Uldis Varnevičs
Janvāra beigās Bauskas novada pašvaldības iepirkumu komisija pieņēmusi lēmumu piešķirt līguma slēgšanas tiesības SIA «Warss+» iepirkumā par tiesībām veikt Viļa Plūdoņa muzeja dzīvojamās mājas restaurāciju atbilstoši SIA «Livland Group» izstrādātajam būvprojektam, liecina informācija Elektronisko iepirkumu sistēmā.
Iepirkumā piedāvājumus bija iesnieguši četri pretendenti. Vietējais Bauskas novada uzņēmums SIA «Kaskāde 19» piedāvāja visaugstāko cenu – 552 518,60 eiro bez PVN – un 60 mēnešu garantiju. Pilnsabiedrības «Aidaco Group» piedāvājums bija 449 000 eiro, SIA «RERE Meistari» aprēķinātā summa bija 425 520,40 eiro, bet vislētāko cenu sagatavoja SIA «Warss+» – 312 042, 65 eiro (visas summas norādītas bez PVN). Visiem trim uzņēmumiem piedāvātais garantijas periods noteikts 84 mēneši. Par saimnieciski izdevīgāko iepirkumu komisija atzina SIA «Warss+» piedāvājumu.
Saskaņā ar līgumu visi darbi objektā jāpabeidz 44 nedēļu laikā pēc būvobjekta nodošanas būvniekam darbu sākšanai.
Saskaņā ar SIA «Livland Group» izstrādāto projektu paredzēta dzīvojamās mājas pārbūve, atjaunojot ēkas vēsturisko plānojumu. Esošos logus plānots restaurēt un autentiskajiem neatbilstošos logus nomainīt uz vēsturiski analogiem pēc konstrukcijas un apdares. Paredzēts atjaunot ēkas sākotnējo apkures sistēmu un krāsnis formas un materiāla ziņā atbilstoši 20. gadsimta 30. gadiem.
Izstrādātais projekts paredz arī telpu koka pārsegumu atjaunot atbilstoši autentiskajam paraugam, izveidojot atklātas sijas un trinīša griestus. Mājā plānots ieklāt atbilstoša platuma (25 – 30 cm) skujkoka dēļu grīdu, telpu sienu apdari rekonstruēt atbilstoši izpētē konstatētajam. Tehniskās palīgierīces, elektroinstalāciju, apsardzes un ugunsdrošības signalizāciju izvietos, ņemot vērā ēkas kultūras pieminekļa statusu.
Bauskas novada pašvaldībā skaidroja, ka līgums ar būvuzņēmēju tiks noslēgts, un būvdarbi tiks veikti projekta «Viļa Plūdoņa muzeja dzīvojamās mājas restaurācija» apstiprināšanas un valsts mērķdotāciju investīcijām piešķiršanas gadījumā.
Bauskas novada domes šīs nedēļas finanšu komitejas sēdē tika spriests par šī projekta iespējamo īstenošanu. Bauskas novada domes attīstības un plānošanas nodaļas vadītāja Ilze Tijone akcentēja, ka galvenā muzeja funkcija ir vēstīt par dzejnieka Viļa Plūdoņa dzīvi un daiļradi.
Projektā atjaunota arī zudusī klēts daļa. Foto: http://www.livland.lv/
2017. gadā pašvaldība restaurēja kūti un klēti, taču dzīvojamās mājas tehniskais un vizuālais stāvoklis uzskatāms par neatbilstošu kultūras pieminekļu statusam. Daudzi ēkas būvelementi un detaļas uzstādītas, nerespektējot oriģinālos paraugus. Veranda esot kritiskā stāvoklī. Sagaidot dzejnieka 150 gadu jubileju 2024. gadā, ēku nepieciešams restaurēt.
I. Tijone informēja, ka kopējās plānotās izmaksas ir 385 tūkstoši eiro ar pievienotās vērtības nodokli, no tiem 377 tūkstoši atvēlēti restaurācijai. No šīs summas 320 tūkstoši būtu valsts budžeta finansējums. Projekts jāsagatavo līdz 13. martam, un jācer, ka naudu piešķirs.
Deputāts Juris Krievs interesējās par nesen viņsaulē aizgājušā Viļa Plūdoņa dēla Varimanta atstātajiem īpašumiem Bauskas pašvaldībai. «Vai meži un lauku teritorijas ir pārdotas? Kāds ir to liktenis? Vai varam gūt ieņēmumus, ko te varētu ieguldīt?» vaicāja J. Krievs. Deputāts Voldemārs Čačs informēja, ka šie īpašumi nodoti pašvaldībai bez tiesībām atsavināt un zemes īpašumi ir iznomāti. «Ieņēmumi aiziet kopējā budžetā, un varam uzskatīt, ka tas arī ir līdzfinansējums projekta īstenošanai,» tā V. Čačs.
Pie šī brīža cenu pieauguma, ka tik neaptaisās par to nosaukto naudas summu, ko izdarīt. Iesāks un pametīs, vai arī lētāk nesākt….
tātad, visi tie nākamie, objektu apskatīt ieradušies tūristi būs izcili eksperti, spējīgi izšķirt, kas ir autentisks un kas nav, kā tie, kuriem jau dota iespēja aplūkot pēc Bākules projekta “restaurēto” pilsētas rātsnamu un jebkuru šīsdienas memoriālo objektu,pat tādu, kuros nav nevienas lietas, kas būtu piederējušas vai tur atradušās attiecīgās personas dzīves laikā. Neko nesaku par remontu, kas vajadzīgs ēkas uzturēšanai, bet autentiskuma meklējumi par pus miljonu, biedrīši, tā ir kārtējā naudas apgūšana starp zinošiem pasūtītājiem un izvēlēto būvnieku, kārtējā naudas apgūšana, kas ietilpst to aizņemto 16 miljonu izlietošanas iecerēs šā gada budžeta ietvaros. Tā nauda, ko iedzīvotāji gaida kaut vai Salātu ielas remontam, bet neatrodas. Šeit, autentiskuma “apgūšanai” nauda atrodas, jo gan domei, gan uzņēmējam tas ir tīkams ‘bizness”
Aiziet, gudriniek! Eiroremontu “Lejenieku” mājai! Plastmasas pakešu logus, kaut ko no onduline jumta segumiem – vislabāk, viļņotās bitumena loksnes, un lieta darīta! Pa lēto! Vai, vēl labāk, nojaukt pavisam, lai nav jāuztur un būs nauda ne tikai Salātu ielai!
it kā cēlu mērķu vārdā, šoreiz mūsu novadnieka piemiņas vārdā, tiek veikta kārtējā naudas apgūšanas afēra, respektīvi naudas izzagšana. Jo, pamatojoties uz mūsdienu cenām, kvadrātmetrs jaunceļamā ēkā ar visām ērtībām, kur ieskaitītas visas izmaksas, arī zemes vērtība un ne mazā peļņa attīstītājam izmaksā krietni mazāk par to, cik iecerēts maksāt vien par autentiskuma atgūšanu. Vien, cik ilgi turpināsim šādiem paņēmieniem tieši sakot- izzagt novada budžetu?
Par tādu naudu tur varētu jau esošo māju no 0 uzcelt un vēl pāris blakus!!! Ir iedarbināta laba mazgājama mašīna!!! Vēl tā bijusi BSB Vārpa un BJSS ēka Rūpniecības ielā par miljonu!
Vai tikai šeit kāds caurbiris Bauskas deputāts nerosās, kam visur rēgojās un joprojām turpina rēgoties naudas izzagšana, jo, laikam, visu vērtē pats pēc savas rīcības mērauklas! Respektīvi, ja pats būtu pie teikšanas, tad tā, noteikti, darītu, tāpēc, šķiet, ka visi tā dara! “Ķeriet zagli!” – visskaļāk parasti kliedz zaglis!
Lejeniekus, kuros jau bija ierīkoti teļkopju dzīvokļi un pat veikals, no pilnīgas nopostīšanas padomju laikā izglāba tādi cilvēki kā Eduards Smilškalns, Laimonis Liepa, Romāns Pussars un vēl vairāki citi, kuru jau sen vairs nav mūsu vidū. Paldies šiem godavīriem par nebaidīšanos iestāties par nacionāli noskaņotā dzejnieka piemiņas iedzīvināšanu drūmajos Brežņeva ēras sākuma gados! Šobrīd, īpaši salīdzinot ar pēdējos gados atjaunoto Tadenavu, Raiņa Majoru vasarnīcu, Akuratera muzeju un vēl vairākiem citiem muzejiem, Lejeniekos paveras skumja aina gan tehniskā stāvokļa, gan dažu tik ļoti nemīlētā “autentiskuma” ziņā. Jācer, ka atklāti dempingojošā firma spēs godprātīgi izpildīt visu projektā iecerēto, lai gan tas lielā mērā būs atkarīgs no autoruzrauga un būvuzrauga darba. Nenīdīsim savu vēsturi! Ar labi padarītu darbu godāsim mūsu izcilā dzejnieka un muzeja izveidotāju piemiņu!
būtu interesanti uzzināt, kā tieši tiek apsaimniekots vairāk nekā 45 ha lielais, 1998. gadā Varimanta dāvātais īpašums – cik no tā iznomāta, un ko no iznomātās daļas 24 gadu laikā ieguvis novada budžets.
Daļai mūsdienu sabiedrības tak nevajag neko – ne Bauskas vecpilsētu, ne Lejeniekus. Viss, kas saistīts ar kultūrvēsturiskām vērtībām, viņiem ir “nevajadzīgs autentiskums”, “grausti” un pilnīgi nevajadzīga naudas tērēšana. Viņiem ir vajadzīgas tikai eksistenciālas vajadzības: ēst, dzert un vēl kaut ko. Vēl klāt pieliek biznesa teoriju, ka visam ir sevi pašam jāuztur, nevis jātērē nodokļu maksātāju nauda nevajadzīgam “autentiskumam” un “graustiem”, un visa dzīves filozofija.
tas laiks beidzot ir klāt, kad varam apgūt kārtējos simtus tūkstošus, paši apgūt. Vairs nav jādomā, kā atteikt finansējumu Varimantam, kā savulaik tās kapeikas, salīdzinot ar šīsdienas simtiem tūkstošu, lai savulaik sakoptu sava tēva kapavietu. Tad bija jādod, bet tagad paši varam apgūt to, ko paši sev piešķirsim it kā cēlu mērķu vārdā. Kāpēc tad to autentiskumu nemeklēja vēl Varimantam dzīvam esot, lai tas paskaidrotu, ko no jūsu iecerētas butaforijas ir redzējis bērnībā Lejeniekos? Tad jājautā, cik novada un pilsētas šobrīd varenie ir iedomājušies esam naudas to pilsētnieku maciņos, ja šai necilajai ēkai vien par “autentiskuma” atgūšanu viens otrs iecerējis sadalīt savā starpā jau pus miljonu? Nekur jau nav “izvējojis” vēl pavisam nesen KNAB Jēkaba sacītas, ka valstī lielākie korupcijas riski pastāv tieši būvniecībā, un ne tajā, kur uzņēmējs vai privātpersona vienojas ar būvnieku, bet tieši pašvaldību iepirkumos, kur savulaik viena Saktas tirdziņa kioska durvju eņģe maksāja 70 latus
tiešām, esam izauguši no tā laika, ko redzējām 90. gados, kad tolaik rajona un pilsētas izpildkomitejas, vēlāk domes darbinieces par simbolisku samaksu, biežāk šampanieša pudeles veidā,, savāca saimniecības un tolaik par kultūrpreču veikaliem sauktajos kasu čekus, tos attiecīgi iegrāmatojot un saņemot skaidru naudu par it kā veiktu pirkumu. bet te – citi laiki un jau cits vēriens.
“kultūrvēstures” apguvējam vajadzētu palūkoties uz citu pusi, to, kur arī jau ieguldīti ne mazums un tiks vēl lielāki līdzekļi ieguldīti- uz mūsu skolu beidzējiem. Cik no viņiem zina, pie kura žanra literātiem pieskaitāms Vilis Plūdons, cik no viņiem līdz beigām ir izlasījuši kaut Atraitnes dēlu? Cik no viņiem “uz sitienu” pateiks, kurš sacerējis Zaķīšu pirtiņu. Nemaz nerunājot par to, kādi izskatījās Lejenieki vēl aizpagājušajā gadsimtā, kad dzejnieks dzīvoja šeit, līdz tam laikam, līdz skolotāja gaitās pārcēlās uz citurieni un vēlāk uz Rīgu. Tad ko mēs atjaunojam, to, ko tagad redzam, vēl padomju laikā uzbūvētu, jeb, vispirms aizbraucam kaut uz Brīvdabas muzeju Berģos un noskaidrojam, kādas tad īsti bija tās ēkas, Latvijas laukiem raksturīgas vēl aizpagājušajā gadsimtā, ja tik ļoti mīlam autentiskumu
Neticu, ka jums līdzīgi tumsoņas apmeklē Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, varbūt vienīgi bērnībā skolotāja aiz auss aizvilka uz turieni. Ja jau nīst visu ar kultūru saistīto, tad jau “par visu naudu”. Kas attiecas uz skolu programmām, par tām droši varat vērsties ar gānīšanos Izglītības ministrijā, lai gan neviens nav aizliedzis vecākiem arī tagad bērnus vest uz rakstnieku muzejiem un vedināt lasīt vienīgo jums zināmo Plūdoņa darbu “Atraitnes dēls”.
Plūdoņa ģimene Lejeniekos pa vasarām (sieva ar bērniem bieži ilgāk) dzīvoja līdz pat savai nāvei, un tas, ka viņš strādāja Rīgā, nekādi nemazina viņa saikni ar šo vietu. Māja ir rūpīgi izpētīta un noskaidrots, kāds bija tās sākotnējais plānojums, kas tajā īsts, kas pārveidots. Tagad pavērusies iespēja ēku atjaunot tādu, kāda tā bija dzejnieka laikā. Kas tajā slikts? Tas, ka tas maksā naudu? Nu, un? Tad ejiet un piesakieties par brīvprātīgo un strādājiet par velti! Ja visi domātu kā jūs, cienījamais tumsoņa, mums nebūtu ne Rundāles, ne Bauskas pils, bet tas jau laikam ir jūsu sapnis.
“mode” tagad tāda, tās vietā, kad jau katrs pagasts pieprasīja savu sporta halli. Tad, jājautā, kur jūs bijāt vēl Varimantam dzīvam esot, kad izcēlās kārtējie skandāli par viņa lūgumiem pēc naudas? Bākules, Grantiņas sapņu realizāciju jau piedzīvojām, varbūt, varētu nosaukt to personu vārdā, kura nosapņoja kārtējo sapni par Lejeniekiem, tikai vēlu tas sapnis parādījās, pēc Varimanta nāves “rociņas atraisījas” sekojot modei, jo nekas orģinālāks prātā neienāca.
Varimants Plūdons mūžībā aizgāja tikko – šī gada janvārī. Izpētes un projekti mājas restaurācijai izstrādāti jau pirms vairākiem gadiem. Tādas lietas nenotiek dažu nedēļu laikā. Ja Dievs būtu atvēlējis Varimantam nedaudz garāku mūžu, viņš kaut neklātienē pieredzētu Lejenieku dzīvojamās mājas atjaunošanu un būtu par to ārkārtīgi iepriecināts. Beidziet te vienreiz gaudot kā suns uz mēnesi! Beidziet meklēt mūžīgās sazvērestības, tur kur to nav!? Tās kā tādi pelēki, noplukuši tarakāni dzīvo tikai jūsu galvā!
“Gudriniek” un “zagļu ķērāj”, pirms, es atvainojos, te kaut ko …irs par to, ir vai nav prasīts Varimantam par visu autentiskumu, ko viņš ir redzējis Lejeniekos, painteresējies Bauskas muzejā, kur uzzināsi, ka ir desmitiem vēstuļu no Varimanta sarakstes ar Bauskas muzeja speciālistiem par šīs dzīvojamās ēkas un tās iekštelpu autentiskumu, kāds tas bija tajā laikā, kad viņš tur dzīvoja!
Nekas īpašs, kā ierasts novadā, kas tur, pāris miljonu šurp vai turp, galvenais ir apgūt naudu, kuras nav, tā jāaizņemas un jāiegulda’ tā, ka ģimenes māju būvētājiem paliek mute vaļā. Par tiem vairāk kā 400 tūkstošiem (ar PVN) taču sanāk vismaz 3 pēc pēdējām tehnoloģijām celtas privātmājas ar attēlā redzamās kvadratūru. Pie tam, ja īpašnieks ceļ māju, viņš to neceļ kaut tiem 84 mēnešiem, ja vien nav iecerējis to pārdot? Pie tam, redzot par novadu naudu jau sastrādāto arī tie garantijas mēneši var izrādīties lieki jau pēc 3 gadiem, kad iedzīvotāji, iespējams, aizies uz pašvaldību vēlēšanām. Lai viņiem joprojām nevajadzētu cēlu mērķu vārdā skatīties paveiktajā, par izzagtu naudu paveiktajā, kā Mežotnes pilskalnā betonētajās takās, kas jau nākamajā pavasarī bija pilnīgi izjukušas, betonētas uz augsnes apmēram 2cm javas biezumā, armētas ar stikla šķiedras sietu, paredzētu vien ēku siltināšanas projektiem
vien vēstuļu saturu saturu varēji pieminēt, arī to, kurās viņš lūdz palīdzību mantojuma glābšanā un tēva kapa sakārtošanā, bet, vai lūgto saņēma?
jo cilvēkam pat vēl ar vidēju mūža garumu ir izdevies pieredzēt to rajona un vēlāk novada vareno veikumu, par kuriem viņus mēdz šeit nepieminamos vārdos. Par jebkuru būvnormatīvu ignorēšanu var teikt jebkurā domes pasūtītajā objektā, kur privātās zemes īpašnieks tiek uzskatīts vien kā nodokļu maksātājs un statistikas vajadzībām. Tad, kā ir ar jūsu pēdējo veikumu- Pilskalna ielas rekonstrukciju, it sevišķi tās pēdējā posma veikumu? Ko par to saka šoreiz ne tikai invalīdi, bet normālas fiziskas sagatavotības cilvēki gada “glumajā’ laikā, ejot pa brauktuvi, nevis desmitiem vai simtiem tūkstošu izmaksājušām ietvēm? Kā jūtas tie iedzīvotāji, kuriem ielas un daudzdzīvokļu nama celtniecības gaitā zemes līmeni paaugstināja turpat par metru, bez iespējas viņiem novadīt nokrišņu ūdeni no saviem gruntsgabaliem, pretēji būvnormatīvos rakstītajam? Vai zem viņu ēku grīdām skalojošais ūdens tiem liek justies kā kūrortā, vai viņu pagalms domāts priekš pīļu audzēšanas? Tad, varbūt, arī Varimantam bija labāk nepieredzēt jūsu kārtējo veikumu.
Paklau, līdzpilsoņi! Mēs dzīvojam Baltkrievijā vai Putina laimes zemē? Kas traucē kaut nedaudz iesaistīties tad, kad šādi projekti tiek gatavoti? Kas traucē cilvēkiem, kuru interese tiek aizskartas, doties uz pašvaldību, sist dūrīti uz galda un panākt izmaiņas saprātīgā virzienā? Esat to darījuši vai tikai raudāt mākat? Par savām interesēm arī demokrātiskā sabiedrībā ir jācīnās likuma atļautajos rāmjos, nevis jāsēž kaktā un jāraud. Vai ne tā? Un vēl kas – tāpēc, ka kaut kas kaut kur slikti vai nekvalitatīvi uzbūvēts, vairs neko nebūvēt vispār?
jo cilvēki ir mēģinājuši piedalīties, izsaukuši uz vietām domes “speciālistus’, piedalījušies domes sēdēs, kurās tiek lemts par iedzīvotāju likteņiem, vien, ko tu padarīsi, ja valsts vadībā un arī pašvaldībās pieņemts, ja partijā trūkst inženieru vai ekonomistu, izlīdzās ar pianista vai agronoma iecelšanu amata vietā, ar balsu vairākumu. Ko dod iesaistīšanās, ja novada vadība ar Čaču priekšgalā deklarē- būs tā kā mēs teiksim, vai nebūs vispār, naudu atdosim citiem. Ja iedzīvotāji tomēr rod sapratni ar būvnieku, un tas atzīst, ka iedzīvotājam taisnība, tad domes deputāts, bijušais nabagmājas direktors, būvniekam pasaka, bet tu, draugs, taču vēlies strādāt arī nākamajā domes objektā. Ja iedzīvotāju ķeršanās pat pie pēdējā salmiņa ” bez tabu”, tiek domes apsmieta, Vien gardāk smejas tie, kas smejas pēdējie, un tavu laimi iedzīvotājiem, divu dienu lietus būvbedri pārvērta dīķī un daļu no iedzīvotāju prasībām domei tomēr nācās izpildīt, tiesa, ar “sagrieztiem zobiem” un paliekot ienaidniekiem uz mūžu, kur agrāk jau pa gabalu smaidošais un roku sveicienam stiepjošais domnieks izliekas “pāridarītāju” nepazīstam
jā, labs viedoklis no lēmumu pieņēmēju puses, vai nu turpinām ražot brāķi, no kā mazs labums, vai nebūvēt vispār, jo citādi, piedodiet, mēs nemākam, kā vienīgi “ražot” to, ko vēlāk jānovērtē kā “priekš cūkām”. Varbūt, iedzīvotājiem un novada budžetam lētāk sanāks nevis visu pārtaisot n-tās reizes, bet nomainot lielāko daļu “speciālistu”, kas kā redzams mums “Dieva doti”, tik ne tajā labākajā nozīmē
Kur izeja, pesimist? Kārties vai?