Rundāles pusē pirms nedēļas tika pieredzēta īpaša darbnīca – kleķa darbu meistarklase, kuru vadīja Aleksandrs Ļubinskis – cilvēks, kurš uzbūvējis savu salmu māju, bet ikdienā māca jaunos informācijas tehnoloģiju speciālistus.
Laura Matilde Ikerte kopā ar brāli Māri pirms gadiem iepazina Aleksandru, kad viņš mācīja salmu un kleķa mājas veidošanu Vecumniekos, kā arī tikās ar viņu Klaušinieku mājas rekonstrukcijā Siguldā. Tā iesākās draudzība, kas balstīta uz interesi par dabīgo materiālu pielietošanu būvniecībā. Sarunās tika daudz spriests par kleķa ēkām Zemgalē. Nu Aleksandrs atbrauca palīgā ar savu viedokli un zināšanām, jo Laura apņēmusies paveikt ko tik nopietnu, kur bez atbalsta, līdzdarbošanās un ziedojumiem neiztikt. Aleksandrs un pārējie dāvāja šo laiku un kopā darbošanos, lai māla mājai Rundālē izdodas tapt.
Šoreiz meistarklases tēma bija kleķis, māls un tā īpašības būvniecībā, izejmateriālu pielāgošana, kleķa ķieģeļu izgatavošana un praktiskā mūrēšanas apguve.
Tās bija intensīvas darbošanās un mācīšanās stundas, kuru mērķis – mācīties pašiem, kā arī atbalstīt projekta «Māla māja» tapšanu Rundālē un pavadīt brīvdienas, kopā darot, kopā esot un iepazīstot līdzīgi domājošos. Abās dienās kleķa darbnīcu apmeklēja 15 interesentu un vēl pieci atbalstītāji, stāsta meistarklases rīkotāja rundāliete Laura Matilde Ikerte. Šī kopā strādāšana bija biedrības «Četras stihijas» iniciēta, lai tuvotos kleķa ēkas atjaunošanai. Bezmaksas dalībai meistarklasē varēja pieteikties ikviens interesents (vairāk informācijas ir «Facebook» platformā «Māla māja»). «Ja esat kādas senas ēkas īpašnieks, uzdrošinieties lūgt padomu un palīdzību. Kopā mēs varam vairāk!» aicina Laura.
Mākslinieces Lauras sapnis par kleķa māju aizsākās jau vairāk nekā pirms 25 gadiem, kad parādījās vēlme uzbūvēt ēku no apkārtnē pieejamiem materiāliem. Un māls taču ir tik raksturīgs materiāls Zemgalei! «Ēkas, kuras būvētas no māla kleķa, uztur brīnišķīgu mikroklimatu un ir bijušas plaši sastopamas gan muižu dzīvojamo namu, gan palīgēku formā, tās lielākoties apmestas ar kaļķa apmetumu vai paslēptas zem lielas jumta pārsedzes. Bet izžuvuša, nededzināta māla īpatnība ir tāda, ka tas izšķīst, ja uz to ilglaicīgi iedarbojas ūdens. Tieši tādēļ kleķa ēka, kas palikusi bez jumta, diezgan ātri ieņem atkal zemes izskatu un veidolu,» kleķa īpatnības raksturo L. M. Ikerte.
Lai arī šī projektā atjaunojamā māla ēka neizšķīstu, Laura ir uzņēmusies rūpes par to, lai to atjaunotu, lai tā atdzimtu Latvijai un Zemgalei par godu. «Ir apkopoti stāsti un atmiņas, jo – kamēr tevi atceras, tu esi. Turam godā tradīcijas un vēsturi, un cilvēkstāstus!» aicina Laura.
Materiāla iepazīšana ilgusi daudzus gadus, sastapts skolotājs Evalds Vasilevskis – Latgales podnieks, cilvēks, kurš zināja daudz vairāk nekā tikai par trauku tapšanu. Rundāles māksliniece atklāj: «Evalds iedvesmoja, ka ēku ir vieglāk būvēt no jau izkaltušiem, nededzinātiem kleķa ķieģeļiem, kurus var izgatavot vasarā, izžāvēt un uzglabāt zem jumta, līdz tos iemūrē sienā. Tā nu māls ir gan dabā, gan arodā, gan dzīvošanā tik tuvs, cik nu vien var būt. Esmu mālos līdz sirdij! Nenoliedzami.»
Šogad biedrība «Četras stihijas» uzsāka projektu «Māla māja», lai atjaunotu kleķa ēku, atbalsts saņemts arī Lauku atbalsta dienesta «LEADER» programmā. Projekta mērķi ir divi – atjaunot simtgadīgu kleķa ēku, mācoties un izmantojot senāk pielietotus materiālus un metodes, un radošajā darbnīcā, pēc ēkas nodošanas ekspluatācijā, sniegt dažādas radošas bezpeļņas meistarklases.
Prastās māla kleķa būdeles raksturīgas tikai Zemgalē.
Būtu intersanti uzzināt, no kuram līdz kuram gadsimtam tādas bija izplatītas?
Kādas īpašības salīdzinājumā koka mājām.
Interesanti, tā māja ir biedrības vai tās hiperaktīvās mākslinieces īpašums?