācija mainās. Tāpat arī tagad ir jauns preparāts bronhiālās astmas slimniekiem, un, lietojot šo aerosolu, cilvēki ir aizmirsuši, kas ir astma. Pieaug saslimšana ar atero-sklerozi, cukura diabētu. Agrāk tikai retajam bija cukurslimība, jo cilvēki daudz fiziski strādāja, kustējās; patlaban šīs kaites veicina mazkustīgums. Statusu maina onkoloģija; vēl pirms gadiem ļoti izplatīts bija plaušu vēzis, bet nu audzēji daudz biežāk attīstās citos orgānos.

Jūsu pacientu loks ir no plašas apkaimes. Kā ārstam jaušamas sociālās un cilvēciskās iezīmes starp iedzīvotājiem?
– To izjūtu diezgan izteikti. Bieži vien vecie cilvēki jūtas izolēti, ķildojas un nesatiek ar bērniem, kuri varētu viņus aizvest pie ārsta vai uz veikalu, veselības dēļ paši nekur tālu aiziet nevar un satiksmes autobusā iekāpt nespēj… Sociālā ziņā situācija ir bēdīga, jo laukos dzīve ir smaga – cilvēkiem pensijas mazas, knapi var iztikt, dārzā pastrādāt arī vairs nevar. Jā, par to pacienti stāsta un žēlojas. Protams, ir bērni, kuri ciena vecākus un visādi viņiem palīdz. Cilvēki ir ļoti dažādi.
Esmu audzis padomju laikos un vidē, kur sadzīvo dažādām tautām un kultūrām piederīgi ļaudis, tāpēc labi saprotos ar visiem. Laukos pārsvarā visi runā latviski, taču es cilvēkus nešķiroju, jo esmu ārsts un visiem, kas pie manis nāk, ir jāpalīdz.

Kā jūtaties šajā kopienā – vairāk kā sociālā darba veicējs vai kā uzņēmējs?
– Viennozīmīgi – kā sociālā darba veicējs. Pacientus nākas gan dakterēt, gan uzklausīt un mierināt.

Decembrī beidzas jūsu ģimenes ārsta sertifikāta termiņš. Vai turpināsit rūpēties par savu pacientu veselību un vispārējās prakses ārsta sertifikātu pagarināsit?
– Kad pērn man zvanīja no NVD un jautāja, cik ilgi vēlos strādāt, sapratu, ka dzen mani prom, jo nekad agrāk tā netika vaicāts. Teicu – līdz sertifikāta termiņa beigām – un vairāk nelikos ne zinis. Pēc tam ar mani sazinājās no Veselības inspekcijas (VI), lai noskaidrotu, kā tad īsti būs – turpināšu darbu vai ne. Teicu, ka labprāt gribētu strādāt, taču jautājums no NVD izskanēja ar tādu kā pārmetumu, ka te vēl «sēžu», un sapratu – man jātaisās prom. (Smejas.) VI ārste mani mierināja, ka tā tas droši vien nebija domāts, un iedrošināja krāt nepieciešamos punktus un sertificēties, turklāt piebilda – jūs taču esat lauku ģimenes ārsts, noteikti turpiniet vien strādāt tālāk! ◆