Lielās dienas rītā jāceļas pirms saules, tad možums visam gadam garantēts

Trešdien, 20. martā, Viļa Plūdoņa muzejs “Lejenieki” bija viena no vietām, kur novada ļaudis pulcējās, lai kopīgi ar saules lēktu sveiktu pavasara saulgriežus jeb Lielo dienu.

Senlatviešiem tie bija ļoti nozīmīgi svētki. Gaismas uzvara pār tumsu un laiks, kad daba pamazām sāk mosties no dziļā ziemas miega. Šajā laikā esot ļoti svarīgi uzņemt saules enerģiju un spēku, savienoties ar dabu un apzināties piederību savai zemei. Līdz ar gaismas atnākšanu iespējams atlaist visu negatīvo un nevēlamo, ko cilvēks sevī uzkrājis, ejot cauri ziemas garajiem vakariem, un lūgt spēku jaunajam.

Senā Zemgaļu sēta sagaidīja savus viesus pustumsā, astronomiskais pavasaris jau bija iestājies, tā sākums trešdienas rītā bija pulksten 5.06, bet “Lejeniekos” interesenti ieradās pirms pulksten sešiem, jo saulei šajā dienā bija jāaust īsu brīdi pirms pusseptiņiem. Tumšā pamale gan nemaz neliecināja, ka debesu spīdeklis parādīsies pie horizonta, bet klātesošie par to neraizējās, paužot cerību, ka krāšņums debesīs uzradīsies arī saulei neesot.

“Lielajā dienā atnākam sagaidīt sauli bez scenārija, šī ir tā diena, kad scenāriju raksta pati daba. Ja esam modušies, tad mums ir jādzied, lai mutes ir plaši vaļā. Sāksim ar spēka dziesmu — “Visapkārt gaisma ausa”,” uz sadziedāšanos aicināja folkloras kopas “Laukam pāri” vadītāja Elīna Kūla-Braže.

Sastājoties iepretim Plūdoņa dzimtās mājas priekšā augošajam varenajam ozolam, sanākušie vienojās dziesmās un vijās rotaļās. Skanīgās folkloras kopu balsis atbalsojās tuvākā un tālākā apkārtnē. Ar pasākuma dalībniekiem balsīs spēkoties mēģināja upes malā rīta pastaigā devušās dzērves. Pelēkās skaistules pacēlās spārnos, kad ļaudis pietuvojās Mēmeles krastam. Te atkal tika skandētas tautas dziesmas, acu skati bija  pievērsti austrumu pusei. Pašu sauli gan šogad neizdevās ieraudzīt, bet E. Kūla-Braže atzina, ka tā ir bijis arī iepriekš. Šis ir ceturtais gads, kad “Lejeniekos” pulcējas uz Lielās dienas ieskandināšanu, bet saule savu vaigu skatīt ļāvusi divreiz.

Bauskas kultūras centra folkloras kopas “Trejupe” vadītāja Daina Ārmane atminas, ka pirms diviem gadiem te bijušas sasalušas ūdens lāsītes eglēs, bet pērn visa apkārtne slīgusi pamatīgos miglas vālos.  Viņa atzīst, ja nebūtu “Trejupes” diez vai visā piedalītos, taču viennozīmīgi piedzīvoto sauc par pozitīvu enerģijas lādiņu. “Patiešām ir sajūta, ka dzīve ievibrē. Pēdējos pavasarus te ierodos, man  patīk un uzrunā viss notiekošais. Vēl bija cilvēki, kuri gribēja braukt, bet ikdienas steiga un darbi atturēja. Citi negrib celties tik agri un lūdza, lai nodziedu un aizdomājos arī par viņiem. Pašai šķiet, ka nav nemaz agri, jo pēc nedēļas, pagriežot pulksteni, jau šajā laikā celsimies uz darbu. Vasaras saulgriežos gan ir traki, tad trijos naktī jāmostas, lai saulīti sagaidītu,” teic D. Ārmane.

Lielā diena nav iedomājama arī bez krāsotām olām. D. Ārmane šogad pirmo reizi olas “iesēdinājusi” tējā “Karkade”, ņēmusi gan baltās, gan brūnās olas, rezultāts patiešām priecējis, jo visas bija ieguvušas koši zilo toni. Līdz šim pamatā viņa izmantojusi klasisko recepti- krāsojusi sīpolu mizās, bet bērniem tīkamāki košāki, modernāki toņi, tad ņemtas arī pārtikas krāsas. “Kad bērni bija mazāki, saliku mazās končiņas un teicu, ka tās ir zaķu spiriņas, viņi tiešām noticēja, saslaucīja tās un izmeta miskastē. Kad biju maza, olas neslēpa, tagad arī tās nenoglabājam,” stāsta D. Ārmane.

E. Kūla – Braže priecājas, ka katru gadu Lielās dienas saules sagaidītāju pulciņš pieaug. Pirms četriem gadiem sākuši kā četri dziedātāji. “Dzīvojot dabas tuvumā, izjūtam dabas ritmu un automātiski agri ceļamies. Lielā diena un kopā būšana ar dziedāšanu vēl vairāk pastiprina šo sajūtu un iedod enerģiju visam gadam. Tas tiešām tā ir, ja šajā dienā mostamies pirms saullēkta, tad ir vieglāk visu gadu,” apgalvo folkloras kopas “Laukam pāri” vadītāja E. Kūla-Braže.

+ 3