Mūžs kā leģenda

MIHALĪNA SUPE (1923. gada 7. jūlijs – 2022. gada 23. marts)

Autors: PRK «RĒTA»

Fotogrāfija, no kuras uz mums raugās Mihalīna Supe, viņas draugiem, likteņa līdzgaitniekiem ir un viņai pašai bija vissaulainākā. Gaišs skats uz apkārtējo, arī humors un traģika.

Pārdzīvotais partizānes gaitās – grāmatās, teātrī un filmā
Nacionālās pretošanās kustības dalībnieces Mihalīnas Supes (segvārds «Kaija») dzīvesstāsts vairākkārt ir pārstaigājis Latviju. Jau 1997. gadā divi tūkstoši eksemplāros iznāca Mihalīnas un domudraugu vēstījums «Tālā Purvmala sapņos sērst nāk…» par ģimenes traģēdiju, kad pēc otrreizēja krievu armijas un čekistu komandas iebrukuma Latvijā 1944. gada vasarā kuplā Supes ģimene dažos mēnešos tika daļēji izslepkavota. To pārdzīvojusī Mihalīna deviņus gadus pavadīja Abrenes apriņķa Stompaku purvainajos mežos kopā ar latviešu partizāniem. Piedzīvoja arī vientulības šausmas, kad, mežā palikusi viena, sarunājusies ar stirnām, kokiem un zvaigznēm. Pēc iekarotāju kara tribunāla sprieduma sekoja septiņi gadi stingrā režīma nometnē Vorkutā.

Mihalīnas dzīvesstāsts iekļauts Sanitas Reinsones grāmatā «Meža meitas», kā arī SIA «Bauskas Dzīve» izdevumā «Rētas» un periodikā. Valmieras drāmas teātrī tapusi izrāde «Meža meitas», kurā par prototipu izraudzīta arī Mihalīna.

Viņas atmiņu, dzimtenes mīlestības un patriotisma apstarota ir daudzsēriju lente «Sarkanais mežs». Filmas tapšanas gaitā producente Arta Ģiga un radošā grupa smēla pieredzi, iedvesmu un emocijas, tiekoties ar Mihalīnu pansionātā Bauskā, kur viņa pavadīja pēdējos sešus mūža gadus.

Viņa aizlūdza par Latviju
Mihalīna Supe dzimusi Abrenes apriņķa Purvmalas pagasta mājās «Jaunais Dārzs» strādīga zemnieka septiņu bērnu ģimenē. Pēc līguma noslēgšanas ar kaimiņu valsti no dzimtajām vietām šķīra Krievijas robeža.

No Vorkutas Latvijā Mihalīna jeb Mikiņa atgriezās 1964. gadā, sameklēja dvīņumāsu Broņislavu Bauskā un sāka strādāt sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā čekas noteikto amatu robežās – par «virtuves strādnieci», bet patiesībā bija prasmīga pavāre līdz pensijas gadiem.

Spodrajā dzīvoklītī pat «ātros» ciemiņus gaidīja kafija ar «piešpricīti» un sarunas par norisēm valstī un pasaulē. Viņa lepojās ar piederību politiski represēto klubam «Rēta» un, kamēr vien spēja, allaž bija tur, kur kaut ar savu klātbūtni varēja paust uzticību un mīlestību Latvijai. Mūža gājums novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi un ar Viestura ordeni par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā.

Kad pamazām acis kļuva tumšākas, Mikiņai atklājās plašums, kur domām izskrieties. Tur darbā un ticībā stiprinātā bērnība, okupantu nogalētie māte, tēvs un māsa, tur brālis Pēteris Supe («Cinītis»), Latgales nacionālo partizānu vienību komandieris, kura dzīvību izdzēsa nodevēja lode. Viņa aizlūdza par tiem, kuriem mūžu nodzīvot nebija lemts, par draugiem un tuvajiem, par tiem labajiem cilvēkiem, kuri ienesa gaismu visplašākajā nozīmē arī nedienās, pat caur «Nedrīkst!».

Viņa aizlūdza par Latviju.