Mežotnes pils liktenis joprojām dūmakā tīts

VAS «Valsts nekustamie īpašumi» (VNĪ) šoruden vērsās pie Bauskas novada pašvaldības, aicinot aktualizēt jautājumu par Mežotnes pils pārņemšanu savā paspārnē. Izvērtējot esošo situāciju un ņemot vērā, ka Bauskas novada pašvaldība jau pašlaik apsaimnieko vairākus muzejus, kuru uzturēšanā un attīstībā ik gadus iegulda apjomīgus līdzekļus, kā arī gatavojas sākt nopietnu, plānveidīgu darbu Bauskas vecpilsētas sakopšanai un atbalsta arī dažādu citu novada pieminekļu restaurācijas pasākumus, tālab pašlaik tā nav gatava rūpēties arī par Mežotnes pili un veidot tajā pils muzeju ar pašvaldības rīcībā esošiem resursiem.

Bauskas novada pašvaldība pieņēma lēmumu atkārtoti aicināt VNĪ, Kultūras ministriju un Rundāles pils muzeju izveidot Mežotnes pilī Rundāles pils muzeja filiāli, kā arī turpināt konsultācijas ar pašvaldību par atsevišķu īpašuma daļu, kas nepieciešamas pašvaldības funkciju realizācijai, nodošanu pašvaldības īpašumā.

Bauskas novada domē norādīja, ka Mežotnes pils ar ainavu parku nodošana publiskā izsolē pašreizējās ekonomiskās krīzes apstākļos būtu īpaši riskanta. «Apsaimniekojamais īpašums ir ar augstu kultūrvēsturisko vērtību un mākslinieciski nozīmīgs, tas prasa īpašnieka zināšanas un izpratni, morālo atbildību un lielas investīcijas, kādas privātais investors nav spējīgs vai nevēlas ieguldīt. Šādas situācijas nereti noved pie vērtīga kultūras mantojuma stagnēšanas, degradēšanas un atsevišķos gadījumos pat bojāejas. Izvērtējot šāda scenārija iespējamās sekas, piemēri tam ir tepat Bauskas pusē līdz grausta līmenim novestās Kaucmindes un Bornsmindes pilis, jāatzīst, ka šāda līmeņa kultūrvēsturiska objekta privatizāciju, zaudējot pār to sabiedrības kontroli un, visticamāk, arī publisku pieejamību, nedrīkst pieļaut,» uzskata pašvaldībā.

Par vienīgo sapratīgo Mežotnes pils un parka kompleksa attīstības scenāriju uzskatāma tā attīstīšana klasiska pils muzeja ansambļa, līdzīgi, kā tas ir Bauskas pils muzejā vai Rundāles pils muzejā, formātā, iekārtojot pils telpas atbilstoši šāda «interjera muzeja» principiem, izveidojot šeit zinātniski pamatotas, informatīvi piesātinātas un vizuāli pievilcīgas ekspozīcijas, kā arī izstrādājot saturiski bagātu kultūrvēsturiski izglītojošu pasākumu un programmu piedāvājumu.

Jaunizveidotā Mežotnes pils muzeja galvenais uzdevums būtu pils un parka profesionāla sakopšana to līmenim atbilstošā stāvoklī, ieskaitot pilī un parkā veicamus restaurācijas un zudušo objektu rekonstrukcijas darbus, pils interjeru iekārtošana ar tās vēsturiskajai situācijai atbilstošiem muzeāla līmeņa priekšmetiem, vispirms jau ar šeit vēsturiski bijušiem un Līvenu dzimtai piederējušiem priekšmetiem, un kompleksa pilnvērtīga iekļaušana Latvijas kultūrtūrisma sistēmā, pozicionējot to kā trešo, noslēdzošo posmu jau pašlaik spožajā Bauskas novada piļu-muzeju zelta lokā.

Bauskas novada pašvaldībā uzskaitīja, ka prioritārās Mežotnes pils muzejā pētāmās un atspoguļojamās tēmas varētu būt:  «Firstu Līvenu dzimtas vēsture», «Mežotnes pils būvvēsture un arhitekta Berlica darbība Kurzemē», «Mežotnes pils interjeri un mākslas vērtības», «Mežotnes pils parks un klasicisma laikmeta parku kultūra Latvijā»,  «Latvijas klasicisma, ampīra un bīdermeiera laikmeta interjeru kultūra un lietišķi          dekoratīvā māksla» u. c.

Bauskas novada domes priekšsēdētājs Aivars Okmanis neslēpa, ka peripetijas ap Mežotnes pili ieilgušas pusotru gadu. Šajā laikā veiktās «konsultācijas», «sarunas» un «risinājuma meklējumi» noveduši vienīgi pie tā, ka VNĪ vērsušies pie Bauskas novada pašvaldības ar rosinājumu izskatīt jautājumu par šī īpašuma pārņemšanu.

«Pieļauju, iespējams, tiek gatavots atsavināšanas variants līdzīgi kā Igates pilij, ja pašvaldību funkciju veikšanai nevajag, valsts funkciju izpildei arī neder, tad jau var tālāk pieņemt lēmumu par atsavināšanu. Mēs ar savu domes lēmumu rekomendējam atstāt valsts īpašumā, veidojot kā muzeju,» teic A. Okmanis.

Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse uzsvēra, ka Mežotnes pils ir izcils liela apjoma kultūras mantojuma objekts, kura restaurācijā un uzturēšanā jau ir ieguldīts daudz valsts līdzekļu. «Sabiedrības interesēs ir saglabāt publiski pieejamus augstas nozīmes kultūras mantojuma objektus. Ja būtu iespējama pils un parka muzealizācija ar tam paredzētu, valsts garantētu ikgadēju bāzes finansējumu īpašuma apsaimniekošanai un darbinieku algošanai, tad Mežotnes pils varētu kļūt par Rundāles pils muzeja filiāli. Pandēmijas sekas un ģeopolitiskās situācijas izraisītā enerģētiskā un ekonomiskā krīze īpaši sarežģī Mežotnes pils uzturēšanas jautājumu un finansējuma piesaisti. Rundāles pils muzejs vērš uzmanību uz to, ka muzeja budžetā papildu līdzekļu vēl viena īpašuma apsaimniekošanai nav,» teic L. Lūse.

Bijušais Rundāles pils muzeja direktors, mākslas zinātnieks Imants Lancmanis atzina, ka mazajā Latvijā ir ļoti grūti arhitektūras pieminekļus padarīt rentablus.

«Jautājums par Mežotnes pils nākotni ir vairākkārtīgi cilāts, izrādījās, ka nav neviena investora, kas vēlētos šo brīnišķīgo objektu attīstīt, pēdējais nomnieks bija pavisam nabadzīgs un nespējīgs kaut ko darīt. Mežotnes pils ir izcila ēka, taču tai jau gadiem nav spēts atrast rentablu izmantošanas veidu. Piedāvājums pievienot Rundāles pils muzejam arī ir diskutabls, uzskatu, ka vienlaikus Rundāle nevar vilkt divus objektus, it sevišķi šajos finansiālajos apstākļos, kādi ir tagad,» pārdomās dalās I. Lancmanis.

VNĪ valdes loceklis Andris Vārna paskaidroja, lai pieņemtu lēmumu par turpmāko Mežotnes pils un tās parka pielietojumu, VAS «Valsts nekustamie īpašumi» (VNĪ) kopā ar nozares ekspertiem no Nacionālās kultūras mantojumu pārvaldes un Kultūras ministrijas ekspertiem kopš 2021. gada maija strādā pie nekustamo īpašumu kultūras mantojumu kritēriju izstrādes, kas tuvākajā laikā tiks virzīti izskatīšanai Ministru kabinetā. Līdz lēmuma pieņemšanai par īpašuma satura piepildījumu kapitālsabiedrība ir gatava un turpinās pārvaldīt, uzturēt un sargāt pilī esošās vērtības.

«Kā valsts kapitālsabiedrība, kuras īpašumā atrodas Mežotnes pils un tās parks, VNĪ ar atbildību un lielu rūpību izturas pret pilī esošajām vērtībām. VNĪ turpina nodrošināt vēsturiskās ēkas saglabāšanu un tās tehniskā stāvokļa nepasliktināšanos. Kapitālsabiedrība nodrošina pils teritorijas uzkopšanu minimālā apmērā, tehnisko apsardzi, videonovērošanas un citu sistēmu uzstādīšanu un ir apdrošinājusi īpašumu. Papildus ziemas periodā tiek saglabāta apkure minimālā režīmā,» situāciju ataino A. Vārna.

Vienlaikus, ņemot vērā, ka pašlaik pils un tās parks netiek izmantots un pils ir nozīmīga kultūrvēsturiskā mantojuma daļa, kapitālsabiedrība rūpīgi izvērtētu iespējas nodot atsevišķu īpašuma daļu Bauskas novada pašvaldībai, ja pašvaldība iesniegtu pamatotu, izvērtētu un uz nākotnes attīstību vērstu piedāvājumu.
Tā, piemēram, 2018. gadā tika atjaunots gājēju pontonu tilts pāri Lielupei, savukārt 2021. gada pavasarī tas tika nodots bezatlīdzības lietošanā Bauskas novada pašvaldībai un 2022. gada septembrī – ziedots pašvaldībai.

«Saskaņā ar Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumu kapitālsabiedrība ir tiesīga lemt par īpašuma atsavināšanu vai nodošanu lietošanā par maksu. Vienlaikus likumā ir paredzēti izņēmuma gadījumi, kādos kapitālsabiedrība var nodot īpašumu bezatlīdzības lietošanā pašvaldībai tai deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu pildīšanai vai publiskas personas pakalpojumu sniegšanai,» skaidro A. Vārna, vienlaikus uzsverot, ka lēmumu par noteiktu funkciju īstenošanu īpašumā, piemēram, Rundāles pils filiāles izveidi, var izlemt Kultūras ministrija (KM) kopā ar Rundāles pils muzeju, kas ir tiešā nozares ministrijas pakļautībā. Kapitālsabiedrība no savas puses var piedāvāt īpašuma pārvaldību ieceres īstenošanai.

Kultūras ministrijas pārstāve Dace Vizule apliecināja, ka ministrija ir saņēmusi un izvērtējusi Bauskas novada pašvaldības aicinājumu rast iespēju Mežotnes pilī izveidot muzeju un kopā ar parku to nodot Rundāles pils muzeja valdījumā.

«Augstu novērtējam pašvaldības iniciatīvu, meklējot risinājumus Mežotnes pils saglabāšanai un attīstībai, taču esam pašvaldību informējuši, ka Kultūras ministrijas budžetā nav pieejami, kā arī nav plānoti līdzekļi šādas ieceres īstenošanai,» paziņoja D. Vizule.

KM ieskatā, pašlaik primāri būtu jārod risinājums Mežotnes pils saglabāšanai valsts īpašumā un tās uzturēšanai nepieciešamo līdzekļu piesaistei. Pēc KM rīcībā esošās informācijas, VAS «Valsts nekustamie īpašumi» un Finanšu ministrija gatavo informatīvo ziņojumu, kura mērķis ir rast sistēmisku risinājumu īpaši nozīmīgu valsts īpašumā esošu valsts nozīmes kultūras pieminekļu, kuri netiek izmantoti valsts pārvaldes funkciju veikšanai, uzturēšanai un attīstībai. Līdz ar to, KM ieskatā, konsultācijas par pils tālāko attīstības modeli turpināmas pēc šī ziņojuma apstiprināšanas Ministru kabinetā.

Uzziņai
Mežotnes pils ir izcils klasicisma arhitektūras paraugs ar vērtīgu interjera apdari (valsts nozīmes mākslas piemineklis Nr. 3021), kuru ieskauj relatīvi labi saglabājies ainavu parks (valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Nr. 6177) un daļa no agrākā kompleksa ēkām (valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Nr. 6176).

Mežotnes muižas komplekss, kura pirmie aizmetņi izveidojās jau hercoga Jēkaba laikā, savu uzplaukumu piedzīvoja 19. gadsimta pirmajā pusē, pēc tam, kad Krievijas ķeizariene Katrīna II Mežotnes īpašumu uzdāvināja savu mazbērnu audzinātājai Šarlotei Margaretai fon Līvenai (1743–1828) un tajā sāka saimniekot firstu Līvenu dzimta.

Mežotnes pils celta laikā no 1797. līdz 1802. gadam pēc slavenā itāļu arhitekta Džakomo Kvarengi meta, kurā gan virkni izmaiņu ienesa tolaik grāfu Mēdemu dienestā Elejā strādājošais arhitekts Johans Georgs Ādams Berlics (1753–1837).

Gan Mežotnes pils, gan viss muižas apbūves ansamblis daudz no sava sākotnējā spožuma zaudēja 20. gadsimtā – gan Pirmā pasaules kara laikā, gan 20. – 30. gados, kad pilī darbojās lauksaimniecības skola, gan Otrā pasaules kara beigu fāzē 1944. gada rudenī, kad, nonākot frontes joslā, pils tika daļēji sagrauta.
Pils ēkas atjaunošana aizsākās 20. gadsimta 50. gadu beigās, bet 70. – 80. gados, pateicoties Rundāles pils muzeja speciālistu konsultācijām un ar viņu starpniecību piesaistītajiem augstas klases restauratoriem, ēkā tika veikta nozīmīgāko interjera elementu – stuka rotājumu, dekoratīvo gleznojumu, mākslīgā marmora un citu – atjaunošana. Darbi tika veikti ļoti augstā profesionālā līmenī un savu vērtību nav zaudējuši vēl joprojām.

Ilgus gadus pilī saimniekoja Valsts Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacija (SIS), kuras darbības laikā pils otrajā stāvā darbojās saimniecības kantoris, bet trešajā bija ierīkoti dzīvokļi. Pils tika uzturēta relatīvi labā stāvoklī, ieviešot tās parādes telpās pat 19. gadsimta mēbeļu kopijas, bet īpaši vērienīgi labiekārtošanas un kopšanas darbi, pateicoties saimniecības agronoma Egona Fridrihsona (1925–2014) aizrautībai, tika veikti pils parkā. 

Būtiskas pārmaiņas pils dzīvē sākās pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad Mežotnes SIS savu darbību pilī beidza, un pēc pils iekļaušanas neprivatizējamo objektu sarakstā (1994. gadā) to apsaimniekoja uzņēmums, kurā daļu turētāji bija gan valsts, gan privātpersonas. Ar laiku, pārliecinoties, ka šāds pils ansambļa apsaimniekošanas modelis valstij nav izdevīgs, privātpersonu daļas tika atpirktas, saimniekošanu pilī pilnībā pārņēma VAS «Valsts nekustamā īpašuma aģentūra» meitas uzņēmums SIA «Mežotnes pils».

Fundamentālas pārmaiņas pils piedzīvoja 2000. – 2001. gadā organizētās renovācijas laikā, kad divi apakšējie ēkas stāvi tika pielāgoti konferenču, semināru un izklaides pasākumu rīkošanai, tostarp izbūvējot virtuves bloku, bet pils trešajā stāvā tika izveidota ekskluzīva viesnīca. Pils renovācija tika veikta bez objekta izpētes un skaidri izstrādātas koncepcijas, tāpēc to nevar vērtēt kā zinātniskās restaurācijas pasākumu, taču, pateicoties kvalificētu speciālistu piesaistei, renovācijas laikā pils fasādēs tika atjaunots gan kara un pēckara gados zaudētais cokolstāva dekoratīvais apmetums, gan čuguna lējumu margas, gan jau dažus gadus vēlāk – cokola daļas granīta plākšņu apšuvums.               

Pozitīvas pārmaiņas piedzīvoja arī pils iekštelpas, kurās tika veikta daļēja pārplānošana, tuvinot ēkas plānojumu vēsturiskajam, kā arī plaši interjera atjaunošanas darbi, īpaši otrajā stāvā, renovējot 70. – 80. gadu restaurācijas laikā izgatavotos telpu rotājumus un rekonstruējot virsdurvju sandrikus, frīzes un ornamentālos griestu gleznojumus telpās, kur tādi vēl nebija atjaunoti. Kā nozīmīgs šīs renovācijas pienesums jāvērtē pēc oriģinālo margu fotoattēliem izgatavotās čuguna lējuma margas pils centrālajā kāpņu telpā, oriģinālajām palodzēm identiskas marmora palodzes otrā stāva parādes telpās, kā arī trīs telpās ieklātais ozola vairogparkets, kas tika izgatavots pēc fotogrāfijās redzamā vēsturiskā parketa parauga.  

Renovācijas laikā atsevišķi tajā pieaicinātie speciālisti (mākslas zinātnieki Dainis Bruģis un Ina Līne), domājot, kā pilij attīstīties kā nopietnam kultūrtūrisma galamērķim, rosināja daļu pils otrā stāva interjera iekārtot nosacīti tuvināti to vēsturiskajam veidolam, bet daļā telpu ierīkot pils vēstures ekspozīciju, taču šie priekšlikumi VAS VNĪ vadības atbalstu neguva, un pavisam pieticīgas ekspozīcijas izveidei tika atvēlētas vien divas pils telpas. Solījumi pili kā arhitektūras un interjera mākslas objektu attīstīt nākotnē, investējot šajā procesā cerēto SIA «Mežotnes pils» peļņu, netika pildīti un turpmākajos 16 darbības gados pils piedzīvoja tikai pakāpenisku degradāciju.

Pils parādes stāva telpas arī pēc renovācijas tika iekārtotas ar jau Mežotnes SIS laikā sagādātajām zemas kvalitātes kopiju mēbelēm, telpu sienas, kuras Līvenu laikā rotāja daudzi Eiropas autoru mākslas darbi, stāvēja tukšas, bet visas brīvās vietas pilī sāka aizpildīt lēti plaša patēriņa priekšmeti, piemēram, lielveikalos iegādāti plastmasas puķu podi uz Ķīnā ražotiem statīviem, vai pils līmenim un stilam neadekvātas nosacīti «vēsturiskas» lietas, piemēram, nefunkcionējošas, ar otu brutāli pārkrāsotas klavieres. Plašo masu kultūras invāziju pilī nespēja kompensēt pat atsevišķi mēģinājumi ieviest tajā kaut dažas norādes uz pils slaveno vēsturi, un pāris gleznu, litogrāfiju un vēsturisku fotogrāfiju kopijas «nogrima» jau minēto banalitāšu gūzmā.

Lai arī masu saziņas līdzekļos pils tika reklamēta arī kā apskates objekts, reālajā dzīvē tā apskatei bija pieejama tikai retu reizi un neprognozējamā laikā, jo tās apsaimniekotāji saprotamu iemeslu dēļ priekšroku deva privātu svinību rīkošanai, ēdināšanas un viesnīcas pakalpojumiem. Tūristiem, kuri ieradās Mežotnē, nevis lai ēstu vai gulētu, bet gan klātienē iepazītu plaši izdaudzinātās pils estētiskās vērtības, tajā iekļūt izdevās arvien retāk, turklāt komplektā ar diskreditējošajiem interjeriem «baudot» arī visdažādākos izklaides biznesa blakusproduktus. Pils nekritiski tika atvēlēta pat vulgārām fotosesijām, tādējādi radot nopietnu kaitējumu pils kā valsts apsaimniekota objekta reputācijai.  

Neskatoties uz atsevišķu SIA «Mežotnes pils» (arī vēlāk izveidotā SIA «VNĪ pilis») vadītāju mēģinājumiem situāciju mainīt, uzņēmuma daļu turētāja attieksme pret to palika nemainīga, un pils sabiedrības izpratnē arvien vairāk sāka asociēties ar nenovāktiem viesību galdiem, pēc ballītēm nesakoptām telpām, nekvalitatīvi sagatavotu gidu stāstītām aplamībām un citām tik vērtīgam kultūrtūrisma objektam nepieļaujamām situācijām. Pakāpeniski pa visu pili tika izvazāta arī daļa viesnīcai sagādāto vēsturisko mēbeļu, tādējādi ieviešot ēkā pilnīgu stilu haosu un vēl vairāk kompromitējot to lietpratīgu apmeklētāju acīs.

Vēl straujāku degradāciju pils pieredzēja pēc galēji nepārdomātās kompleksa iznomāšanas privātam apsaimniekotājam un 2017. gada rudenī, kad pēc tās jaunā nomnieka SIA «CV-R», ar kuru līgums tika noslēgts uz 12 gadiem, voluntāriem lēmumiem ieeja pilī tika pārcelta uz parka pusi, pils otrā stāva telpās tika iekārtota tām galēji nepiemērota šodienas autoru gleznu galerija un veiktas citas nepārdomātas darbības. Covid pandēmijas apstākļos 2020. gada aprīlī līgums ar uzņēmēju tika lauzts, un kopš tā laika pils apmeklētājiem ir slēgta, meklējot tās tālākās apsaimniekošanas modeli.