Apceļošanas akcija Bauskas novadā un pierobežas Lietuvas rajonos noslēgusies
Pārrobežas apceļošanas akcija «Iepazīsti kaimiņus Zemgalē!», ko organizē reģionā esošās pašvaldības – Bauskas novads, Biržu, Pasvales, Pakrojas un Jonišķu rajons – šosezon norisinājās no 1. maija līdz 31. augustam. Lai piedalītos izsludināto balvu izlozē, ceļotājiem bija jānokļūst 18 akcijas objektos, no kuriem seši atrodas Bauskas novadā, bet pārējie 12 bija jāatrod Lietuvas pusē. Šī gada akcijā ieviests jaunums – līdzās objektam bija jāatrod uzlīme ar «noslēpumaino» burtu, kurš ierakstāms ceļotāja bukletā, lai pēc visu objektu apmeklējuma izveidotu akcijas saukli no 18 burtiem.
Akcijas balvu izloze notiks 12. septembrī, apbalvošana 27. septembrī Pasvalē, laikrakstu informēja viena no rīkotājām, Bauskas Tūrisma informācijas centra vadītāja Inese Turkupole-Zilpure.
Par Zemgales apceļošanas tradīcijas atjaunošanu šajā gadā ne viens vien iepriekšējo gadu akciju dalībnieks pauda prieku. Arī raksta autore ir dedzīga Zemgales apceļošanas entuziaste, taču dzinulis ceļot nav izsludinātie velosipēdi balvās, bet gan iespēja redzēt tādas vietas un gūt jaunus iespaidus, kas nebūtu noticis citādi. Šogad vairākos ceļojumos pa Lietuvas rajoniem un mūsu novadu devāmies kopā ar deviņgadīgo mazmeitu. Par spilgtākajiem iespaidiem šajā rakstā un attēlos.
Osa taka – cieša satikšanās ar dabu
Jau sen bija interese un vēlme apmeklēt Žagares pilsētu Jonišķu rajonā, un bija prieks, ka šogad akcijas maršruts ved tieši uz turieni. Iepriekš interesi Žagarei bija piesaistījuši redzētie majestātiskās pils attēli internetā. Bet izrādījās, ka pilsēta ir īsts atradums ceļotājam, kuru aizrauj gan kultūras mantojums un dabas daudzveidība, gan interesē mūsdienu pilsētvide un ainavas. Pilsēta ir kā pieglaudusies Latvijai – tās robeža sakrīt ar Lietuvas un Latvijas valsts robežu.
Meklējamais objekts – Žagares osa dabas izziņas taka atrodama, izbraucot vien cauri pilsētas teritorijai. Žagares pilskalns vienlaikus ir osa sākums. Oss ir vaļņveida, šaurs, garens paugurs, kas veidojies ledum kūstot ledāja laikmetā. Žagares oss ir iespaidīgākais Lietuvā, un tur izveidotā izziņas taka apvij Žvelgaiču ezeru 3,6 km garumā.
Takas sākumā informācijas stendā norāde «jūs esat šeit» lika samulst – kāpēc man viss izskatās otrādi? Bet kāds ar roku jau bija palabojis un pierakstījis, kur jūs patiešām atrodaties, un viss ātri tapa skaidrs. Takas maršrutā ierīkotas lapenes, apskates torņi, ugunskuru vietas un aktīvās atpūtas zonas, bet tie netraucē justies kā dabas tuvuma apskautam, augu dažādību izbaudot tuvplānā. Varēja ieraudzīt arī iepriekš neredzētus savvaļas augus.
Pilsētas rota
Žagares pilsētas vidū plešas muižas parks, kuram kā koša rota piekļaujas 2013. gadā atjaunotā pils – majestātiska, grezni rotātām fasādēm, košu un bagātīgu apstādījumu ieskauta. Pilī izveidots Žagares reģionālā parka apmeklētāju centrs. Muižas komplekss būvēts 19. gadsimta otrajā pusē un ir viens no lielākajiem Lietuvā. Īpaši pārsteidza, ka bez pils saglabājušās vēl arī angļu Tjūdoru stila saimniecības un dzīvojamās ēkas kopskaitā ap divdesmit. Apbrīnas cienīgs ir apjomīgais neogotikas stila muižas staļļu komplekss. Staļļos joprojām mīt un tiek trenēti zirgi.
Nozīmīga muižas daļa ir parks, kas sākotnēji pleties 70 ha platībā. Parka jaunā daļa izveidota 1898.–1900. gadā. Saskaņā ar Georga Frīdriha Ferdinanda Kūfalta projektu tika iestādīti vairāk nekā 200 koku un citu augu, radot angļu stila ainavu parku. Viņš projektējis arī Elejas parku. 2013. gadā sākusies parka atjaunošana. Apmeklētāju centrā izdevās iegūt bukletu par Žagares muižas parku, pie tam – latviešu valodā. Buklets ir labs padomdevējs parka iepazīšanai, izstaigājot 1,8 vai 2,8 km garos maršrutus.
Pilī apmeklētājiem vairākās ekspozīcijās piedāvā iepazīt pilsētas un apkārtnes vēsturi, dabas mantojumu. Ja interesē medību trofejas, tad jābrauc tieši uz Žagari – tur apskatāma iespaidīga un daudzveidīga medību trofeju kolekcija. Ieejot pils vestibilā, apmeklētāju tūdaļ uzrunā pakaļkājās saslējies «lācis», latviski gan pagaidām – nē.
Mājup braucot, piestājām omulīgās mazpilsētas visai plašajā centrālajā laukumā, kurā kā dominējoši pamanāmi svarīgākie simboli – Žagares pilsētas, Lietuvas valsts un Eiropas Savienības karogi, bet tiem līdzās piemiņas monuments «Par brīvību kritušajiem». Ne pirmā vieta Lietuvā, kur pieminekļi brīvības cīnītājiem izvietoti tur, kur rit cilvēku ikdienas gaitas un notikumi, nevis klusos parka nostūros. Tā gan lieliem, gan maziem piemiņas vieta ir acu priekšā un pastāvīgi atgādina par brīvības vērtību.
Žagare ir pilsēta, kuras iepazīšanai un iespaidu gūšanai noderīgi plānot visu ceļojuma dienu.
«Muļķību sētas» meklējumos
Par izaicinājumu izvērtās koka skulptūru dārza «Muļķību sēta» meklējumi Stonūņu ciemā Jonišķu rajonā. Rajona karti bija piemirsies paņemt, par ko daudz nebēdājām, jo ir taču adrese un koordinātes – navigācijas aplikācija palīdzēs. Tā kā adresē ciema nosaukums satur lietuviešu valodai specifiskos burtus, to ievadīt precīzi neizdevās, un «waze» aplikācija atteicās rādīt ceļu. Tā neatpazina arī ievadītās koordinātes. Nācās braukt pēc intuīcijas un rūpīgi raugoties ceļu norādēs. Pamanot meklējamo nosaukumu, griezām iekšā. Bet tur pēc dažiem kilometriem nonācām nelielā ciemā, kam bija pavisam cits nosaukums – Pošupe. Nevienā citā virzienā no turienes nebija pamanāmas nekādas norādes. Arī cilvēki uz ceļa ciema centrā nebija redzami. Piestājām pie senas kapličas ciema centrā, ko cieši ieskauj kapu vietas – gan senas, gan jaunāku laiku. Zināms, ka Lietuvā ir augsti attīstīta kapu kultūra, bet skaisti sakoptā kapsēta pārsteidza atkal no jauna. Tur izskatās tā, it kā ne katru apbedījumu koptu atsevišķi, bet kāds dienests ik rītu visus apkopj.
Kad kapsētā ienāca kāds senioru pāris, nekavējos uzrunāt un jautāt – kā atrast «Muļķību sētu». Kā parasti daru Lietuvā, satikto vīru uzrunāju ar sveicienu – «laba diena», pēc tam pārejot uz krievu valodu. Un arī šajā viesošanās reizē neizpalika gadījums, kad man atbildēja latviešu valodā. Jautāju – kā tas nākas, ka tik daudzi lietuvieši ar mums var sarunāties latviski? Vīrs pastāstīja, ka pa pusei ir ar latvieša asinīm, māte ieprecējusies Lietuvā. Atzina, ka tagad gan valoda nevedas tik viegli. Agrāk bieži braucis uz Latviju ciemoties pie brālēniem Iecavā, kuru nu jau vairs nav. Viņš arī atklāja, ka kapsētai nav nekāda apkopšanas dienesta, kā man likās, bet katrs pats kopj savu piederīgo kapu kopiņas. Šādas parunāšanās ar nejauši sastaptiem cilvēkiem arī ir ieguvums, vari atkal un atkal izjust, cik saistīti esam ar kaimiņiem Lietuvā un arī – atšķirīgi.
Izrādījās – «Muļķību sēta» atrodas turpat nepilna kilometra attālumā, tikai vietas nosaukums jau cits – Stonūņu ciems.
Bija vērts meklēt!
Dažādi koka skulptūru dārzi un parki Lietuvā ir visai populāri, bet «Muļķību sēta» šķita kas neredzēts un īsts atradums. Lielākoties no koka veidotie tēli ap autora māju labi saskatāmi no ceļa, bet, nesatiekot saimnieku Albertu, vismaz puse iespaidu būtu zaudēts. Devāmies pagalmā, kur šunelis ar skaļām rejām aicināja saimnieku mūs satikt.
Skulptūru dārzam nav vienotas tematikas, te autors radis izpausmi savam priekam, pārliecībai un pārdzīvojumiem, kas piedzīvoti un izjusti dzīves laikā. Tur ir gan svēto galerijas, gan militārists, gan mūsdienu Lietuvas un pirmsokupācijas laika politiķu atveidi, veltījumi Lietuvas simtgadei. Arī velniem un citādiem mošķiem ir sava vieta, arīdzan – alkoholisma ļaunumam. Daudzām skulptūrām ir satīriska noskaņa, tādu izpelnījies arī Lietuvas Seimam veltītais skulptūru ansamblis. Nosodījums un izsmiekls izteikts padomju okupācijas simboliem un saukļiem. Godinošu piemiņu pauž veltījums saimnieka mirušajam sunim ar uzrakstu «Suns ir cilvēka draugs».
Alberts radījis arī skulptūras veltītas paša 70, 80 dzīves gadiem un 90 gadu jubilejai, kas atzīmēta šogad. Alberts Žasins atklāja, ka skulptūras sācis grebt un veidot pirms divdesmit pieciem gadiem, kad pārcēlies dzīvot uz māju, kuru tagad ieskauj viņa radītie tēli. Pirms tam ne ar ko tādu nav nodarbojies, darba dzīves gados bijis veterinārs. Skulptūras sācis darināt, kad no vietējiem uzzinājis, ka senāk pie viņa mājas slējies liels koka krusts. Tā nu nolēmis, ka pats varētu izgatavot jaunu krustu tā vietā.
izdzīvojušie, bet ķēdēs iekārtie veidojumi – mirušie.
Izaicinošā ceļa galā – majestātiska un noslēpumaina kapela
Liels atklājums un pat piedzīvojums bija Ņurkoņu Sv. Toma kapelas sasniegšana, kura akcijas bukletā gan bija nosaukta par kapliču. Nokļuvām galamērķī ne bez adrenalīna devas. Ceļš uz to vairākus kilometrus veda pa lauku celiņu, kas vijās cauri neapdzīvotām, nepārredzamām aramzemes platībām un kļuva arvien sīkāks… Neilgi pirms tam ceļu bija samērcējušas lietusgāzes, un automašīna gāzelēdamies «nira» cauri dubļu vannai. Bet apstāties vai mēģināt griezties atpakaļ nebija ko domāt, tad tiešām tur būtu arī palikušas.
Izrādījās, ka celiņš, nonācis līdz kapelai, tur arī izbeidzās. Bet pati kapela, lai arī tagad izskatās pamesta «nekurienes» vidū, skatienam atklājās joprojām majestātiska ar sakoptu vidi apkārt. Tur varēja izbaudīt neparastu klusumu un šķita, ka lietavu attīrīto svaigo gaisu var pat sagaršot. Tad pēkšņi kapelas zvanu tornī atskanēja un atkārtojās klusas skaņas, kas lika saausīties. Diskusijā ar mazmeitu par to, kas tā bija par skaņu, palikām katra pie savas versijas. Manuprāt, tornī iemājojis balodis vai cits putns, bet mazmeita bija pārliecināta – tas ir spoks!
Informācijas stendā lietuviešu un angļu valodā aprakstīta kapelas vēsture. Tā atklāta 1828. gadā. Lai gan tagad kapelas dienas rit visai vientulīgi, ik gadu jūnijā tur pulcējas ļaudis, lai svinētu Sv. Aloiza svētkus.
Nepaejiet garām Pasvales muzejam!
Jau zināma lieta, ka, ar laika distanci ierodoties Pasvalē, noteikti jāiegriežas reģionālajā muzejā. Tur sagaida kā mīļus kaimiņus, tur allaž aplūkojamas vairākas labas izstādes, un teju ik gadu īstenots kāds interaktīvas izzināšanas projekts vai jauna digitāla ekspozīcija. Šajā muzejā īpaši uztur dzīvu ievērojamu novadnieku piemiņu, kuri guvuši augstus sasniegumus kādā nozarē vai daudz paveikuši nācijas labā. Šogad meklējamo objektu sarakstā bija pirms dažiem gadiem radītais ielu mākslas gleznojums ar degošo putnu uz ēkas fasādes līdzās muzejam, kas veltīts Pasvales lidotājiem – entuziastiem, kas gājuši bojā lidmašīnas katastrofā.
Līdzko iegājām muzejā, tikām atpazītas kā ceļotājas no Bauskas, un pēc mirkļa mūs sirsnīgi, skaidrā latviešu valodā sveicināja no iepriekšējām apmeklējuma reizēm zināmā muzeja darbiniece Broņislava Lapinskaite. Aicināja aplūkot jaunumus muzejā, dāsni un aizraujoši komentējot.
Šī gada jaunums ir digitālais logs, kurā raugoties kā caur īstu logu, var redzēt gleznu sižetus, kas ieguvuši kustīgumu – kāds vīrs skalda malku, bet garām pabrauc zirga pajūgs.
Lepojas un tur godā savus novadniekus
Ar lepnumu un patriotisma izteiksmi Broņislava iepazīstināja ar diviem nozīmīgiem novadniekiem veltītām ekspozīcijām.
Šogad aprit 100 gadi kopš Pasvales rajona goda pilsoņa priestera Benedikta Mikola Urbona dzimšanas. Par priesteri viņš ordinēts 1948. gadā, kalpojis vairākās draudzēs Lietuvā, bet kopš 1980. gada bija mācītājs Jonišķeļu draudzē Pasvales rajonā. Viņš ne tikai vadījis baznīcu, bet dažādos laikos aktīvi cīnījies par taisnību, jaunatnes reliģisko un patriotisko garu. Muzejs izveidojis izstādi, kurā var aplūkot priestera personīgās lietas, ceļojumu piezīmes un grāmatas. Dzīves laikā M. Urbons muzejam dāvinājis daudz grāmatu no savas plašās bibliotēkas. Pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas ar priestera pūliņiem un viņa līdzekļiem Jonišķeļu pilsētā un tās apkārtnē atjaunotas vai uzstādītas jaunas ap četrpadsmit piemiņas vietas – pieminekļi, kapu vietas un piemiņas zīmes ievērojamiem cilvēkiem, priesteriem, vēsturiskām personībām, padomju varas represētajiem un deportētajiem.
Vēsts pašiem mazākajiem
Slavenajam lietuviešu dzejniekam un literatūras kritiķim Bernardam Brazdžionim 2020. gadā pilsētā tika atklāts visai iespaidīgs piemineklis. Viņš dzimis Stebeiķeļos, Pasvales rajonā, emigrējis 1944. gadā, bet aizsaulē devies 2002. gadā Losandželosā. Dziesmotās revolūcijas laikā Lietuvā skanējušas patriotiskas dziesmas ar viņa dzejas vārdiem.
Bet pašlaik muzejā izveidota dzejniekam veltīta izstāde, kurā aplūkojams bagātīgs viņam piederējušo sadzīves priekšmetu un izdoto grāmatu oriģinālu klāsts. Broņislava atklāja, ka dzejnieka grāmata bērniem «Meškiukas Rudnosiukas» (lietuviešu val. – ‘lācītis brūndegunis‘) ir bijusi iemīļota visām paaudzēm kopš tās izdošanas. Padomju laikā arī tā ir bijusi aizliegtās literatūras sarakstā, taču bijusi daudz lasīta un katram bērnam zināma. Šogad muzejā atvērta bērnu rotaļu istaba «Lāča būda», kuras durvis rotā grāmatas vāka ilustrācija ar pašu lācēnu. Tā kā rotaļu istabā tobrīd bija apmeklētāji – mazuļi ar mammām, ielūkojāmies tajā tikai no durvju sliekšņa – patiešām tur izskatījās kā pasakā. Rotaļu istaba paredzēta mazajiem muzeja apmeklētājiem vecumā no 2 līdz 7 gadiem un viņu ģimenēm. Šis projekts ir gan ar sociālu nozīmi – mammām ar mazuļiem ir iespēja pavadīt laiku ārpus mājas, gan kopš agras bērnības tas liek iegaumēt tautai nozīmīgā dzejnieka devumu.
Pēc Lietuvas ceļojumos pieredzētā un uzzinātā mana cieņa pret lietuviešu tautu atkal augusi. Raisījās atziņa, ka no kaimiņiem varam mācīties, kā tapt godātam, turot piemiņā savus ievērojamos novadniekus, brīvības cīņu cīnītājus arī pēc viņu aiziešanas mūžībā gan senākos laikos, gan nesenos.
Arī apceļojot mūsu novadu, bija iespēja gūt dažādus iespaidus un pieredzi, ieraudzīt līdzīgo un atšķirīgo prasmēs un gaumē veidot dzīves vidi vairākos apdzīvoto vietu centros. Pārsteidza un priecēja redzētais Iecavā, Vecumniekos un Skaistkalnē. ◆
