Mūžībā devusies Bauskas dziedniece Lūcija Valtere

Šīs nedēļas sākumā 101 gada vecumā mūžībā devusies baušķeniece Lūcija Valtere, kuru daudzi atpazīst arī kā dziednieci Valtermammu.

Atvadīšanās notiks svētdien, 18. decembrī, plkst. 12 SIA «R.K. Ritums» sēru zālē Bauskā, Biržu ielā 13 d, zemes klēpī L. Valtere tiks guldīta Ceraukstes pagasta Plūdoņa kapos.

«Bauskas Dzīve» par Valtermammu rakstu publicēja, kad baušķeniece atzīmēja 100 gadu jubileju – 2021. gada 10. martā. Stāstu par simtgadnieci «Bauskas Dzīve» veidoja kopā ar L. Valteres tuviniekiem. Tagad publicējam šī raksta fragmentu.

Lūcija uzaudzinājusi četrus bērnus, Jānis, Inta un Dzidra jau vairs nav šai saulē. Bet jaunākais – Rūdolfs – ir līdzās un par viņu rūpējas ikdienā. L.Valteres dzīves koka lapotne tagad kupla jo kupla – astoņi mazbērni, 13 mazmazbērni un desmit mazmazmazbērni.

Dēls Rūdolfs pastāstīja, ka mamma dzimtā nav vienīgā, kas sasniegusi tik nozīmīgu gadu skaitu. Viņas vecmāmiņa nodzīvojusi 106 gadus, mamma – arī vairāk par 100, māsa – 102. Lūcija dzimusi Lietuvā, no turienes pārnākuši uz Emburgu, pēc tam uz Bauskas pusi. Uzaugusi sešu bērnu ģimenē, agri sākusi kalpa dienas, ganos gājusi, aci pret aci piedzīvojusi kara šausmas, izdzīšanu no mājām, smagi strādājusi laukos visu mūžu. Jau pusaudzes gados kalpojusi pie saimniekiem Ceraukstē. Tur arī satika Arvīdu, ļoti jauna apprecējās, abu laulībā dzimuši trīs vecākie bērni. Vīram piederējusi zeme, ienākot padomju varai, nācies slapstīties bailēs no izvešanas, bet pēc kara kolhozs atņēmis visus lopus.

Vēlāk strādājusi par piena savācēju. Naktī cēlusies, ar zirgu apbraukājusi mājas, savācot pienu un kannas, kas vedamas uz pienotavu. Pēc tam, kad Arvīds bija pāragri aizsaukts aizsaulē, Lūcija satikusi Osvaldu. Abu kopdzīvē dzimis Lūcijas jaunākais dēls Rūdolfs. Viņš atminas: «Mamma bija gādīga, daudz strādāja, lai ģimenei būtu labāka iztika. Laukos bija grūti kaut ko priekš sevis panākt vairāk arī tāpēc, ka padomju laikā cilvēkiem izmantošanai deva tikai nelielu zemesgabalu un bija stigri noteikts mājlopu skaits, cik drīkstēja turēt.»

Viņš atklāja, ka vecāki ar nolūku nav reģistrējuši oficiālu laulību, lai katram skaitītos atsevišķa saimniecība. Tad no katra pushektāra zemes kopā sanāca hektārs, bet vienas govs vietā – divas. Visu mūžu mamma palīdzējusi cilvēkiem ar dziedināšanu un tic Dievam. Bērnībā mācījusi lielas dzīves vērtības – «Nedari otram to, kas tev pašam nepatīk,» atceras dēls. Rūdolfa vecāki māju Bauskā vieglākām vecumdienām iegādājušies jau 80. gadu beigās, bet Lūcija uz pilsētu pārcēlusies tikai 2005. gadā. «Gaidot 100 gadu jubileju, mamma ik pa laikam man pārprasa: «Cik dienu līdz tai vēl atlicis?» Viņa ļoti vēlējās šo brīdi piedzīvot,» pauda Rūdolfs.

Interneta vietnē jauns.lv 2016. gada 14. maijā publicētajā žurnāla «Patiesā Dzīve» intervijā Lūcija stāsta: «Laukos ir tā – lai kāds nāk posts, cilvēks tomēr badā nepaliek. Tikko bijām cūku nokāvuši, gaļa smuki nožāvēta, kad krievi nāca iekšā. Ceraukstē, pie «Lazdu» mājām, linu lauks smuki noaudzis, zilos ziedos ziedēja, taču tanki visu sadzina zemē. Mums no mājām lika izvākties, neko līdzi ņemt neļāva, bet es gaļu slepus – spannī, vāku virsū un noraku zemē. Kad atgriezāmies, bija, ko ēst. Vai pati to būtu iedomājusies, ja ne Dievs licis šitā darīt?» Un Dievs viņai allaž palīdzējis, kad brīži bijuši visgrūtākie un briesmīgākie. Arī tajā reizē, kad pa granātas izsistu caurumu šķūņa sienā izdevies neskartai izbēgt no padomju karavīru zvērībām pret šķūnī sadzītām sievietēm. Spiežot krustiņu pie krūtīm un lūdzot Dievu, skrējusi pēc palīdzības uz štābu, lai glābtu pārējās sievietes. Lūcija teic: «Un Dievs mani izglāba, citādi to es nebūtu izturējusi.» Arī vēlāk nereti pārdomājusi Dieva lielo gudrību – ik pa brīdim līdzeno laika ritējumu tā sašūpot, ka dzīve pēkšņi apkrīt augšpēdus un viss – gan ļaunais, gan labais – nāk uz āru un kļūst labāk un pavisam citādi redzams nekā mierīgos laikos.

Lūcija ar Dieva vārdu un savu stipro ticību palīdzējusi atbrīvoties no ļaunā arī neskaitāmiem citiem cilvēkiem, dziedējot no dažādām vainām teju 80 gadu garumā visādos laikos un pie visām varām, kādas vien piedzīvotas. Viņu meklējuši cilvēki, lai glābtos no dažādām kaitēm, bet visvairāk varējusi palīdzēt atbrīvoties no «rozes» slimības un atkarības posta. 2016. gada 12. jūnija Latvijas Televīzijas raidījuma «Saknes debesīs» sižetā Lūcija Valtere atklāj, ka prasmi palīdzēt cilvēkiem, atbrīvojot viņus no slimībām un ļaunuma ietekmes, mantojusi no mātes jau pusaudzes gados. Lūcija stāstīja: «Man māte nodzīvoja pāri par simt gadiem un tos vārdus atstāja man, lai cilvēkiem palīdzētu – gan ārstētu, gan atbrīvotu no ļaunuma. Un tad, kad es miršu, tad man tas jāatstāj kādam citam. Tā viņš ir. Dievam jātic!»

Lūcijas Valteres veselības stiprināšanai ieteiktās gudrības:

•    Kādreiz gāju uz mežniecību taisīt medniekiem pusdienas. Dzirdu – šnepes zarnas esot ēdama lieta, delikatese. Man tirpuļi pa kauliem. Vīrs arī mednieks, pārnākusi prasu, kas tās par zarnām, ko kungi ēd. Viņš skaidro: medību sezonas laikā šnepes bieži bāž snābli zemē un uzņem tos zemes labumus, kas spēkam vajadzīgi.

•    Ja ar sirdi slikti, der dzintara krelles – piecas dienas pavalkāt, tad uz diennakti paturēt zemē. Dzintars, izvelkot no cilvēka slikto, piesārņojas, bet, ielikts zemē, atkal uzlādējas. Ja nav vietas, kur aizbraukt krelles attīrīt, zemi var ielikt spainīti un turēt mājās.

•    Tējām paredzētās zāles vācamas tikai pēc Vasarsvētkiem, un ļoti labi, ja pirms lietošanas kāds tās norunā.

•    Redzes uzlabošanai der virza. Tikko uzdīgušu to izklāj uz šķīvīša, apslaka ar verdošu ūdeni, izkliedē uz marlītes un liek uz acīm kā kompresi. Ar svaigu virzu tā dara visu vasaru, bet ziemā var izmantot sakaltētu.

•    Pret kuņģa kaitēm jāpadzer puplakšu tēja. Ezeros aug. Jāžāvē ļoti uzmanīgi – ja īsti nemāk, var sanākt pelēka, bet tāda neder.

•    Tiem, kam ar kaulu stiprumu švaki, palīdz saberztas mājas vistu olu čaumalas, tikai olas papriekšu jānotīra ar spirtu. Katru dienu pa tējkarotei šāda pulvera!

•    Tagad daudzi ar vēzi slimo. Jāiet pie daktera, jādara, ko viņš saka, bet līdztekus vajadzētu padzert bērza piepes čagu. Aizej uz mežu, sameklē, sarīvē, uzlej šņabi un lieto pa karotei.

•    Lai nemestos krunkas un sejas āda būtu tvirta, tā vispirms jānotīra ar citrona šķēlīti, tad jāieziež ar cūku taukiem.

•    Darot jebkuru darbiņu, kas sev vai citiem par labu, rēķinies, ka ļaunums nekad nenes labumu, tāpēc jātic Dieviņam un lūgšanu spēkam. Redzēsi – būs labi!