Mazo skolu pļauja; Jaunsaules skolas piemērs parāda, ka pēc skolas slēgšanas dzīvība ciemā lēnām izdziest

Lai gan pēdējo 25 gadu laikā Latvijā ir likvidētas vairāk nekā 400 skolas, Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) nav pētījumu par to, kāds ir bijis ieguvums no mazo skolu slēgšanas un vai izglītības kvalitāte valstī ir palielinājusies. Tieši izglītības kvalitāte un vienādu iespēju nodrošināšana katram bērnam ir galvenais sauklis, ministrijai izveidojot jauno reorganizējamo mācību iestāžu sarakstu, kurā iekļautas 73 skolas. Ata Kronvalda fonds, kas jau gadiem veido skolu reitingus, apliecina, ka tā rīcībā nav pietiekošu datu, lai apgalvotu, ka mazajās lauku skolās izglītības līmenis ir ievērojami zemāks, ziņo LTV raidījums “Kultūršoks”.

Pētnieki uzskata, ka tikai pēc 15 gadiem var novērtēt, vai reformas izglītības sektorā ir bijis veiksmes stāsts vai ne. Laikā, kad atkal tiek veidoti jaunie skolu likvidēšanas saraksti, LTV raidījums “Kultūršoks” devās uz Jaunsaules pamatskolu Bauskas novadā, par kuras reorganizāciju lēmums tika pieņemts 2009. gadā.

“Viss, aizgāja, skaistie laiki aizgāja. Paskatieties, kāda te ir ainava, un vienmēr bērni bija mierīgi stundā, atradās vienmēr kāds eksemplārs, bet tā pārsvarā bērni bija harmoniski, tāpat kā upe,” stāsta kādreizējā Jaunsaules pamatskolas skolotāja Baiba Vackare. Viņa Mēmeles krastā uzbūvētajā Jaunsaules pamatskolā nostrādāja 15 gadus, mācot bērniem mūziku, matemātiku un bioloģiju. Vilšanās pēc 170 gadus senās skolas slēgšanas bija tik liela, ka Baiba Vackere izlēma pedagoģes darbu neturpināt: “Šeit bija pamatīgi pamati ielikti tieši mācību prasmē, mācīties prasmē, un šeit skolotājs katram bērnam pievērsa uzmanību.

Katra ķibele, kas notika skolā, pagalmā, vienalga, kur aiz stūra, to tūlīt paņēma, to tūlīt atrada, to tūlīt izrunāja. Saprotiet, kas ir ģimene, tā ir ģimene, viss ir viens, tā tam arī būtu jābūt. Mēs atbildam katrs par mums visiem kopā, bet tagad tā nav.”

Jaunsaules pamatskola tika pievienota 14 kilometru attālumā esošajai Vecsaules pamatskolai. No 25 skolēniem uz Vecsaules skolu atnāca tikai divi bērni un divi skolotāji. “Pārējie izklīda uz dažādām citām skolām, jo Jaunsaulē mācījās bērni no Jaunsaules un Brunavas pagasta, Brunavas pagastā bija Mežgaļu skoliņa, kas arī nu jau ir slēgta, un tas īpašums ir privātīpašums, nopirkts. Tad mums tie bērniņi tā padalījās,” atceras tagadējā Vecsaules pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Sarma Kukute.

Visgrūtāk pēc skolas reorganizācijas adaptēties pusaudžiem

Toreizējie skolēni tagad ir izauguši, un viņu vietā skolā mācās citi, kuri var pastāstīt, kā jūtas, kad viņu skola tiek slēgta. Vecsaules pamatskolas skolnieces Keita, Gabriela un Patrīcija iepriekš mācījās nu jau likvidētajā Ozolaines skolā. “Citiem skumji, ka vairs nav skolas, viņi ir iejutušies tajā skolā un, kad aiziet uz jauno, tad viņiem nav jaunu draugu, apceļ pārējie, apsaukājas,” stāsta 5. klases skolniece Keita. Viņas klasesbiedrene Gabriela neslēpj, ka viņai labāk patika mācīties Ozolainē: “Te visi bļaustās, Ozolainē bija klusāk. Un mums bija tāda draudzīga klase.” Par lielo troksni jaunajā skolā sūdzas arī 2. klases skolniece Patrīcija: “Mūsu klase tikai kliedz un kliedz, vispār visvairāk kliedz Markuss.”

Vecsaules pamatskolas direktore Sarmīte Zandere atzīst – skolu apvienošana nav medusmaize nevienam.

Vispirms loģistika, lai bērnus atvestu līdz skolai. Mācību iestādei tagad ir trīs autobusi. Pirmie mazie pasažieri tajos iekāpj jau pulksten 7.30 no rīta, lai nokļūtu 25 kilometru attālajā skolā uz stundām, kas sākas 8.30. Tomēr vislielākās problēmas rada bērnu adaptācija jaunajā vidē. “Visvieglāk būtu, ja sāktu pamazām to apvienošanos, no mazākām klasītēm katru gadu pirmajai klasei pievienotu no Ozolaines vai Jaunsaules klāt, mazie bērni ātrāk adaptējas, pirmskolēni pavisam ātri, bet šiem lielākajiem bērniem – viņi ir samulsuši, un ne tikai bērni, arī pedagogi,” kopējo noskaņojumu raksturo Sarmīte Zandere.

Nav datu, kas apliecinātu, ka lauku skolas piedāvā sliktāku izglītības kvalitāti

Šobrīd Vecsaules pamatskolā ir 193 skolēni un visi var vismaz pagaidām uzelpot. Skolēnu skaits ir pietiekams, lai neiekļūtu jaunajos Izglītības un zinātnes ministrijas sarakstos ar skolām, kurām nepieciešama reorganizācija. Tas nozīmē vidusskolas pārtapšanu par pamatskolu, pamatskolas pārtapšanu par sākumskolu vai skolas slēgšanu pavisam. Jaunajā sarakstā iekļautas 73 skolas. Reorganizācijas karogs ir kvalitāte un, kā uzsver IZM Izglītības departamenta direktore Edīte Kanaviņa, vienādu iespēju nodrošināšana katram bērnam jebkurā mācību iestādē: “Saprotam, ka izglītības iestādes vadītājs, saņemot mērķdotācijas apjomus, savu izglītības iestādi, vadoties pēc tā, var veidot arī piedāvājumu skolēnam. Ja finansējuma apjoms ir ierobežots, lai kā gribētu skolotāji, ja vien viņi to neveic sabiedriskā kārtā, tad ir ierobežotas iespējas bērniem nodrošināt individuālās konsultācijas, bērniem nodrošināt fakultatīvās nodarbības, plašāku piedāvājumu padziļināto kursu izvēlē.”

Tomēr tieši mazo skolu kvalitāte attiecībā pret lielajām ir tas lielums, ko ministrija skaidri nespēj šobrīd definēt.

Pamatskolas centralizēto eksāmenu rezultāti uzrāda lauku skolās zemākus rādītājus matemātikā, bet izmērāmās kategorijās tas arī ir viss.

“Tas, ko mēs ņemam vērā, gan ir akreditācijas ziņojumi, un arī akreditācijas procesā tiek sniegtā atgriezeniskā saite no ekspertiem, kas ir tie izaicinājumi, ar ko izglītības iestādes saskaras, kur ir nepieciešami uzlabojumi vai kas ir šīs izglītības iestādes stiprās puses,” norāda Edīte Kanaviņa.

Ata Kronvalda fonds jau kopš deviņdesmito gadu beigām veido skolu reitingus. To darot, tiek ņemti vērā arī olimpiāžu rezultāti. Pagaidām pēc fonda padomes priekšsēdētājas Evijas Papules teiktā trūkst datu tam, ka mazajās lauku skoliņās izglītības kvalitāte būtu sliktāka: “Pētījumi tādā tiešā veidā nesaka, ka skolas ir nekvalitatīvas. Iespējams, ka bērnu sniegumi atšķiras, bet bērnu sniegumu atšķiras pa gadiem… Bet vienu gan es gribu teikt, mēs salīdzinājām pa jomām lielās un mazās skolas, tad ir svarīgi teikt, ka mazajās skolās augstie sasniegumi ir arī fizikā, ķīmijā, ģeogrāfijā un valodās – tas nozīmē, ka šeit nav atšķirību, kur ir šie sasniegumi. Man liekas, ka tā ir galvenā atbilde.”

Rudzātu vidusskolas absolvents Dāvids Rubenis ir apliecinājums mazas skolas sniegtās izglītības kvalitātei. Viņš skolas laikā mirdzēja olimpiādēs, kurās piedalījās Rīgas labāko skolu pārstāvji. Tagad Dāvids Rubenis, būdams jau Rīgas Tehniskās universitātes students, publiskajā telpā aktīvi pretojas jaunajam skolu reorganizācijas plānam, kurā redz vienkāršu aritmētiku: “Tā kvalitāte ir arī tajā aspektā, ja tas skolēns pilsētas skolā dabūtu četri vai nepabeigtu to vidusskolu, piemēram, bet – ja lauku skolā viņš dabū seši un viņš aiziet tālāk tajā dzīvē un var iekļauties veiksmīgi darba tirgū, tā ir tā kvalitāte, ko vajag noķert.”

Lai celtu izglītības kvalitāti, matemātiski izrēķināts skolu slēgšanas plāns neder

Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra un Rīgas Ekonomikas augstskolas pētniece Rita Kaša uzskata – ja primārais mērķis tiešām ir izglītības kvalitāte, to nevar risināt ar matemātiskiem paņēmieniem: “Izglītības kvalitāti ietekmē daudzi faktori, kuri nav vienkārši kvantificējami. Pareizāk sakot, tos kvalificēt var, bet tas nav ļoti vienkāršs process, un tas, kas šobrīd notiek arī šajā sarunā par skolu tīkla samazināšanu, – rodas iespaids, ka ļoti kompleksu problēmu mēģina risināt ar tādu vienkāršu elementāru formulas pieeju.”

Ar vienkāršas formulas palīdzību “maz skolēnu = skola jāslēdz”, kopš 1998. gada Latvijā ir likvidētas vairāk nekā 400 skolas. Tomēr Izglītības un zinātnes ministrijai nav pētījumu par to, kāds ir bijis ieguvums no šīs reformas un vai izglītības kvalitāte valstī ir palielinājusies. “Ja mēs skatāmies šobrīd uz kopējo rādītāju, es noteikti šobrīd nevarēšu atbildēt tieši par reorganizācijas ietekmi uz  skolēnu rādītājiem. Tas, kas ir traucējoši, ir divi būtiski faktori, kas ietekmē šo periodu, un līdz ar to arī skolēnu sniegumu, un tas ir ilgstošais attālinātais mācību process, kas tika īstenots Covid-19 pandēmijas laikā, un otrs – ir mainījies saturs, līdz ar to arī satura pārmaiņas atstāj ietekmi uz skolēnu sniegumu,” norāda IZM Izglītības departamenta direktore Edīte Kanaviņa. Vecsaules pamatskolas direktore Sarmīte Zandere redz tikai to, ka, reformējot skolas, neviens nedomā par bērniem: “Tā ir, nezinu, kā lai to lietu nosauc – tādas kā ambīcijas ministrijā.

No 2011. gada, kā viņi sāka tās reformas taisīt izglītībā, viņi nav beiguši, ministri mainās un reformas tik nāk un nāk, mēs nespējam sagremot vēl iepriekšējo, kad jau nāk jauna. Tikko tā kā nostabilizēsies, atkal kaut ko izdomājam jaunu.”

Pašvaldībai jācīnās par skolu saglabāšanu, meklējot oriģinālus risinājumus

Ata Kronvalda fonda padomes priekšsēdētāja Evija Papule uzskata, ka likvidējamo skolu robeža tika sasniegta jau pirms pieciem gadiem: “Pamatā, ja jūs dzirdat atsauksmes, neviens īsti nepretojas tam, ka demogrāfijas situācija mums tiešām ir diezgan katastrofāla, neviens nepretojas tam, ka finanšu līdzekļi jāizmanto racionāli un neviens nepretojas tam, ka skolotāju algas ir jāceļ. Tajā pašā laikā – par kādu cenu? Diez vai skolotāji šobrīd ir priecīgi, ka viņu atalgojums ir uzlikts par pamatu, lai mazinātu skolu skaitu.”

IZM Izglītības departamenta direktore Edīte Kanaviņa norāda, ka tā nevienu skolu nelikvidē, beigās visu izšķir pašvaldības: “Mēs esam pateikuši – programmas finansējums ir tāda summa, no valsts tiek piešķirta tāda summa, attiecīgi iztrūkstošā summa nāk no pašvaldības un izglītības iestādes līmenī, visas izglītības iestādes tiek vienādi finansētas, neskatoties, vai klasē skolēnu skaits ir seši vai 12.”

Ata Kronvalda fonda padomes priekšsēdētāja Evija Papule, kas vienlaikus ir arī Mārupes novada pašvaldības izpilddirektores vietnieces amatā izglītības, kultūras un sporta jautājumos uzskata, ka valsts nevar savus pienākumus uzlikt uz pašvaldības pleciem: “Tas, šķiet, nav īsti korekti no funkciju izpratnes, ja algas nodrošina valsts, tas ir jādara valstij.” LU Diasporas un migrācijas pētījumu centra un Rīgas Ekonomikas augstskolas pētniece Rita Kaša tieši pašvaldības šobrīd redz kā vienu no pamatspēlētājiem, kam arī jāuzņemas atbildība par skolu saglabāšanu.

Pētījumi liecinot, jo tālāk skola no bērna dzīvesvietas un sarežģītāka nokļūšana, jo negatīvāk tas ietekmē bērna psiholoģisko labklājību, kas ir arī ir viens no izglītības kvalitātes rādītājiem. “Pašvaldībām šeit ir kaut kāda teikšana par to, cik efektīvi tās izmanto savā rīcībā esošos līdzekļus. Un dažkārt patiešām ir tā, ka skolas telpas tiek uzturētas, kurinātas. Bet tur mācās ļoti maz bērnu, viņas netiek pilnībā apdzīvotas. Jautājums ir, vai šī nauda tiešām tad ir jāmaksā par kurināšanu, labāk varbūt pārcelt skolas telpas fiziski uz kādu vietu, kas ir mazāka, piemērota bērnu skaitam, lai viņi tur tomēr var mācīties,” jautā Rita Kaša. Pētniece ir pārliecināta, ka šie lēmumi jāpieņem pašiem un nav jābrauc un jāskatās, kā citās valstīs ar to tiek galā:”Galu galā izglītība ir tas, kas paver mums ceļu uz labāku dzīvi. Tā tas visos laikos ir bijis, un tas ir veids, kā cilvēki kļūst no zemniekiem, kas neprot lasīt, par akadēmiķiem, kuri virza inovācijas un pasaules attīstību.”

Ata Kronvalda fonda padomes priekšsēdētajā Evija Papule uzskata, ka bērnu labbūtību nevar mērīt tikai ar ekonomiskā izdevīguma mērauklu: “Tie cilvēki, kas šobrīd mācās laukos, – mums vienkārši par viņiem ir jāmaksā, jo viņi būs mūsu nodokļu maksātāji. Nevis tādēļ, ka mēs viņus pārcelsim uz pilsētu, bet tādēļ, ka viņi būs tajā vidē dzīvojoši un, iespējams, tur kļūst par veiksmīgiem uzņēmējiem. Mums šobrīd vienkārši solidāri ir par to jāmaksā, jo tie virs 13 000 bērnu, kas ir piedzimuši, visi ir mūsu bērni, mēs viņus nesaliksim tikai Rīgā vai lielajās pilsētās.”

Sabiedrībai jāsaprot, ka reformas sekas var būt neatgriezeniskas

Rudzātu vidusskolas absolvents Dāvids Rubenis uzskata, ka mums kā nācijai ir ļoti augsts sāpju slieksnis: “Mēs tā diezgan slikti un kūtri reaģējam uz kaut kādu spiedienu vai uz kaut kādām reformām, pat ja viņas ir, es atvainojos – nejēdzīgas.  Es domāju, ka šajā brīdī jau nu gan ir jāsaprot, ka šī reforma tiešām ir ar tādu ilgtermiņā ļoti negatīvu ietekmi un ka šeit palikt kūtram vai pasīvam, tā ir tāda bīstama izvēle īstenībā.”

IZM Izglītības departamenta direktore Edīte Kanaviņa aicina raudzīties uz visu plašākā mērogā, jo izglītība seko tendencēm, kas notiek sabiedrībā: “Ja izglītības iestāde ir tas faktors, kas rada attīstību konkrētā teritorijā, es tikai par to, ka mēs atveram skolas visās Latvijas vietās, kur mēs šobrīd redzam būtisku iedzīvotāju skaita samazināšanos, jo šis ir faktors, kas tiešām ietekmē, ka tur nebūs mirusī zona, manuprāt, tas būtu pats vienkāršākais, ko mēs varam izdarīt.”

Dāvids Rubenis saprot, ka skola pati par sevi nevar izraisīt ekonomisko reakciju: “Bet, ja tur nebūs skolas, tur arī nav nemaz potenciāla vairs, ka tur kaut kas atgriezīsies, jo domājoši cilvēki – vecāki, uzņēmēji vai kas, ja viņi redz, ka tajā vietā nav tādas pamatvajadzības kā skola, tā vieta nebūs pievilcīga viņiem. Tad ir tas jautājums, kas ir tā mūsu vīzija Latvijā, – vai tukši reģioni, vai tā vienmērīgi sadalīt valsti.”

Jaunsaulē pēc skolas slēgšanas palikuši vairs tikai 90 iedzīvotāji. Tukšās skolas vienā stūrī gan vēl ir maza dzīvības dzirksts – pagasta bibliotēka. Vecsaules pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Sarma Kukule savai bijušajai skolai brauc garām katru rītu: “Ļoti skumji noskatīties uz to, kā tur tagad izskatās, jo tas laiks, kad mēs tur strādājām, protams, mēs visi bijām jaunāki un aizrautīgāki, un bērni un upe turpat, pavasara pali un viss pārējais, kas ar to upi saistījās, putni un peldēšanās, ziemā ar slēpēm braukšana, ragavas un viss pārējais. Mums bija ļoti skaisti sakopta āriene.” Kādreizējā Jaunsaules pamatskolas skolotāja Baiba Vackare tagad, lasot ziņas par jauno skolu slēgšanu vilni, sajūt milzīgu pazemojumu: “Ja es tagad paskatos, kas notiek ciemā, tad vecākiem darba nav. Aizgāja, kur nu kurš aizgāja, bērni līdzi. Es gribētu drīzāk teikt, ka tā ir tāda lauku pasaules iznīcināšana.”