Limbažu Valsts ģimnāzija kopā ar Iecavas vidusskolu sarīko Latvijas mēroga pedagogu konferenci “Vērtēšana”

13. martā Limbažos notika Latvijas mēroga pedagogu konference “Vērtēšana”, ko rīkoja Limbažu Valsts ģimnāzija kopā ar Iecavas vidusskolu, ziņo Limbažu novada laikraksts “Auseklis”.

Pērn līdzīgs pasākums notika pirmoreiz un bija veltīts tekstpratībai. Šogad skolotāji, jau zinot, kas gaidāms, pieteicās tik strauji un tik lielā skaitā, ka organizētājiem nācās steigšus meklēt plašākas telpas.

Priekšpusdienā darbs norisinājās kultūras namā. Ar apmēram 450 pedagogu lielo auditoriju (pārstāvēts bija vairāk nekā 130 skolu no visas Latvijas) tikās eksperti. Supervizore un konsultante Inga Pāvula, kura vairāk nekā 30 gadu strādājusi izglītības jomā, meklējot jaunus risinājumus, Latvijas Universitātē mācījusi jaunos pedagogus, un Valsts izglītības satura centra vecākais eksperts, Rīgas 72. vidusskolas direktors Pāvels Pestovs. Konferences pirmajai daļai interesenti varēja sekot līdzi arī tiešraidē sociālajā vietnē YuoTube, ierakstu tur var noskatīties joprojām.

Konferences sākumā auditoriju uzrunāja Limbažu Valsts ģimnāzijas direktore Gunta Lāce. Viņa sacīja, ka ir acīmredzams – šolaiku bērnus nevar audzēt kā burkānus vagā, uzlejot tiem dažādu mācību priekšmetu labumus, un gaidīt ražu. Nevar arī dresēt kā sunīšus – parādi desiņu un bērns dara. Nē, viņi vēlas iesaistīties, grib būt procesa dalībnieki. Tāpēc vērtēšana kļūst īpaši nozīmīga. Ne tikai tālab, ka ir jauni Ministru kabineta noteikumi, bet gan tālab, ka dzīve liek mainīties un bērniem vajadzīgs kaut kas cits nekā industriālās revolūcijas laikā.

“To apzinoties, gan mēs, gan Iecavas vidusskola vērtēšanu izvēlējāmies kā prioritāti šim mācību gadam. Jau ieviešam pārmaiņas un tagad vēlamies dalīties ar savu pieredzi, risinājumiem,” sacīja ģimnāzijas direktore.

Inga Pāvula savu ievadrunu bija veltījusi jautājumam, kā vērtēšana veido attiecības un motivāciju mācīties. Klausoties viņā, daudz ko nācās pārdomāt ne tikai par vērtēšanu skolā, bet ikvienā dzīves situācijā. Lektore pa brīžam mudināja arī auditoriju citam ar citu aprunāties un izteikt savu viedokli. Piemēram, kā veidojusies mana pārliecība, kas ir un kas nav vērtēšana. Kāda ir mana pieredze ar vērtēšanu skolā, augstskolā, profesionālajā vidē? Ko man nozīmē būt vērtētam? Ko īsti vērtē – darbu, sniegumu, rezultātu, procesu, cilvēku? Ko man nozīmē vērtēt citus? Vai man tas patīk?

Runājot par pārmaiņām izglītībā, viņa lietoja terminus, kas nereti mulsina vecākus, – formatīvā un summatīvā vērtēšana. Tā ļoti vienkāršoti runājot, formatīvā vērtēšana vairāk ir mutisks vai rakstisks komentārs mācīšanās gaitā, palīdzot bērnam saprast, kas vēl jādara, lai sasniegtu mērķi, bet summatīvā – atzīme par noteiktu rezultātu. I. Pāvula uzsvēra, ka formatīvā vērtēšana, kam tagad paredzēts atvēlēt lielāku nozīmi, mūsu skolās nebūt nav jaunums. Skolotāji to zina, tomēr daļai tā nav ikdienas prakse.

“Varbūt tāpēc, ka mums pašiem ir ierobežota pieredze ar kvalitatīvu atgriezenisko saikni, neuztverot to kā kritiku un noniecinājumu. Nav pieredzes no savām skolas un augstskolas gaitām, ka viss nav tikai ar atzīmi izmērāms. Turklāt skolotāji nejūtas droši, ka sabiedrība kopumā akceptēs citādāku vērtēšanu. Vajadzīgs atbalsts, lai ieviestu jaunas vērtēšanas lietas. Principu vērtēšana, lai mācītos trāpīgi raksturo kādas Kanādas profesores teiciens – cūka aug no tā, ka mēs viņu barojam, nevis tāpēc, ka katru dienu sveram,” sacīja I. Pāvula.

Akcentējot motivācijas nozīmi, I. Pāvula piebilda, ka tas svarīgi gan bērniem, gan pieaugušajiem. Mūs ikvienu motivē vide, kurā jūtamies pieņemti, gaidīti, kur drīkstam darīt un arī kļūdīties, situācijas, kas stiprina iespējas parādīt savu varēšanu. Motivē tas, ka sākam piedzīvot izdošanos un kāds to pamana, novērtē. Stiprinās ticība saviem spēkiem, ilgtermiņā – pašmotivācija.

Eksperte aicināja skolotājus plānus izglītībā būvēt no realitātes, nevis iedomātas ilūzijas. Viņa pajokoja, ka līdzīgi kā ģimnāzijas direktore izmantos piemēru ar burkāniem. “Ja pērkam veikalā sēklas, uz paciņas ir uzrakstīts – cik dziļi sēt, kā kopt un kas izaugs. Skolotājs saņem baltas paciņas bez uzrakstiem, pat nezinot, ko gaidīt izaugam. Tad nu visus kopjam kā rozes, bet pa vidu uzdīgst dadzis, taču nezinām, ko ar to darīt. Jāmeklē risinājums vai arī atklāti jāatzīst, ka tik daudz šobrīd varam izdarīt, bet tas ir viss. Par vērtēšanu svarīgi pašiem saprast, kā veicas ar jauno pieeju, kur esam tagad, kādi pierādījumi un fakti raksturo pašreizējo situāciju. Kāds ir mērķis un kas vajadzīgs, lai to sasniegtu? Un ne tikai kādas darbības, bet kāds atbalsts nepieciešams? Kāds izskatīsies rezultāts? Kā zināšu, ka tas sasniegts?”

P. Pestovs konferencē skaidroja, kādas ir būtiskākās izmaiņas vērtēšanas pieejā un kāpēc tās nepieciešamas. Vispirms viņš visiem ieteica pašiem iepazīties ar oficiālajiem dokumentiem par izmaiņām, lai nesanāktu klausīties pārstāstus un kaut ko pārprast. Vispirms tie ir 2023. gada 22. augustā valdībā apstiprinātie grozījumi Ministru kabineta (MK) noteikumos par vērtēšanas kārtību. Tikai pusotra lappuse, bet tas ir pirmavots. Tāpat būtiski iepazīties ar metodiskajiem līdzekļiem, vadlīnijām par skolēnu/audzēkņu mācību sasniegumiem, arī piedāvātajiem piemēriem.

P. Pestovam gan skolotāji, gan vecāki nereti jautājot, kāpēc atkal vajadzīgas pārmaiņas. Viena no objektīvām problēmām, kāpēc nepieciešama cita pieeja vērtēšanā, ir tā, ka bērnam, mainot skolu, dažkārt būtiski mainās atzīme par to pašu zināšanu un prasmju līmeni.

“Kāds varbūt sacīs, ka tas nav nekas traks. Diemžēl ir pat skolas, kas sevi pozicionē kā stingras, sakot, ka mūsu četrinieks citur būs septītnieks. Taču mums jādomā par katra konkrēta skolēna izglītības pieredzi. Tātad skolēns mācās uz četri un saprot, ka viņam ir tikai pamatprasmes. To saprot arī viņa vecāki. Taču citā skolā viņš pēkšņi par to pašu iegūst septiņi. Un tad rodas jautājums, kāds ir atzīmes jeb vērtējuma mērķis? Ko mēs tajā ciparā ieliekam? Kāpēc tādas atšķirības? “” norādīja P.Pestovs.

Eksperts rādīja arī slaidus par pagājušā gada Latvijas devītklasnieku centralizētā matemātikas eksāmena rezultātiem. Tostarp salīdzinājumu, kāds bija vērtējums eksāmenā audzēkņiem, kuriem gada atzīme bija četras balles. Izrādās, šie skolēni ir gan starp tiem, kuri nenokārtoja eksāmenu, gan grupās, kas ieguva 20%, pat 50 un 70%. – Ja tie būtu daži bērni, varētu nesatraukties, bet tie ir simti un tūkstoši, tātad sistēmisks izaicinājums.

P. Pestovs ieteica skolās diskutēt un vienoties, kāda ir atzīmes jēga, ko ar to novērtē. Starp citu, MK noteikumi skolām ļauj noteikt atsevišķu atzīmi par uzvedību, aktivitāti, mājasdarbu izpildi un nebūt visu nelikt kopā. Viņš minēja piemēru, ka starptautiskajā skolā Parīzē skolēnam katrā mācību priekšmetā liek četras atzīmes, tai skaitā arī par uzvedību šajās stundās. Tā ir svarīga informācija darbam ar vecākiem. Vēl viņš minēja eksperimentu, kurā ar divām klasēm pedagogi strādāja vienādi, taču vienā izmantoja formatīvo vērtēšanu, bet otrā – ne. Izrādās, ietekme ir milzīga. Tās klases rezultāti, kurā bija formatīvā vērtēšana un atgriezeniskā saikne, bija par mēnešiem trim priekšā tikai summatīvi vērtētajiem.

“Taču mums šajās pārmaiņās jātiek no virsrakstu līmeņa līdz klasei, lai būtu pārliecība un izpratne par to, ko darām, nepieciešama vienota pieeja vērtējuma, atzīmes noteikšanā,” pauda lektors.

Zāles smieklus izsauca daži piemēri. Noteikumos sacīts, ka pēdējam vērtējumam par sniegumu ir lielāks svars nekā iepriekšējiem par to pašu. Ja kāds autovadītāja tiesības iegūst ar trešo piegājienu, tas nenozīmē, ka šis dokuments ir vieglāks nekā tam, kuram viss izdevās ar pirmo piegājienu. Vai arī situācija – pedagogs visu stundā izdara iespējami labi, tomēr daļa klases tik un tā nesaprot. Iemesli dažādi. Jautājums – ko darīt nākamajā stundā? Ja skolotājs neko nemaina, tā īsti nebūs formatīvā vērtēšana. Atkārtot to pašu skaļāk un lēnāk? Vai tomēr ir vēl citas metodes? Viņš arī atspēkoja dažus mītus, kas radušies par pārmaiņām vērtēšanā. Piemēram, ka skolēni vairs nedrīkstēs darbus labot. Reizi mācību gadā drīkst ikviens, ne tikai nesekmīgais.

“Taču jāmainās pieejai, ka mācīšanās notiek pirms, nevis pēc pārbaudes darba. Arī konsultācijas jāizmanto pirms. Nav normāli, ka skolēns, atnācis uz pārbaudes darbu, jau prasa, kad es varēšu pārrakstīt. Pārmaiņas nenotiks uzreiz, bet uz to jāvirzās. Viņš uzsvēra, ka skolēnam jāierauga saistība starp formatīvo vērtējumu un gala atzīmi. Ja nemainīsies tas, ko tu dari, lūk, prognozējamais rezultāts. Mainies!” tā P.Pestovs.