Bauskas novada uzņēmuma SIA «Kronis» šī gada iecerēs ir modernizēt ražošanu, ieguldot resursus jaunos produktos, iepakojumā un energoefektivitātē, bet pārdošanā plānota jaunu ārvalstu klientu piesaistīšana un Latvijā pārdotās produkcijas apmēra kāpināšana. Vasaras vidus ierasti uzņēmumā ir gurķu konservēšanas laiks.

Gurķi – gan vietējie, gan ievestie

Šogad gurķu marinēšanas sezona SIA «Kronis» sākusies jau jūlija vidū. Receptes ziņā šis ir viens no vienkāršākajiem uzņēmuma produktiem: gurķi, garšvielas, marināde – gluži tāpat kā mājās. Sarežģīta ir to gatavošana – tas ir apjomīgs roku darbs, kuru, izmantojot stikla taru, īsti nevar arī mašinizēt.

Uzņēmuma laborantei Olgai Strupulei uz galda stāv jau daudz trīslitru burku ar gurķiem. Viņa atklāj, ka pirmo partiju garšas jau būs «saēdušās», burkas taisīs vaļā un pārbaudīs, vai viss atbilst uzņēmuma kvalitātes standartiem, piemēram, gurķi ir atbilstošā svarā, garša pareiza, sāls daudzums pietiekams u. c. Inspicēta tiek arī katrai partijai sagatavotā marināde.

Gurķi, kuri nedrīkst būt garāki par 12 centimetriem, mīksti vai bojāti, ir gan vietējie, gan ievestie. Uzņēmuma vadītājs Aivars Svarenieks teic, ka gurķu sezona ir īsa, tāpēc, lai regulāri varētu plānot noteikto daudzumu pārstrādāšanai, tos galvenokārt ieved, vietējie esot tikai «piešprice».

Ražo trīs zortes

Šogad mazie gurķīši vēl neesot bijuši, bet, ja starp marinēšanai paredzētajiem gadās pa vidu kāds prāvāks, to izmanto sālīšanai – stāsta O. Strupule. «Kronis» ražo trīs veidu marinētos gurķus, lielā tilpuma stikla tara top ēdināšanas uzņēmumiem.

Pie gurķu marinēšanas rosās bariņš darbinieku. Viena no viņiem – Jeļena Dorči, kurai ticis atbildīgs uzdevums – pievienot pareizo garšvielu devu: sasmalcinātus diļļu kātus ar ziediem, smaržīgos un melnos piparus, lauru lapas. To, cik daudz jāber, Jeļena jau zina pēc izjūtas, bet, kad pirms trim gadiem sāka, bijis arī tā, ka kādai burkai tiek vairāk. Tālāk burkās sagulst gurķi. Kad prasām, cik vienā «trīslitrenē» saiet, darbinieces smej, ka neesot skaitījušas. Jau pēc brīža dabūjam zināt – 20. Tālāk gurķus pārlej ar karstu marinādi, kura ne ar ko daudz neatšķiras no mājās gatavotās – ūdens, etiķis, sāls un cukurs. Kad burkas aizvākotas, tās tiek sterilizētas.

A. Svarenieks stāsta, ka šosezon plānots pārstrādāt kādas simts tonnas gurķu. Viņš arī atklāj, ka recepte tiem esot vēsturiska, taču pircējiem joprojām garšo: «Cilvēkiem uz ļoti daudzām lietām gaume maz mainās. Arī uz gurķiem. Ja parādās kaut kas pavisam jauns, tad pamēģina, bet tik un tā klasiskās lietas saglabājas tādas diezgan nemainīgas.»

Ar igauņiem garšas saskan

Kaut gurķi aizvien ir pieprasīti un labi pirkti, tie veido tikai niecīgu uzņēmuma produktu sortimenta daļu. Populārākās ir zupas. Interesanti, ka arī liela daļa to receptūras ir vēsturiska. Agrāk «Kronis» ražoja tikai zupas bez gaļas, tagad aptuveni pusei sortimenta tā tiek pievienota. A. Svarenieks stāsta, ka uzņēmumā zupu ražošana ir labi organizēta: tiek pārstrādāti dažādi dārzeņi, kurus tālāk izmanto dažādās zupās, gan tādās, kas uzreiz gatavas ēšanai, gan tajās, kas vēl atšķaidāmas ar ūdeni. Šo produktu nav problēmu saražot arī desmit tūkstošus vienību dienā, jo process ir mašinizēts. Ar gurķiem ne tuvu tādu ražību sasniegt nevarētu.

Interesanti, ka latviešiem un igauņiem patīkot līdzīgas garšas, savukārt lietuviešiem, kuriem pārsvarā tiek ražotas tieši zupas, parasti vajag pievienot vēl kādu īpašu piedevu.

Stikla taras deficīts

Tas, par ko komersantam pašlaik nākas lauzīt galvu, ir stikla tara. Kā jau liela daļa mūsu reģiona ražotāju, arī «Kronis» burkas iepirka no Krievijas un Baltkrievijas. Pašlaik Ukrainā saražotā tara ir nepietiekamos daudzumos un samērā dārga. Eiropas ražotāju – vēl dārgāka, turklāt tur trīslitru tilpumus vispār neražo. Tāpēc stikla burkas ceļo vairāk nekā 5000 kilometrus no Uzbekijas.

Tik garu ceļu daļa trauslās preces mēdz arī nepārdzīvot. Kā skaidro A. Svarenieks, pašlaik jau ir tā, ka jāgaida nevis uz to, ko likt tarā, bet gan pašas burkas. Viņš arī stāsta, ka lielākoties Rietumu ražotāji lielajiem tilpumiem izmanto skārdu, taču arī tur būtu jāmeklē piegādātājs no tālienes. Turklāt tad ir pilnībā jāmaina ražošanas iekārtas, kas, saprotams, ir ļoti dārgi. Tāpēc, cik vēl varēs, «Kronis» turpināšot strādāt ar stikla taru. Uzņēmuma vadītājs gan kliedē mītu, ka stikla burkas varot nesasistā veidā izmantot atkārtoti. Tad nepieciešami strikti standarti valstī, lai stikla taru var izmantot vairāki ražotāji. Pašlaik tiešā veidā to otrreiz neizmanto, un arī stikla pārstrādes Latvijā neesot.

Strādā Baltijas tirgum

Jautāts, kā uzņēmuma darbību ietekmējis tagad aizvērtais Krievijas un Baltkrievijas noieta tirgus, A. Svarenieks atklāja, ka tie esot palikuši parādā diezgan lielas summas. Protams, noieta tirgus tur bijis, taču ne tā, ka ļoti labs. Tagad uzņēmums nedaudz lūkojas arī rietumu virzienā, taču, kā teic A. Svarenieks, viņi vēl neesot gatavi darboties tik tālu. Galvenokārt uzņēmums strādā Baltijas tirgum. Salīdzinoši nelielas piegādes ir arī uz Vāciju, Lielbritāniju un pat ASV. Viņš vērtē, ka pie tā, cik industriāls uzņēmums pašlaik ir, tas esot pietiekami.

«Ceram, ka kāpināsim jaudas, ieviesīsim vēl augstāku kvalitātes sistēmu, lai varētu pārdot vairāk. Pašlaik strādājam pie tā, lai vienā laika vienībā varētu vairāk saražot, efektivitāte būtu augstāka,» tā A. Svarenieks, «vienmēr, ja ej uz eksportu, cenai jābūt ļoti zemai, un līdz ar to mazāka ir arī peļņa. Pašlaik daudz strādājam ar privātajām markām – ražojam citiem, kas paši neražo, bet tirgū virza produktus ar savējo zīmolu. Tas ļauj celt ražošanas apjomu. Tādu rūpnīcu, kurām ir brīva jauda, lai saražotu kaut ko citiem, vairs nav daudz,» turpina uzņēmuma vadītājs.

Paralēli Bauskai, kur top zupas, uzņēmums produkciju ražo arī Kocēnos Valmieras novadā. Tur savukārt gatavo dažādas mērces, arī lielajos tilpumos viesnīcu, restorānu un sabiedriskās ēdināšanas nozarei.

Top ēdiens karavīriem

Uzņēmuma produktu, ko pircēji pazīst pēc divām preču zīmēm «Kronis» un «Rundāle», klāsts ir vismaz 100, 110 nosaukumi. Šogad to nav plānots papildināt ar jaunumiem, toties «Kronis» strādā pie jauna projekta, kas paredz gatavā ēdiena nodrošināšanu Igaunijas armijai. Uzņēmums jau pašlaik tādu ražo mūsu bruņotajiem spēkiem. Šādi produkti sūtīti arī uz Ukrainu. A. Svarenieks rāda pamatēdienu – griķus ar liellopa gulašu vienai ēdienreizei. Tas ejot komplektā ar tādu kā sildelementu – maisiņu, kurā ēdienu var sasildīt lauka apstākļos. Armijai tiek gatavoti deviņi šāda veida produkti. Tie tapuši sadarbībā ar bruņotajiem spēkiem, jo te svarīga ne tikai garša, bet arī kaloritāte, iespēja ēdienu ēst gan siltu, gan aukstu, derīguma termiņš un citi rādītāji.

Nevar 100% paredzēt, kas cilvēkiem garšos

A. Svarenieks piekrīt, ka pārtikas industrijā arvien ienāk arī jaunas tendences, tāpēc uzņēmumam ir jāstrādā pie tā, lai būtu daudz produktu: «Visu laiku ir jāmainās. Agrāk taču ražojām zaļos zirnīšus. Tagad vietējo piegādātāju nav, nav arī šī produkta. Arī to, kas cilvēkiem garšos, nevar tā 100% paredzēt. Piemēram, no mūsu produktiem populāra ir «7 dārza zaļumu mērce». Izstrādājām arī kečupu ar šo garšu, taču cilvēkiem labāk iegaršojās otrs veids, kas tuvāks amerikāņu garšām.»

Jaunās receptes uzņēmumā izstrādā uz vietas, šī sadaļa esot spēcīgi attīstīta. Daudz produktu top, analizējot jau esošo piedāvājumu tirgū, kā arī tirgus līderus. Bet ir arī pavisam unikālas receptes. Kā piemēru A. Svarenieks min armijai gatavoto ēdienu.

Vai «Kronī» ir kāds «kroņa» produkts? «Nav atsevišķa produkta, ko īpaši izcelt, bet kopumā ir lepnums par to, ko esam izdarījuši. Manā garajā darba pieredzē produkti daudz mainījušies. Kāds pārdots ļoti labi, tad atkal mazāk. Taču ir tādi, pēc kuriem pieprasījums nemazinās – nu kaut vai tie paši gurķi,» tā A. Svarenieks.

Savukārt, ja kāds produkts vairs nav izdevīgs, to uz laiku «liek arhīvā». «No katras burciņas jau tikai centus nopelnām, līdz ar to pelnām ar daudzumu. Kad daudzums sasniedz apakšējo kritisko robežu, tad šāds produkts vairs nav izdevīgs. Ļoti sarežģīti ir kaut vai ar iepakojumu – tas ir jāpasūta daudz, turklāt tālu no Latvijas, piemēram, Izraēlā, Turcijā. Ja iepakojums iepirkts, tad tas ir jāiztērē, un pēc tam jāsaprot, turpināt vai tomēr ne,» skaidro A. Svarenieks. Šeit vietā minēt arī sašutumu izraisījušos iepakojumus ar uzrakstiem krievu valodā. «Kroņa» vadītājs uzsver, ka iepakojums jau bijis iepirkts pirms laba laika, turklāt lielā apmērā. Tas esot ļoti dārgs iepakojums, tāpēc arī tiekot izmantots.

Krīze pārdzīvota

Pērno gadu A. Svarenieks vērtē kā veiksmīgu, jo esot bijušas taras rezerves. Šogad tā ir dārga, kas, protams, atstās savu ietekmi. Energokrīzi uzņēmums pārdzīvojis salīdzinoši labi. Viņš skaidro: «Mums viss darbojas ar gāzi, tā ir ļoti svarīgs faktors. Nevaram no tās atteikties un arī nedomājam to darīt. Kad gāze bija ļoti dārga, tad arī maksājām to lielo cenu. Valsts nelielu daļu kompensēja pērn gada beigās, par to esam pateicīgi. Mūsu rūpniecībā gāze ir visefektīvākā, jo ātri jādabū tvaiks. Praktiski visas iekārtas darbojas ar to. Kad karš Ukrainā tikai sākās, tajā pavasarī mums bija krīze. Līgums beidzās, un esošais piegādātājs atteica to pagarināt. Palīdzēja «Latvijas Gāze» – maksājām lielu cenu, bet vismaz gāzi dabūjām. Šogad noslēdzām līgumu ar igauņu piegādātāju par labu cenu. Varbūt pret šo brīdi nedaudz pārmaksājam, bet tā ir stabilitāte.»

To, vai šogad, ņemot vērā visas kataklizmas lauksaimniecībā, dārzeņu cenas pieaugs, Aivars Svarenieks vēl neņemas teikt. Tā kā tie galvenokārt ir sakņaugi, tad raža vēl tikai gaidāma. Jau tagad gan skaidrs, ka rudenī cena būs viszemākā, un tad tā pamazām pieaugs – visdārgākā tā ir vasaras sākumā. Cena mainās atkarībā no tā, kāda kopumā bijusi raža un kā tā glabājas. Prognozēt to nevar, tāpēc arī uzņēmumam «Kronis» nākas ik pa laikam mainīt savas produkcijas cenu.

«Eļļas cenas it kā pasaulē nokrita. Bet mums līgumi jau bija noslēgti. Līdz ar to eļļas cenas mums augstas, ar to strādāt ir grūti. Tūliņ augusta beigās septembra sākumā tiks fiksēta tomātu pastas cena, kas ir nevis nokritusies, bet diezgan jūtami pieaugusi dažādu faktoru dēļ, piemēram, tāpēc, ka Spānijā ir karstums un ka tur tiek paaugstināts atalgojuma apakšējais slieksnis. Šīs izejvielas daudz izmantojam, tāpēc to cenu izmaiņām rūpīgi sekojam. Taču tāpat līgums uz gadu ir jānoslēdz. Citkārt izdodas veiksmīgi, bet citkārt – ne,» skaidro A. Svarenieks.

Kopumā uzņēmuma apgrozījums augot, taču to A. Svarenieks skaidro ar cenu pieaugumu. Viņš pieļauj, ka apjoma ziņā šogad ražošana būs līdzvērtīga tam, kāda bija pērn.

Aivars Svarenieks atzīst, ka nekad neesot pesimistisks. Viņaprāt, uzņēmuma vadītājs vai īpašnieks nemaz nevar tāds būt, jo viņam visu laiku ir jāredz tās nākotnes durvis, pa kurām var ieiet. Ja redzēs tikai durvis, pa kurām iziet, tad jau nav nozīmes darboties.

Tāpat viņš uzskata, ka pārtikas cenu regulēšanā valstij būtu jāiejaucas: «Daudzas lietas nedrīkst atstāt pilnīgā kapitālistiskajā noregulēšanas režīmā. Dārzeņiem un augļiem jau sen PVN samazināja, un tas strādā, un visiem jau tas ir aizmirsies. Bet uz elementāro pārtiku, kas ir būtiska cilvēkiem, to neattiecināja. Pārtikai daudz kur ir pazemināts PVN. Tas nav nekas nenormāls. Vajadzētu pētīt un saprast, kāda ir situācija, un saprast, uz kuru pusi iet.» ◆

UZZIņAI

● SIA «Kronis» dibināta 1993. gadā. Ar konservētās pārtikas ražošanu nodarbojas kopš 1996. gada.

● Pirmie produkti: marinējumi, cukurgailīši, kurus vairs neražo, un dzērvenes pūdercukurā.

● Darbinieku skaits: ap 50.

● Pērn uzņēmums strādāja ar 4,53 miljonu eiro apgrozījumu, kas ir par 32,4% vairāk nekā gadu iepriekš, vienlaikus kompānijas peļņa palielinājās 2,7 reizes un bija 241 754 eiro.

● Uzņēmuma pamatkapitāls ir 678 198 eiro, tas pieder Jānim Āboliņam (52,21%), Aivaram Svareniekam (40,04%), Ivetai Svareniecei-Āboliņai (7,59%), Silvijai Elksnei (0,13%) un Benitai Svareniecei (0,04%).