Mīļāko ģitāru un cepuri paņēma līdzi; Edvīnu Zariņu atceras grupas “Dakota” ģitārists Gatis Ivans

Edvīnu Zariņu atceras grupas «Dakota» ģitārists Gatis Ivans

Plaši pazīstamās, pēc daudzu ekspertu un klausītāju domām labākās pašmāju kantrimūzikas grupas, no Bauskas nākušās apvienības «Dakota» līderis Edvīns Zariņš šomēnes būtu svinējis 70. jubileju. Viņš šo pasauli atstāja 2022. gada 28. janvārī, taču klausītāju sirdīs dzīvos vēl ilgi. Atmiņās par leģendāro kolēģi intervijā ar «Bauskas Dzīvi» kavējās viņa uzticamais biedrs, ģitārists Gatis Ivans.

Kāpēc izlēmāt turpināt grupas darbību pēc Edvīna aiziešanas mūžībā?
– Tas bija diezgan pašsaprotami, jo, pirmkārt, Edvīns ar mūsu tagadējo basģitāristu un pamata vokālistu Raiti Keišu bija reiz par šo tēmu runājuši un Zariņš viņam bija teicis – puiši, lai tur vai kas, turpiniet! Otrkārt, bija jau iesākts darbs pie mūsu toreizējā beidzamā studijas albuma «Māja uz riteņiem», un gluži vienkārši tas bija jāpabeidz.

Kāda ir svarīgākā mācība, ko viņš tev savulaik sniedzis?
– Tad, kad viņš aizgāja no šīs pasaules, man beidzot bija iemesls pamatīgi iedziļināties, ko vispār Edvīns spēlēja. Draugi pēcāk teica, ka man pat mainījās spēlēšanas maniere, proti, tā kļuvusi strukturētāka. Pēc pamatīgas «ieniršanas» Edvīna instrumentācijā tas manā zemapziņā nosēdās un pašā saknē mainīja to, ko un kā es daru.

Kuras ir tavas top 3 Edvīna kompozīcijas?
– Es vēlētos izcelt tās kompozīcijas, kas nav no mūsu ballīšu repertuāra, kas ir vairāk koncerta dziesmas. Tās gan mums sanāk spēlēt samērā reti, bet es noteikti gribu pieminēt, ka man ļoti patīk skaņdarbi «Lietus vīrs», «Nekas nav nokavēts» un «Saruna ar Dievu».

Vai jūsu grupai top jauni skaņdarbi?
– Tā ļoti lēnām, bet top. Pagaidām mēs vēl esam uz jaunākā izdotā albuma viļņa, vēl pāragri par to runāt, jo šis studijas ieraksts iznāca tikai gada sākumā. Ar laiku mums būs kaut kas jauns, tas ir noteikti skaidri zināms.

Vai jums savulaik ir bijusi komunikācija par tēmu – kantrimūzika Latvijā un kantrimūzika ASV?
– Edvīns bija ļoti vienkāršs cilvēks, kurš nesarežģīja lietas, pastiprināti nemeklēja un neanalizēja definīcijas un teorijas. Viņš darīja to, kas pašam patika. Edvīns sacerēja un spēlēja to, ko un kā juta, bet mēs mēdzām arī apspriest visiem stilistiski tuvās mūzikas lietas, jo mums bija līdzīgi vai pat vienādi redzējumi, viedokļi par atsevišķām tēmām.

Pastāsti kādu interesantu atgadījumu, kas tieši saistīts ar Edvīnu!
– Tas gan notika, vēl pirms es sāku spēlēt «Dakotā», kad grupai bija koncerts kaut kur Vidzemē. Edvīns jau bija ticis no Bauskas līdz Rīgai, un visi grupas dalībnieki bija sapulcējušies, lai dotos tālākā ceļā, līdz Edvīns, kuru draugi dēvēja par Zaru, atskārta, ka atstājis mājās ģitāru. Galamērķī džeki Zaram saorganizēja citu instrumentu. Viņš nospēlēja koncertu, un viss galu galā bija kārtībā.

Kurš tev personīgi bija vissaviļņojošākais koncerts, ko spēlēji kopā ar Edvīnu?
– Tādu koncertu ir bijis diezgan daudz. Man ir jāteic, ka «Dakota» ir vairāk tāda vasaras grupa, jo tieši šajā gadalaikā pārsvarā ir visvairāk darāmā, un bieži vien tā darbiņa ir pat vairāk, nekā mums pašiem gribētos. Taču tas nekas – mēs priecājamies, ka Edvīna mūzika joprojām ir cilvēkiem vajadzīga. Ja jāizceļ viena konkrēta uzstāšanās reize, tad es teiktu, ka tas Līgo parkā netālu no Ulbrokas. Ja pareizi atminos, kādas dziesmas laikā, kad es spēlēju ģitāras solo, Zars pienāca pie manis un sacīja – džeki, kā man patīk ar jums spēlēt! Tas bija milzīgs pagodinājums, ka meistars tā pasaka.