Pirms nedēļas Saeima pēc ilgām un pretrunīgiem viedokļiem piepildītām
debatēm atbalstīja priekšlikumu nepilngadīgajiem no 16 gadu vecuma
atļaut medībās izmantot šaujamieroci. Lai gan šis jautājums sabiedrībā izsauca samērā plašas
diskusijas, paši mednieki uzskata, ka minētais vecums ir
piemērots, lai piedalītos medībās ar ieroci. Šobrīd Latvijā oficiāli
reģistrēti aptuveni 22 tūkstoši mednieku, liecina apkopotie statistikas dati.
Likums paredz, ka fiziskajai personai, kura sasniegusi 16 gadu vecumu,
ar vecāku vai likumisko pārstāvju atļauju ieroča īpašnieka vadībā, būs
tiesības medībās izmantot tām paredzētu šaujamieroci. Par drošības
prasību un medības reglamentējošo normatīvo aktu prasību ievērošanu būs
atbildīgs ieroča īpašnieks.
Jāatgādina, ka sākotnēji tika rosināts tiesības medībās izmantot
šaujamieroci noteikt no 14 gadu vecuma, tomēr atbildīgā Saeimas
Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija vēlāk vienojās
noteikt 16 gadu vecuma robežu.
Mednieku kluba «Codes bebri» medību vadītājs Raitis Čekšs Saeimas atbalstīto priekšlikumu vērtē pozitīvi. «Kritiķi droši vien paši nav bijuši medībās,
neko par tām nezina, un pieredzes viņiem nav. Daudzi nezina, ka pat pēc
likuma pieņemšanas nemaz tik vienkārši 16 gadus veci jaunieši uz medībām
netiks. Paiet gandrīz gads, kamēr mednieks iesācējs tiek pie
šaušanas. Vispirms jāmācās kursos, jāpierāda, ka vari būt mednieks, un
tad jāatrod medību kolektīvs. Tas nav vienkārši – kolektīvi ir lieli, un
ne visi ir gatavi jaunos pieņemt. Mēs savās rindās pašlaik uzņemam
tikai radiniekus,»skaidro R. Čekšs.
Viņaprāt, ja ievēro drošības noteikumus, starpgadījumu
nav. Jaunieši, kas gājuši tēviem līdzi dzinējos, zinot, kur jāstāv un kā
jādarbojas. «Būtu labi, ja jaunieši tik daudz nesēdētu pie datora, bet
gan mežā svaigā gaisā iepazītu dabu un dzīvniekus. Bangu dīķī ļaujam
jauniešiem līdz 15 gadu vecumam kopā ar vecākiem bez licences makšķerēt zivis. Lai iemācās un gūst izpratni, kas tas ir! Bez medībām nevar –
vilki un lūši jāizšauj, citādi to savairosies pārāk daudz. Iespējams,
ka noteikumi ļautu piesaistīt vairāk jauno mednieku. Mūsu kolektīvā
pašlaik jaunākais ir mans dēls. Kopumā jauniešu daudz nav. Zinu, ka
likumā būs virkne ierobežojumu, vecākiem un kolektīvam pildāmu
nosacījumu,» norāda R. Čekšs.
Par mednieku bērnu iesaistīšanu medībās, par
ietekmi uz psihi, veselību un ģimenes kontaktu portālam la.lv stāsta Rīgas Stradiņa
universitātes (RSU) Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas
virsārsts Artūrs Miksons.
“Nāves uztvere ir atkarīga no vecuma,
kad bērns vai jaunietis tiek nolikts fakta priekšā un veida, kā tas
notiek. Parasti tas ir neplānoti. Nomirst sunītis, kaķītis, akvārija
zivtiņa vai arī pēkšņi aiziet kāds no radiniekiem. Ja tas notiek līdz
deviņu – desmit gadu vecumam, un tas ir novērots diezgan bieži bērēs,
bērns īsti nesaprot, kas notiek. Viņam vēl nav izprotams nāves koncepts.
Ja piecus sešus gadus vecs bērns redzēs bērēs, kā apglabā omīti vai
opīti, viņam šķitīs, ka tā ir spēle. Tas ir notikums dzīvē, pēc kura
vectēvs vai vecmamma noteikti nāks atpakaļ. Toties apmēram desmit gadu
vecumā bērns pirmo reizi sāk apzināties reāli nāves faktu – par sevi un
saviem vecākiem. Viņa apziņā tas kļūst par reālu notikumu, kas kaut kad
skars arī viņu. Dažreiz vecāki var ievērot, ka šajā vecumā bērni sāk
uzdot eksistenciālus jautājumus: kas ir pēc nāves, vai tu mirsi, vai es
miršu?
Tie ir mentālās attīstības posmi un ir svarīgi, kurā no tiem bērns
vai jaunietis tiek iepazīstināts ar nāves elementu medībās. Neatkarīgi
no vecumā, kurā tas notiek, par to ir jārunā, jāpaskaidro procesi un
medību būtība.
Ir grūti iedomāties pretargumentu, kāpēc nevest bērnu vai jaunieti
medībās, taču ir būtiski, kāpēc tas notiek. Runa ir par motivāciju. Ja
tas ir ar mērķi arī viņu ieinteresēt par medībām, par kopā pavadītu
laiku, par dabas procesiem, tā ir viena lieta.
Ja nodoms ir parādīt, “kā īsti vīri uzvedas”, ka medības ir vienīgais vērtais hobijs… Tad tas viss var ļoti šķērsām aiziet. Bērniem
medību process – medības, medījuma godināšana, nogāde medniekmājā,
apstrāde, gaļas sadalīšana, jāpaskaidro. Kāpēc tas notiek, ko nozīmē
cieņa pret medījumu, kāpēc vairāk medījam mežacūkas, kāpēc izvēlējāmies
tieši šo dzīvnieku – slimu, vecu, traumētu, populācijai nevērtīgu?
Bērns,
iespējams, loģikas līmenī to visu nesapratīs, bet viņš zinās, ka viņš
tiek ņemts vērā. Viņam visu paskaidro, viņu neuzskata par mazu dumiķīti,
kurš neko nesaprot – viņš tiek iekļauts procesā. Bērnā rodas izjūta, ka
viņu pieņem kolektīvā. Viņš nevar vēl turēt ieroci vai celt medījumu,
bet viņš var iet dzīt, meklēt pēdas un dot savu ieguldījumu šajā
pieaugušo procesā, kas ir medības. Tās ir arī attiecības, kopā pavadīts
laiks, kontakts ar vecākiem pēc būtības.
Pusaudžu vecumā
iepazīstinot jaunieti ar medībām pirmo reizi, riski ir lielāki.
Personīgi neizvērtējot, nevaru garantēt cik stabilā psihes stāvoklī
jaunais cilvēks šobrīd ir. Vecākiem var šķist, ka ar viņu viss ir
kārtībā un varbūt pat tā arī ir. Iesaistīs viņu medībās, viņam
iepatiksies vai neiepatiksies. Tā vai citādi, viss mierīgi ritēs savu
ceļu. Un tikpat labi jaunietis vai jauniete var būt iekšējā konfliktā,
nesaprotot, kas viņš ir, ko grib vai negrib, glabājot sevī ar nāvi
saistītus jautājumus bez paskaidrojuma, bailes no nāves, nevēlēšanās būt
tās tuvumā.
Ja vēl šī situācija sakrīt ar ģimenes spiedienu, tad
jaunietis to darīs vai nedarīs baiļu, izteiktas pretestības, dusmu un
kauna pārņemts. Pretstatā varam salīdzināt ar mazākiem bērniem, kuriem
nav šo problēmu un kuri dodas medībās intereses, zinātkāres un pārsteiguma vadīti. Pamatā visam ir vecāku un
bērnu komunikācija, medību procesu skaidrojums un jaunā mednieka
sagatavošana.
Ikvienam bērnam mēs cenšamies parādīt, ka dzīvē ir
daudz dažādu lietu un iespēju, kā vari savu dzīvi piepildīt. Reizēm ir
manītas ģimenes, kur medības ir tikai viens no hobijiem, ko vecāki ir
apguvuši dzīves laikā un bērniem ir iespējas izvēlēties. Atkal, ja bērns
tiek iesaistīts medībās agrā vecumā, nevar zināt, kāda ir emocionālā
bagāža. Nevajag galējībās. Bērnam un jaunietim vajadzētu parādīt dažādus
izpausmes ceļus, nodarbes un iespējas, un tikai tad spriest, vai viņam
ir nosliece un aicinājums iesaistīties medībās.
Ja bērns ir
audzis mednieku ģimenē, viņam visi procesa posmi ir izskaidroti, jo viņš
no agras bērnības ir piedalījies medībās, jo tētis vai mamma redzēja
viņā interesi un vēlēšanos, nevis to darīja piespiedu kārtā – “jo mūsu
ģimenē tā ir pieņemts”. Ja viņš pusaudža gados apzināti mācījies
mednieka kursos un ir nokārtojis nebūt ne vieglo eksāmenu, sešpadsmit
gados izšaujot ar ieroci medībās, psihe noteikti necietīs. Faktiski nekādas kontrindikācijas jauniešu iesaistei medībās nebūtu. Protams, ar atbilstošu sagatavošanos.
Viens
no galvenajiem nosacījumiem, ir šaušanas treniņi, kas ietilpst mednieku
apmācībā un nereti rosina jauniešus nodarboties arī ar šaušanas sportu.
Šeit galvenais arguments ir drošība. Ja topošais mednieks nav trenējies
un tagad, būdams “baigais džeks”, no tēva vai onkuļa paņem bisi un
šaudīsies, ir liels risks, ka aizšaus garām un kāds cietīs. Nevar ļaut
nesagatavotam jaunietim lietot ieroci, apdraudot apkārtējos.
Turpretī,
ja viņš gadiem ir gatavojies, ja viņš ir pierādījis, ka spēj tikt galā
ar stresu mācībās un šautuvē, ka spēj uzņemties atbildību un pastāvēt
par šīm lietām, viņš ir izgājis apmācību, visus juridiskos momentus un
saņēmis mednieka apliecību, nav kontrindikāciju, kāpēc jaunietis
nevarētu to darīt. Jebkurā gadījumā viss, kas notiek ar jauno mednieku,
iekams viņam aprit astoņpadsmit, ir pieaugušo atbildība. Gan viņa
interešu un spēju novērtēšana, gan apmācība, gan pielaides medībām.
Un
vēl. Iespēja legāli izmantot ieroci medībās no sešpadsmit gadiem dos
arī ievērojamu stimulu jauniešiem agrāk sākt mācīties, nopietnāk pieiet
mednieku kursu vielas apgūšanai un, galu galā, stimulēs mednieku
sabiedrības izglītošanos un kultūras līmeņa izaugsmi. Vienlaikus atļauja
jauniešiem izmantot ieroci medības no sešpadsmit gadiem dos tik sen
vēlamo efektu – mednieku sabiedrība kļūs gados jaunāka.“
