MĒS 20 GADUS EIROPAS SAVIENĪBĀ; «Lai nu kā mums tajās kopējās mājās dažkārt iet, kopumā jau ir labi»

Pamatā mums, lauksaimniekiem, Eiropas Savienība (ES) asociējas ar atbalsta projektiem, tiešmaksājumiem un arī ar birokrātiskām prasībām, kuras, salīdzinot ar pirmsākumiem, gan ir kļuvušas ļoti smagas.

Atbalsta projekti palīdz modernizēties, bet ir kā koks ar diviem galiem
Kā pozitīvais ieguvums no dalības ES noteikti jāmin Eiropas daļēji finansētie projekti. Tie manai saimniecībai tiešām ir devuši daudz ne tikai lopkopības, bet arī klasiskās graudkopības jomā. Lopkopībā tie ļāvuši ieviest pirmo robotizāciju, sakārtot kūtsmēslu apsaimniekošanu, kas prasīja prāvus ieguldījumus. Varbūt, ja nebūtu šādu atbalsta projektu, būtu citi varianti, kā modernizāciju īstenot. Nevar viennozīmīgi tagad pateikt, ka tas nebūtu iespējams. Varbūt būtu valsts atbalsta programmas. Lai gan, zinot valsts budžeta iespējas, tas varētu būt nepietiekams. Tāpat, tirgus ekonomikā dzīvojot, ja būtu pieprasījums, veidotos arī piedāvājums.
Jāsaka gan, ka projektu naudu nemaz nav viegli iegūt. Tas ir ļoti grūti, taču «Krišjāņiem» šajā ziņā ir paveicies. Pēdējos divos gados mums tikuši apstiprināti divi projekti, un abi bija ieguvuši labu vērtējumu. Pašlaik gan vairs projektu naudai nevaram pieteikties, jo saimniecība ir sasniegusi limitu un jāgaida jaunais plānošanas periods.
Tiešmaksājumi, protams, arī ir vērā ņemams atbalsts lauksaimniecībai, bet, tāpat kā ar projektiem, te ir viela pārdomām – kā būtu, ja nebūtu. Iespējams, tad, piemēram, būtu zemākas cenas tehnikai. Nav noslēpums, ka līdz ar ES atbalsta parādīšanos izmaksas tehnikai pieauga. Ļoti labi atceros, kādas bija cenas pirms tam, bet tiklīdz parādījās pirmie SAPARD programmas projekti, tās smuki «uzlēca» augšā. Tāpēc tas ir kā koks ar diviem galiem – protams, tas ir atbalsts, bet varbūt, ja tāda nebūtu, būtu cita tirgus situācija. Nu gan jau mēs arī bez tā dzīvotu, ne jau visi izputētu?! Te varbūt vairāk jāvērtē kontekstā ar kopējo Eiropas tirgu: tā kā esam vieni no ES, tad arī maksājumiem būtu jābūt adekvātiem visām valstīm. Pašlaik tā īsti nav. Ja kāds saņem vairāk – tas tā īsti godīgi nav. Lēnām jau ejam uz izlīdzināšanu, taču ļoti lēnām.

Tirgus kļuvis plašāks
Plašāks ir kļuvis arī lauksaimniecības tirgus. Eiropas tirgus ir vaļā, ir vienoti tirdzniecības noteikumi, ievedmuitas, un arī no tā ir kāds ieguvums un plusiņš. Plašāka pieeja dažādiem izejmateriāliem, plašākas realizācijas iespējas. Ja būtu jādarbojas tikai Latvijas tirgū, būtu cita situācija.
Grūti uzmodelēt, kā būtu ar piena noieta tirgu, ja mēs nebūtu ES. «Krišjāņi» jau ir izauguši ne tik daudz tāpēc, ka mums gribas vairāk strādāt, bet tāpēc, ka uz to apjomu spiež tirgus situācija. Ar mazu ganāmpulku grūti noturēties piensaimniecībā. Varbūt, neesot ES, varētu dzīvot arī ar mazāku apjomu. Es gan domāju, ka viegli nebūtu. Cik tad mēs tajā vietējā tirgū varam realizēt – būtu mežonīga konkurence ar mazām tirgus iespējām.
Pašlaik esam kopējā tirgū, un tas tiešā mērā ietekmē piena iepirkumu cenu. Ja arī man kā piena ražotājam saikne ir tikai ar pārstrādātāju, tad tas gan darbojas tiešā saiknē ar tirgu. Ja pārstrādātājs nevar pārdot produkciju par adekvātu cenu, tad samazina iepirkuma cenu. Te varbūt jāmin tā nianse, ka Latvijā, kur zemniekiem nav pārāk liela teikšana un kooperācija ir vāja, daudzi pamanās to izmantot – kā tik kādas svārstības tirgū, tā piena iepirkuma cena tiek ievērojami samazināta. Tajā pašā laikā Vācijā un citviet vecajā Eiropā, kā Nīderlandē, Beļģijā, cena nemaz tā nenokrīt.

Pieblīdusī birokrātija
No negatīvā jāmin tas, par ko dzirdam zemniekus visvairāk sūdzamies – birokrātija. Visa sistēma, kā mums ir uzbūvēta kontrole, ir saistīta arī ar tiešmaksājumiem, Eiropas naudu. Nu kaut vai projekta administrēšana, realizācija, dokumentācija, atskaites, saistības. Tas ir viens kārtīgs kokteilis, un tev visam jāseko līdzi, neko nedrīkst aizmirst. Piemēram, augkopībā tagad ir jākalkulē, cik proporcionāli ir augu sekas maiņa, cik ir viena, cik otra kultūra, vai nav par daudz galvenā kultūra, jāievēro lauku malas, tās jādeklarē, tās noteikti jāapsaimnieko, jānopļauj līdz noteiktam datumam, nedrīkst zaļināšanas joslas izmantot lopkopībā utt. Prasības arvien nāk klāt.
Vesela epopeja un ievērojamas izmaksas manai saimniecībai ir arī ilgtspējas sertifikāts, kādu nav nemaz tik daudz Latvijā.
Savukārt, ja runā par labturības prasībām lopkopībā, tad tās, manuprāt, ir katra saimnieka interesēs un tās ir izpildāmas – šajā ziņā man iebildumu īsti nav. Tā taču pati svarīgākā lieta, lai lopiņš labi jūtas un ir veselīgs.
Vērtējot kopumā zaļo kursu lauksaimniecībā, galvenais, lai prasības visās dalībvalstīs tiek izvirzītas un īstenotas dzīvē vienādi. Latvijā ļoti daudz kur skrienam pa priekšu un prasības tiek ieviestas ātrāk, līdz ar to mums tas slogs ir daudz smagāks. Nezinu, kāpēc tā – vai tā ir pārāk atbildīga pieeja vai bailes, ka kaut ko nepaspēsim. No kolēģiem tepat kaimiņos Lietuvā dzirdu, ka viņiem nav tik stingra tā zaļā filozofija. Piemēram minēšu lauku fotografēšanu, kas jāveic, lai saņemtu ekoshēmu maksājumus. Direktīvā tā ir tikai kā plānots pasākums, bet mums tas jau jādara. Mums jau tagad ar bildi un konkrētu ģeolokāciju ir jāpierāda, ka veikti precīzi miglošanas darbi. Ir traktoristi, kuriem šo nav viegli izpildīt. Bet, ja to neizdarīsi, tad maksājumu saņemt nevar.
Tāpat, ja noteiktas darbības vairs nevar veikt un veidojas papildu izmaksas, tad pretim jābūt atbalstam. Citādi izmaksas tik pieaug, līdz mēs, zemnieki, sākam «slīkt» un protestēt. ◆

Teksts – Jānis Straģis, zs «Krišjāņi» īpašnieks Brunavas pagastā