Maza skola – lieliem sapņiem

Jānis Viegliņš, Valles pamatskolas direktors: «Labi mācīties un gudram būt ir stilīgi!»

Sarunas sākumā abi ar Jāni Viegliņu, Valles pamatskolas jauno direktoru, pasmejamies, ka pirms Zinību dienas viņš kļuvis par īstu mediju zvaigzni, jo sniedzis interviju gan žurnālam «Ieva», gan reģionālajam laikrakstam «Bauskas Dzīve». Žurnālu vēl neesmu lasījusi, taču Jānis teic, ka sagatavotie jautājumi nepārklājas, vienīgais kopīgais – interese par pieredzi Šķibes pamatskolā, kur viņš bijis direktors. «Katra publicitāte palīdz maziem solīšiem iet uz priekšu un izskatās, ka bērnu vecāki mums ir noticējuši. Vēl dikti lielīties nevaram, taču skolēnu skaits pieaug,» atklāj direktors. Savu atgriešanos Vallē viņš nodēvējis par vietējās lauku skolas glābšanas projektu un ir pārliecināts, ka lokālpatrioti spēj paveikt daudz. Jānim ir lieli plāni, bet pats svarīgākais – vairot vietējā sabiedrībā ticību šai vietai un ļaut apzināties, ka arī mazā skolā iespējams izlolot lielus sapņus.
Pirms dažām dienām direktors iesniedzis dokumentus doktorantūrā Latvijas Universitātē, lai apgūtu izglītības vadību, un joko, lai intervijā to nepieminu, jo tad būšot studijas arī jāpabeidz. Šo ceļu izvēlējies tāpēc, lai viņa viedoklim par pedagoģiju un skolvadību būtu lielāks, kā mēdz teikt, «papīra» svars to cilvēku acīs, kuri izteikuši replikas, ka skola un bizness nav gluži viens un tas pats.

Vai Zinību diena jums ir svētki vai smaga darba cēliena sākumpunkts?
– Skolotājiem un direktoram 1. septembris ir kā starta šāviens, kam visi ļoti gatavojas. Lai kas notiktu valstī, Zinību diena izglītības nozarei ir svētki, jo skolā gadus skaita mazliet citādāk – no septembra līdz maijam.
Mācību gada sākums visiem ir spriedzes laiks, un to nevar noslēpt. Skolā parasti pirmās divas nedēļas ir diezgan «nerviem pilnas», mazie vairāk skrien, grūstās, kliedz un strīdas, jo katram jāieguļas kā tādam puzles gabaliņam savā klasē, katrs meklē savu vietu – viens rāda glaunākās «čības» vai apģērbu, citam ir superīgs penālis, bet vēl kāds pa vasaru iemācījies stāvēt uz galvas. Katram ir kāda prasme vai kas cits, ar ko viņš atnācis ieņemt savu vietu tajā mazajā sociumā. (Smejas.)

Arī jums būs jāieņem sava vieta!
– Tā ir! Pavisam nesen Valles skolā strādāju par skolotāju un kolēģi ir zināmi, taču nebiju ļoti iesaistījies skolas dzīvē, atbraucu reizi nedēļā, novadīju septiņas stundas un aizbraucu. Protams, man arī šis būs tāds taustīšanās un saostīšanās periods un visnotaļ liels pārbaudījums. Vistrauslākais mirklis vadītājam vienmēr ir pats sākums, tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam; katra neveikla izdarība vai izteiciens pēc tam ļoti ilgi velkas līdzi.

Vai 1. septembrī bijāt uztraucies?
– Biju gan! (Smejas.) Pirmo reizi runu uzrakstīju iepriekš. Vienmēr esmu bijis tāds «online balamute», kuram tik iedod vārdu un teikumi paši saliksies kopā un skaisti skanēs. Šoreiz tā nebija. Lai sasniegtu to mērķi, kāpēc esmu atgriezies skolā, man bija svarīgi uzsvērt visas sabiedrības lomu, tāpēc sakāmo rūpīgi pārdomāju. Direktors, skolotāji, vecāki un sabiedrība ir kā dūre, kas kopā var ļoti daudz. Mūsu senči izloloja sapni, lai šī skola būtu, un tikai mūsu spēkos ir to nosargāt un attīstīt.

Vairāk nekā gadu vadījāt Šķibes pamatskolu Jelgavas novadā un bijāt nolēmis kādu laiku skolā neatgriezties, tomēr… atgriezāties. Turklāt skolā, ko pats esat absolvējis. Kas lika izšķirties par šādu soli?
– Mana nonākšana Šķibes skolā bija emocionāla, nevis likumsakarīga. Sākās kovidlaiks un «Pārdošanas skolā» mācībās bija lokdauns, nedrīkstēja neko pasākt un darbīgiem cilvēkiem, kāds es esmu, tas «rāva nost jumtu». Esi pieradis darīt, dot, būt vajadzīgs, bet te pēkšņi – neko vairs nevari. Tad ieraudzīju paziņojumu par konkursu uz direktora amatu un pieteicos. Domāju, man ir spēks, enerģija, ko varētu novirzīt bērniem, kāpēc sēdēt mājās un neko nedarīt.
Protams, kad iepazīsti skolu, saproti, ka tas ir ļoti sarežģīts mehānisms, jo pašlaik skolas strādā ierobežota budžeta un resursu (arī skolotājs ir resurss!) apstākļos. Uzņēmējdarbībā vari ko pārplānot, sakārtot atalgojuma jautājumu, strādāt no mājām; ja gribi kādu speciālistu dabūt pie sevis, vari viņu motivēt ar skaistu mašīnu un varbūt piesolīt reizi gadā ceļojumu, taču skolā nekā tāda nav. Ir ierobežojumu griesti un vari mest kaut kūleņus, bet tev vairāk nebūs. Līdz ar to direktora prasme, tā smalkā izlīšana caur adatas aci, ir liela māksla un stress vienlaikus. Resursu trūkums rada stresu skolotājos un visā sabiedrībā, kas laukos ir ļoti jūtams. Nu nav daudziem cilvēkiem tās naudas, lai cik nepopulārs šķiet stāsts par divām Latvijām. Šķibes pamatskolā saskāros ar to Latviju, kur bērniem 20 vai 40 centi ēdināšanai ir milzīga nauda, par ko pilsētā saka – jēziņ, tās tak’ kapeikas. Lauku skola ļoti ātri parāda valstisko realitāti, bet tev ir jādomā, kā šādā bezresursu un depresīvā sabiedrībā iesēt gaismu un ticību, lai bērnus no šīs īstenības izolētu un maksimāli ilgi viņus turētu dzīvesprieka burbulī. Bērniem realitāte vēl nav tik ātri jāiepazīst, un tas ir direktora pienākums «iznest cauri» maksimāli saudzīgi šos bērnus arī šīm sabiedrības vibrācijām un viļņiem, jo mājās daudzi nedzird tās labākās lietas. Nonākot lauku skolā, es sapratu, cik milzīga ir vardarbība ģimenēs. Nekad nespēju iedomāties, ka var būt tā, ka bērniem un mammām jāmūk no tēviem…