Mencendorfa namā Rīgā aplūkojama Vecumnieku iedzīvotāja Oskara Balaško terīņu kolekcija

Līdz 19.novembrim Rīgā, Mencendorfa namā apskatāma terīņu izstāde, kur bez Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja un Jūgendstila centra atvēlētajiem traukiem redzamas arī terīnes, ko sakrājis Oskars Balaško no Vecumniekiem, ziņo Latvijas radio.

17. gadsimtā, kad uzcelts Mencendorfa nams, kas tagad kļuvis par muzeju, terīne, kuras izcelsme saistāma ar Francijas karaļa galmu, bija turīgu pilsētnieku galda piederums. Sevras, Meisenes, Pēterburgas un citu fabriku greznie trauki atceļoja arī līdz Rīgai.

Latvijas brīvvalsts laikā pat Latvijas lauku mājās lietoja vietējo Kuzņecova un Jesena fabriku ražojumus, ģimenes savus viesību traukus centās saglabāt cauri padomju gadiem. Rīgas porcelāna un fajansa fabrika un vēlāk Rīgas Porcelāna rūpnīca, kas bija Kuzņecova un Jesena fabriku tradīciju mantinieces, pusdienu servīzēs, protams, arī iekļāva terīnes, kuru daudzveidība cilvēkiem varētu būt atklājums, Latvijas Radio teic Oskars Balaško.

Viņš savas terīnes izstādei vēsturiskajā Mencendorfa namā Vecrīgā piedāvājis pats. Atvedis 43 – aptuveni piekto daļu kolekcijas. Pirms gada izrādītas Baldones muzejā, uz Rīgu no Vecumniekiem atceļojušas vienkārši automašīnā.

Sākās viss ar olu trauciņiem

Terīnes Oskars ar sievu Santu sākuši kolekcionēt pirms aptuveni septiņiem gadiem. Oskars ir izmācījies par ēdināšanas servisa speciālistu, bet darbs ar to nav saistīts. Santa ir bērnudārza audzinātāja. 

“Mammai bija draugs dakteris, kurš man uzdāvināja kādus padsmit olu trauciņus, arī no Rīgas porcelāna fabrikas. Mēs sākām tos krāt, līdz sakrājām kādus 200. Paralēli sieva krāja žirafes, Rīgas porcelāna. Vienā brīdī sāku domāt: ko vēl varētu krāt no Rīgas porcelāna, ko nekrāj citi? Zupas terīnes es neesmu dzirdējis, ka kāds krātu. Viena, otra, trešā, un mums jau ir 200 dažādas,” aizraušanās pirmsākumus atminas Oskars.

Galvenais, kas abiem piemīt – interese par vecām lietām, krāšanas dullums. Pāris smejoties atceras gadījumus, kad, vakarā pirms gulētiešanas sērfojot pa internetu, kolekcionāru grupās uzduras kādam sen kārotam priekšmetam par labu cenu.

Neko darīt, ģērbjas, lec auto un traucas pakaļ – pirms kāds cits ir aizsteidzies priekšā.

“Mums ir gan no “Aijas 2”, gan no “Spīdolām”, gan no “Gludās”. Man pašam ļoti patīk “Vārpa”. Tāda retāka, tikai viena ir mūsu kolekcijā. Liela, grezna. Protams, patīk mums arī Rokoko, Rubenss,” servīzes uzskaita Oskars.

“Izstāstīšu interesantu stāstu par Gludajām. Mums tās ir vairāk nekā 20. Gatavojot citu izstādi, sapratām – tās ir ražotas pa gadalaikiem. Pavasaris, vasara, rudens, ziema… Viss tas ir virsū – lapas, bērza skariņas, vasaras puķes, krāšņas zelta dekorācijas, kā uz Ziemassvētkiem,” stāsta Oskars.

Aug interese, aug cenas

Balaško ģimene atzīst: interese par Rīgas porcelānu pēdējā laikā ir augusi, līdz ar to arī cenas. Par laimi, viņiem šim hobijam izdevās pievērsties vēl tad, kad citiem kāre kaut ko iegūt nebija tik liela.

“Servīzēm ļoti lēkā cenas. Tas ir pēc pieprasījuma. Zupas terīnēm neesmu ievērojis tik lielu cenu lēkāšanu,” piebilst Oskars.

Vaicāts, cik bieži liek galdā savas skaistās terīnes, Oskara atbilde pārsteidz: “Nē, mums nesanāk. Mēs dzīvojam dzīvoklī, kurā ir maza virtuve, mazs galds ar diviem krēsliem, un mums nebūtu vietas.”

Tiesa, abiem ir lauku mājas, kurās ir izmantojuši citus Rīgas porcelāna traukus, bet ne pusdienu servīzes.

“Terīnes mums pat īsti nav izliktas apskatei. Stāv kastēs. Ļoti ceram, ka mums pašiem nākotnē būs lauku muzejiņš, tāds privātais. Gribam izlikt arī pārējos traukus, kas mums ir,” nākotnes vēlmes ieskicē Oskars.

“Kad sāksim dzīvot tur, esam nolēmuši – mums būs ēdamistaba, bufete, tur stāvēs trauki, ko lietosim ikdienā. Šobrīd nevaram izmantot terīni, tad šķīvjus turēsim rokā.”

Balaško ģimenes krājumos esot arī Iļģuciema un Līvānu stikls, vienkārši – patīk. Oskars godprātīgi atzīst – šobrīd viņi vairāk ir vācēji. Lai sauktu sevi par kolekcionāriem, būtu jāiegūst pamatīgākas zināšanas par galda piederumu vēsturi. Cita lieta ir nostāsti, kas nereti nāk līdzi viņu guvumam.

“Katram traukam ir stāsts. Dzīves stāsts kādai ģimenei, terīne ir redzējusi visu, gan labo, gan slikto. Man patīk, ka traukus kāds nevis tā vienkārši pārdod, bet ar uzticību, ka trauks dzīvos tālāk,” turpina Oskars.

“Pusdienu servīze ar terīni saliek ģimeni kopā pie galda. Terīne ir vaininiece. Tomēr pusdienu servīzes nebija visiem. 50.-60.gadi, liekas, ģimenes lielākas, kuplākas, visi sēžas kopā. Šobrīd arī tā īsti nav – visi ir aizņemti, tāpēc terīnes arī neizmanto. Kurš gatavos, liks, klās?” vaicā Oskars.

Un tomēr ēdiens, kas pasniegts šķīvī nevis no bļodas vai katliņa, bet skaistas terīnes, garšo citādāk.