www.bauskasdzive.lv
Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde ir iepazinusies ar Valda Zatlera, Imanta Lancmaņa, Lauras Lūses un citu sabiedrībā pazīstamu personību atklātā vēstulē izteikto satraukumu par ieceri atsavināt valstij piederošo Mežotnes pili. Pārvalde izsaka pateicību par izrādīto interesi un iedziļināšanos šajā ļoti sarežģītajā jautājumā.
Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis norādīja, ka pārvalde jau ilgstoši ir uzskatījusi un atklāti paudusi savu nostāju, ka Mežotnes pili būtu jāsaglabā valsts īpašumā.
Viņš akcentē, ka Mežotnes pils ir viens no izcilākajiem klasicisma arhitektūras paraugiem Latvijā. Pils celtniecība notika no 1797. līdz 1802. gadam pēc Šarlotes fon Līvenas iniciatīvas, par pamatu izmantojot arhitekta Džakomo Kvarengi izstrādāto projektu Elejas muižas pilij. Mežotnes pils celtniecības vadītājs arhitekts Johans Georgs Ādams Berlics grozīja projektu, abos ēkas galos piebūvējot šķērskorpusus. Trīsstāvu ēka, kuras pagalma fasādes centru izceļ četrkolonnu portiks ar trīsstūra frontonu, bet parka fasādes centru – pusrotonda, demonstrē veiksmīgu arhitektoniski telpisko kompozīciju.
Pils fasāžu arhitektūrā izmantots trīsdaļīgā loga motīvs, t.s. Palladio logs, kas ir raksturīgs Kvarengi daiļradei, kā arī pusapļa logi frontonos un cokolstāvā. Izcilā klasicisma pieminekļa māksliniecisko izteiksmību vairo jonisko kolonnu kapiteļi, sandriki, dzegas un rustojums. Iekštelpu mākslinieciskajā izveidē jūtama klasicisma un ampīra noskaņa. Parādes telpas pārsteidz ar apaļā kupola zāli, kas ir uzskatāma par nozīmīgāko klasicisma interjeru Latvijā. Pils atrodas vienā no skaistākajiem angļu stila ainavu parkiem Latvijā. Mežotnes muižas ainavu parka aizsākumi meklējami 18. gs. beigās, parka veidošanu pabeidza 19. gs. 20. gados. Tam ir trīs atsevišķas daļas: parādes pagalms, centrālā daļa un blīvo stādījumu daļa ar skuju kokiem. Parka pusē no pils lieveņa un logiem paveras tālas skatu perspektīvas.
Pils stipri cieta Otrā pasaules kara laikā un tikai 1959. gadā sākās tās ilgstoša atjaunošana. Sasaistē ar Rundāles pils unikālo atjaunošanas procesu, Mežotnes pils ieguva tādas pašas augstas raudzes profesionālu konceptu, konsultācijas un kvalitatīvu darbu izpildījumu. Otrais posms pils atjaunošanā sākās pēc valstiskās neatkarības atgūšanas. 2001. gadā pils atjaunošana tika pilnībā pabeigta (arhitekti Zane Kalinka un Pēteris Venckovičs, interjera apdare un telpu iekārtojumu autori – mākslas vēsturnieki Dainis Bruģis un Ina Līne). Ēkā tika veikta daļēja telpu pārbūve, vietām – vēsturiskā plānojuma atjaunošana un radīts jauns daudzfunkcionāls izmantošanas risinājums (pilsmuzejs, viesnīca, restorāns, kafejnīca ar bāru, semināru telpas u.c.). Arhitektu un interjeru mākslinieku sadarbības rezultātā, ēka kļuva par mūsdienīgi funkcionējošu objektu.
1997. gadā “Valsts nekustamie īpašumi” kā 100% kapitāldaļu īpašnieks dibināja SIA “Mežotnes pils”. “Diemžēl pils apsaimniekošana ir izvērtusies neveiksmīga un visticamāk tāpēc VAS “Valsts nekustamie īpašumi” vēlas to pārdot. Akciju sabiedrība oficiālajā tīmekļvietnē par sevi raksta šādi: “VAS “Valsts nekustamie īpašumi” ir lielākais Latvijas dižāko vērtību – zemes un ēku – pārvaldītājs. Zeme un kultūrvēsturiskais mantojums, senas un modernas ēkas, valsts robežas un muitas infrastruktūra – tās ir valsts vērtības Latvijas cilvēkiem.”
2006. gadā notikusī Kultūras ministrijas valdījumā esošo nekustamo īpašumu nodošana Finanšu ministrijas valdījumā tika īstenota ar pārliecību, ka tas ir labākais veids, kā nodrošināt valsts īpašumā esošo kultūras ēku saglabāšanu un atjaunošanu. Valsts funkciju īstenošanai joprojām kalpo daudzi kultūras pieminekļi, tomēr gaidītā efektivitāte un kvalitāte pēc minētās reformas vēl joprojām nav sasniegta.
Rūpes par kultūras mantojumu ir visas sabiedrības atbildība, valsts prestižs un pienākums. Nozīmīgāko kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana prasa uzmanību, zināšanas un rūpes, kādas ne vienmēr ir pa spēkam privātīpašniekiem, tāpēc izcilāko vērtību saglabāšanai un uzturēšanai ir jābūt valsts atbildībai, neakcentējot ekonomisko izdevīgumu,” pauž J. Dambis.
Viņš akcentē, ka Eiropas senās kultūras zemēs katras valsts īpašumā ir vēsturiski veidojusies un apzināti komplektēta noteikta nozīmīgākā materiālā kultūras mantojuma daļa. Tā saglabāšanai tiek piešķirta salīdzinoši augsta prioritāte. J. Dambja ieskatā arī Latvijai, kā savu kultūru cienošai valstij, jāveido valsts īpašumā saglabājama, izsvērti komplektēta materiālā kultūras mantojuma daļa.
“Valsts nekad nevarēs aptvert visu, arī sabiedrība, privātais sektors, uzņēmēji ir spējīgi sniegt būtisku un kvalitatīvu ieguldījumu kultūras mantojuma saglabāšanā. Tas jānovērtē un jāciena. Valstij nevajag nodarboties ar to, ko dažkārt pat labāk spēj paveikt privātais sektors. Tomēr katras valsts kultūrā ir tādi materiālās kultūras mantojuma objekti, kuru vēsture, simboliskā nozīme un unikālā kultūrvēsturiskā vērtība jau sabiedrības uztverē nosacīti diktē to juridisku piederību valstij. Arī Latvijas valsts ir bagāta ar šāda veida kultūras pieminekļiem.
Mežotnes pils ir viena no tām – savas unikālās kultūrvēsturiskās nozīmes, izmantošanas iespēju, tēla, izvietojuma un specifiskās uzturēšanas dēļ. Tāpēc Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde iestājas par Mežotnes pils saglabāšanu valsts īpašumā un tās lietošanas sasaisti ar Rundāles pils muzeju. Tomēr šādā aspektā tas kļūst par jautājumu, kuru jālemj muzeju nozares pārraudzības sektoram – Kultūras ministrijai, kā arī ministrija ir kompetentā un atbildīgā institūcija kultūras finansējuma piesaistē,” uzskata J. Dambis.
Viņš norāda, ka kultūras mantojums ir Latvijas kā nacionālas valsts viena no lielākajām vērtībām, atmiņas un identitātes nesējs, starptautiskās konkurences un atpazīstamības instruments, nozīmīgs resurss valsts līdzsvarotai attīstībai un dzīves kvalitātes nodrošināšanai. Bez kultūras mantojuma nebūtu Latvijas. Izcilākajiem kultūras pieminekļiem jākalpo par kultūras mantojuma filozofijas, labas uzturēšanas un kopšanas prakses demonstrēšanas vietām, simboliem, kuri dod ticību Latvijas valsts pastāvēšanai ilgtermiņā.
vai tā tagad par Latvijas nacionālo kultūru sauktā tiešām ir nacionāla, jeb tā ir kultūra, kas šeit ienākusi reizē ar mūsu iekarotājiem un vēlāk pakļāvējiem. Tas Līvens un citi muižu un piļu īpašnieki pat latviski runāt neprata un daļa no šiem īpašumiem bija vien ēkas, uz kurām atbraukt vasarā pāris nedēļas izklaidēties un pamedīt, kā arī savu īpašumu šeit Latvijā pārvaldīšanai. Tad ar ko toreizējie vācu, poļu un krievu augstmaņi toreiz atšķīrās no tiem, kas mūs okupēja pagājušā gadsimta 40. gadā. Varbūt arī viņu celtās hruščovkas, vēlāk paņeļnieces, tā laika rūpnīcas un Kolhoznieku nams arī jāpaceļ nacionālās kultūras līmenī, atšķirība nav saskatāma, vien gadu starpība krietni lielāka, bet no Latviešu nacionālās kultūras abos gadījumos nav ne smakas, vien ja tie baroni būs tolaik slepeni Latvijas pilsonību ieguvušu, atklāti būt “bauram”, tas bija liels kauns
Ir pietiekami daudz liecību par to, ka Mežotnes Līveni prata un lietoja latviešu valodu. Firsts Anatols Līvens izveidoja karaspēka vienību, kas 1919.gadā piedalījās “sarkano” padzīšanā no Latvijas, viņa dēls Kārlis dienēja Latvijas armijā un pēc tam bija 13.Bauskas aizsargu pulka sastāvā līdz pat Latvijas okupācijai.
ja reiz runā par vēsturi, tad saki visu līdz galam. Līvens nebija muļķis un zināja, ar ko beigsies sarkano ienākšana Latvijas un visas Baltijas teritorijā. Tas viņam nozīmēja īpašuma zaudēšanu šeit un ,iespējams, arī nāvi, ja nepaspēs aizbēgt. Gudrīt, kādēļ tad Līvens ar savu karaspēku vēlāk nepievienojās Latvijas atbrīvošanas cīņās, jo arī saprata, ar ko tas priekš viņa un viņa īpašumiem un varas beigsies. Bez Līvena ir vēl daudz citu muižu un piļu, kurās valdīja tie, par kuriem tiešām var atrast Latvijas kultūrā. Tautas dziesmās, tādās kā “Melna čūska miltus mala…” un lielā daudzumā līdzīgas, par mūsu paverdzinātājiem. Laikam jau latvietim dvēselē ir būt kalpam un slavēt sava kaklakunga paveikto mūžu mūžos. Vai esi padomājis, cik daudz būvju, ceļu, tiltu Rietumeiropā uzcēla iekarotāji Romas impērijas sastāvā? Vai tagad kāds anglis, francūzis vai vācvalodīgais vēl saglabājušās Romas impērijas būvēs dēvē par “nacionālajiem dārgumiem”, ne taču, tās ir vien Romas laika celtnes, jo šo, Rietumvalstu pilsoņiem ir savs nacionālai lepnums, ne kalpa dvēseļu gars
kur rodas šādi muļķi? Vēstures skolotāji, tas ir akmens jūsu dārziņā.
Nevajag plātīties ar savu nezināšanu. Anatols Līvens, pats būdams smagi ievainots un gulēdams hospitālī, deva kategorisku pavēli paša izveidotajai karaspēka vienībai neklausīt fon der Golca rīkojumam kopā ar vācu landesvēru uzbrukt igauņu un latviešu karaspēkam Cēsu kauju laikā. Līvena vienība tur neiesaistījās, bet noturēja fronti pret “sarkanajiem”, tādejādi veicinot latviešu un igauņu uzvaru, nevis atbalstot vācu monarhistus un Latvijas neatkarības pretiniekus.
Mani vairāk pārsteidz Dambja kunga izraušanās no pagultes un bravūrīgās runas. Nav sadzēries kaut ko drosmei? Kur biji, amatā aizsēdējušais vīreli, kad pili nodeva izsolei? Izsmiekls, ne pieminekļu sargs!
Nekā jauna, pāris “vēsturnieku” mērās krāniņiem, kurš vairāk ir lasījis par Līveniem. Droši vien taisnība ir kaut kur pa vidu. Sākotnējie Līveni, visticamāk tiešām neprata latviešu valodu. Un kādēļ gan tādu mācīties, ja tolaik te bija Krievijas guberņa, kuru kuru pārvaldīja cara ieceltie vietvalži. Tas, ka vietējā bauru tautiņa runāja kaut kādā nepazīstamā valodā, jau nu pavisam nebija iemesls, lai cara bērnu guvernante mācītos runāt latviski.
Un to, ka mūsu senči ir bijusi “tumša” tauta, liecina kaut vai fakts, ka daļa piļu, vienkārši tika nodedzinātas, tā atriebjoties nīstajiem vācu muižniekiem. Bet vēsture kārtējo reizi met kūleņus, un šodien mēs braucam ar vācu automašīnām, lietojam viņu elektroniku un priecājamies, ka vācieši mums savulaik ir parādījuši virzienu uz kulturālu sabiedrību. Un nu mēs tās pilis, ko mūsu senči nepaspēja nosvilināt, tagad mēģinām stutēt un saglabāt.
Kas attiecas uz Mežotnes pils turpmāko likteni, tad visādām kultūras biedrībām un mantojumu pārvaldēm būtu laiks atvērt acis un saprast, ka klasisko muzeju laiks ir pagājis. Pateicoties tehnoloģijām, internetam un iespējai, katram interesentam virtuālas ekskursijas veidā pabūt jebkurā pasaules vietā, interese pēc šādas arhitektūras apmeklējumiem klātienē, mazinās. Nedomāju, ka daudz tūristu būtu gatavi maksāt lielu naudu, lai triektos uz Mežotni un klātienē skatītu trīsdaļīgā loga motīvu, kas ir raksturīgs Kvarengi daiļradei, vai pusapļa logus frontonos un cokolstāvā. Arī jonisko kolonnu kapiteļi, sandriki, dzegas un rustojums diez vai būs galvenais pils apmeklējuma iemesls. Visas šīs detaļas, iespējams, interesē arhitektūras vēstures entuziastus, restauratorus un muzeju speciālistus, taču lielākajai daļai tūristu secinājums būs vienkāršs – nu jā, smuki, bet ar šādām pilīm pilna Eiropa. Ir nepieciešams atrast veidu, kā pievilināt tūristus, kas gatavi tērēt naudu un vērot aizgājušo laiku godību.
Rundāles pilij ir paveicies ar dārzu, kuru ik gadu apmeklē tūkstošiem rožu mīlētāji, pie reizes iemetot aci pašā pilī, kur gan diži nekas nemainās n-tos gadus. Tās pašas nemainīgas mēbeles, gleznas, artefakti. Vai Mežotnes pilij ir kas līdzīgs? Nē, tur ir labi atremontētas telpas, kas pielāgotas korporatīviem pasākumiem un viesu izguldīšanai. Tur ir iekopts pļava un galīgi nekopts meža pleķis. Un viss! Ko tur šobrīd darīt tūristam? Neko!
Ne jau velti labi domātie projekti iznīka. Latvju bāleliņi, iespējams, aizbrauktu, apskatītu šo arhitektūras šedevru, taču maksāt par to naudu negrib. Rietumu tūristi šādas pilis ir izstaigājuši krustu šķērsu, tādēļ ar šo nevienu nepārsteigsim. Tātad ir tikai 2 varianti: no nodokļu maksātāju naudas uzturēt ēku, kā kārtējo muzeju, kura izcilos arhitektūras elementus spēj novērtēt vien daži desmiti interesentu, vai atdot (pārdot, iznomāt) kādam, kurš spēj un var piedāvāt kaut ko, kas piesaista tūristus un naudu. Labs piemērs ir Drakulas pils Rumānijā. Pēc skata – nekā diža, parasta viduslaiku pils, kādu Eiropā ir simtiem, taču leģenda par grāfu Drakulu uztur visu ciematu (kurš nav diži lielāks Mežotni). Tur ir n-tās viesnīcas, kafejnīcas, suvenīru tirgotavas, citi veikali, kas nodrošina darbu un iztiku visai apkārtnei.
ir jau redzēti liekuļi, kuriem ir vien sava patiesība. Patiesība par Anatola Līvena pavēli Latvijas atbrīvošanas cīņu laikā par neuzbrukšanu Igauņu un Latvijas armijas vienībām. Un tālab ,viņuprāt, valstij jāatrod vēl miljoni klāt tiem, kas jau izlietoti Mežotnes pils restaurācijai, muzeja ierīkošanai Līvenu dzimtas piemiņai. Vien sevi cienošās valstīs pietiktu ar pieminekli, ja tiešām šis fakts Atbrīvošanas cīņu laikā mūsdienās ir tik svarīgs. Muzejniek, vācu kultūras un tehnisko sasniegumu cienītāj, vai jau noskatīji kādu savu laiku nokalpojušu “opelīti” vai Bosch urbi savam muzejam? Ir jau arī otra patiesība, vai Latvijā to muzeju jau nav krietni par daudz, kā arī to “dzīvo eksponātu” muzeju štatu sarakstos. Ekonomikas un finanšu ministrs jau labu laiku dzied citu dziesmu par valsts budžeta stāvokli, ak jā, bet vēl taču ir tik daudz radu draugu un vienkārši labu paziņu, kam arī gribētos “uzsēsties uz budžeta adatas” ,un Mežotnes pils būtu īstā vieta, kur to izdarīt.
Varints 1. valsts īpašums – variants 2. izjaukt ķlieģeļos cūku fermas būvniecībai…
Skumji jau tas, ka kāds cilvēks ir maz izglītots un ar pārmēru vienkāršotiem uzskatiem, taču daudz skumjāk, ja viņš šos uzskatus mēģina uzspiest citiem. Ar to, ka neko nesaprotat no arhitektūras un mākslas, nav jālepojas, no tā ir jākaunas, jo šīs abas sfēras ir nozīmīgas katra puslīdz attīstīta cilvēka prāta un emocionālās dzīves sastāvdaļas. To saprata jau antīkajā pasaulē, to saprata vēl 20. gadsimta sākumā. Kārtu sabiedrībai sabrūkot, sabruka ne tik daudz “ekspluatācija”, kā to mācīja padomju skolās (paskatieties apkārt, un atradīsiet pietiekami daudz pierādījumu, ka tā turpinās vēl rafinētāka nekā agrāk), cik noteikta pasaules kārtība, kurā svarīgu vietu ieņēma izglītība, tradīcijas, morāle un visu akceptēti uzvedības principi. Tā vietā nāca tā sauktā masu kultūra, kuras prasības tika “piefrizētas” pēc pašas šaurākās pieres un kuras šeit pat nevēlos komentēt. To, kāda tā ir mūsdienās, mēs katru dienu redzam gan uz ielas, gan publiskajā vidē. Pielāgojoties šīs kultūras likumiem, jūs, protams, varat atteikties no visas līdzšinējās pasaules kultūras, jo, dzīvojot pēc šiem noteikumiem, jums tā patiešām nav vajadzīga. Pasaule sarūk līdz smartfona ekrānam un tajā ir šķietami viss, ko vien jums “vajag”. Bet varbūt, ka viss vēl nav zaudēts. Varbūt netērējiet tik daudz spēku, vēstot kā pasaulei (tas ir jums un jums līdzīgiem) muzejus nevajag un žēlojoties, ka Rundāles pilī vieni un tie paši artefakti, bet aizbrauciet uz to pašu Rundāli un kaut mazliet iedziļināties šajos artefaktos. Ticiet man, ar to, ko tur atradīsiet, prāta un jūtu vingrināšanai pietiks gadiem. Neizpratne, pat naidīgums pret civilizācijas radītājām vērtībā (un te es nedomāju lielveikalu lupatas), ir sekas gan padomju proletkulta ideoloģijai, gan šodienas politiskās vadības paviršajai attieksmei pret vēsturi. Jūs personīgi to varbūt vēl neesat sapratis, taču cilvēki, nezinot vēsturi, visbiežāk savā dzīvē maldās kā pa tumšu mežu, turklāt nereti to dara dziļā pārliecībā, ka ir taču veiksminieki un šīs dzīves īstie saimnieki (piemēram, māk saraust kaudzi naudas). Tā šie cilvēki apzogat gan sevi, gan savus bērnus, kuri, visticamāk, tiek audzināti pēc šiem pašiem lekāliem.
un te ne viens viens ‘izglītotais” ,lai ar savu humanitāro izglītību nebūtu jāvicina sētnieka slota, par visām varītēm mēģina pārējiem “iestumt” savu “unikalitāti”, ēku, kādu vien ES ir pārpārēm un izņemot šādus vietējos vēstures “speciālistus” , vairumam valsts iedzīvotāju un kur nu vēl ārzemnieku, interesi nerada. Varbūt, intereses pēc aizej pameklē darbu tai pašā MAXIMā, valstij un tev pašam vismaz kāds labums būs, ne no čikstēšanas- dodiet naudu muzejiem.
vai neapzog tas, kurš līdzīgi Putina Krievijai dzīvo savu izdomājumu pasaulē? Tas, ko tu te sludini, nav latviešu kultūrai piederīgs un to citu valstu kultūru, ko šeit pārstāv arī Mežotnes pils, mēs varam jau pārpārēm aplūkot valstīs no kurām tā Latvijā ienāca līdz ar šīs zemes iekarotājiem. Ja tik ļoti izcel Latvijas kultūru, tad vismaz reizi aizbrauc uz Brīvdabas muzeju un apskaties, kādās ēkās dzīvoja latvieši, gan dzimtcilvēki būdami, gan brīvību sev nopirkuši un vēlāk ieguvuši. Tur nav nekas no tās greznības, jo vēl tajos saucamajos “ulmaņlaikos” saimnieka galā vien bija dēļu grīdas, bet saimes galā vien klons. Palasi vismaz Jaunsudrabiņu, Virzu vai kādu citu reālistu un sapratīsi, kas un kāda tajos laikos bija latviešu kultūra. Ar svešām spalvām var greznoties vien naivi cilvēki, cerot, ka pārējie nepamanīs, ka tās nav īstas, mākslīgas.
mana izglītība ļauj man pelnīt iztiku daudz interesantākā un radošākā veidā, nekā vienīgajā jums saprotamajā – sēžot lielveikala kasē. Tā kā teica Ulmanis, paliksim nu katrs savā vietā!
Iespējams, godājamais eksperts ir nedaudz pārpratis manu vienkāršoto pasaules uztveri, un ar visu sava rīcībā esošo literāro bagāžu cenšas pārliecināt pārējos par vēstures nozīmi.
Pirmkārt, diez vai inteliģentam cilvēkam vajadzētu te lietot tādas frāzes, kā “uzspiež savu viedokli”, vai “neko nesaprot no arhitektūras un mākslas”. Te neviens nekam neko neuzspiež, vienkārši pauž savus uzskatus, kas ne vienmēr saskan ar vairākuma viedokli. Cita starpā, tas pieder pie demokrātijas. Iespējams, tieši Jūs, kas izglītību visticamāk ir ieguvis nīstajā padomju periodā, esat kopā ar vēstures zinībām apguvis pārliecību, ka ir tikai viena patiesība, viens viedoklis, viena izpratne par lietām, un jebkurš, kas uzdrošinās paust citu viedokli, ir labākajā gadījumā izsūtāms uz Sibīriju.
Otrkārt, es nebūt nenoniecinu ne vēsturi, ne arhitektūru, taču aicinu būt reālistiem. Ja Jūs esat tāds eksperts minētajās jomās, droši vien saprotat, ka ir lietas, ko var saglābt, saglabāt, uzturēt, un ir tādas, kurām lemts aiziet nebūtībā. N-to desmitu tūkstošu gadu laikā pasaulē ir bijušas ne tikai šādas pilis vien, kas sagruvušas, nojauktas un aizmirstas. Tā vietā tiek celtas jaunas būves, un atkal pēc kāda laika jauktas nost. Kā vecā teicienā – visam, kam ir sākums, ir arī gals.
Treškārt, man gan šķiet, ka muzeju aktīvā apmeklējuma laikmets sāk norietēt. Protams, vienmēr būt interesenti, kas muzeju artefaktos iedziļināsies līdz tādai pakāpei, ka gatavi būs gadiem vingrināt gan prātu, gan jūtas. Diemžēl, tā nebūt nav tā maksātspējīgākā sabiedrības daļa, un kā zināms, uz fanātiķu entuziasma vien, neviens muzejs nav pastāvējis.
Turklāt, es neaicināju ne iznīcināt, ne bijāt vēstures liecības, tikai paraudzīties uz Mežotnes pili, vairāk kā tūrisma objektu, nevis tikai uz šauru arhitektūras vēstures liecību. Iespējams, ja Latvijas teritorijā būtu nafta, gāze vai citi miljardus nesoši resursi, valsts varētu atļauties uzturēt visus objektus, kur Jūs un citi “eksperti” ir atraduši kaut ko vērtīgu. Diemžēl no tā mums nav nekā (kā senā dziesmā), tādēļ ir jāizvēlas, ko uzturēt tikai muzeja līmenī, ko izmantot arī citiem mērķiem vai ko pārdot un skumji noraudzīties kā aiziet senā godība.
VNĪ publicētajā veicamo darbu sarakstā ir virkne nekavējoši veicamo darbu, lai šis vēsturiskais objekts nesāktu drupt. Vai Jums ir tik daudz naudas, lai šo visu uzturētu? Vai Jums, bez intelektuālajiem spriedelējumiem par vēstures nozīmi, ir arī kāda racionāla ideja – kur dabūt naudu pils uzturēšanai un saglabāšanai? Visticamāk, nav! Ja bez vēstures zinībām, esat arī profesionāls arhitekts, nekautrējaties, ieguldiet dažus desmitus tūkstošu eiro šī “pieminekļa” uzturēšanas fondā. Kas, žēl tik cēlam mērķim ziedot? Ja naudas tomēr nav, rosinu atgriezties realitātē un saprast, ka viss maksā tik, cik maksā. Un cilvēki daudz labprātāk izdos naudu jaunam smartfonam, nevis pirks biļeti uz kārtējā muzeja apmeklējumu.
Atkal griežaties uz vietas kā suns, kas ķer savu asti, un joprojām cenšaties savus uzskatus, priekšstatus par pasaules ainu un pat prognozes, kā šī pasaule attīstīties, pasniegt kā kaut ko absolūtu. Var, protams, filozofēt par to, vai “muzeju apmeklētības laikmets” riet vai aust, bet ir taču arī statistika. Saskaņā ar to, piemēram, Bauskas pils muzeja apmeklētāju skaits 2022. gadā sasniedza 233 815. Pat ja Mežotnes pils muzeja skaitļi nebūs tik lieli, tie noteikti būs pietiekami, lai šāds muzejs no sabiedrības izglītošanas un estētiskās audzināšanas viedokļa sevi pilnībā attaisnotu, nemaz nerunājot par valsts kultūras prestiža aspektu. Ar biļetēm un ekskursiju vadīšanu sapelnīta nauda diemžēl muzeju pastāvēšanu un attīstību nevar nodrošināt, tur Jums taisnība, taču tāpat ir ar operu, teātriem, bibliotēkām un daudzām citām kultūras institūcijām. Par to sabiedrība (valsts vai sabiedrības personā) maksā, un sabiedrība kopumā ir šādu modeli akceptējusi. Jautājums, cik muzejus Latvijas valsts spēs ilgtermiņā uzturēt, ir tieši tikpat aktuāls, kā jautājums, cik spēs uzturēt kaut vai stadionus, un tie ir ilgtermiņa plānošanas jautājumi. Esmu vienisprātis ar Jums, ka katras lietas lietderība, pirms izdot par to valsts naudu, ir vispusīgi jāizvērtē, un domāju, ka tieši tagad tas attiecībā uz Mežotnes pili arī notiks. Visas pazīmes rāda, ka neapdomīgā notirgošana ir apturēta. Tagad ir laiks diskutēt, rēķināt, izstrīdēties un par kaut ko vienoties. Un vēl pēdējais. Vai varat paskaidrot, kas Jūsu izpratnē ir “tūrisma objekts”, uz ko cilvēki noteikti “pavilksies” un kas noteikti atmaksāsies? Vai tas ir kaut kas līdzīgs muzejam, tikai bez eksponātiem un ar apkalpošanu “vieglajā valodā”?
Konkrētajā gadījumā mana tūrisma objekta definīcija ir vienkārša – vieta, kur tūristi atbrauc un ir gatavi tērēt naudu, daudz naudas. Pavadīt visu dienu vai vairāk dažādās intelektuālās un fiziskās aktivitātēs, ieturēt maltīti premium klases restorānā, ja ir vēlme – pārlaist nakti grāfu Līvenu apartamentos, ieturēt dārgas brokastis, un dzert tēju vasaras paviljonā, pavizināties ar laivu un tml. Negribu kārtējo reizi citēt Raini, bet… Pastāvēs, kas mainīsies. Arī muzejiem, manuprāt, no vienkāršām artefaktu kolekciju izstādēm ar tantukiem, kas stūros sēd un vēro apmeklētājus, jākļūst par vietu, kur savienojas pagātne ar šodienu un nākotni. Kur gribas braukt bieži un pavadīt laiku.
Starp citu, es nebūt neesmu Mežotnes pils pārdošanas fans, jo pieredze liecina, ka tikai dažas no privātajām pilīm ir spējušas izdzīvot, bet “uzkrāmēt” vēl vienu vēsturisko kompleksu budžetam arī nebūtu prātīgi. Trāpīgs salīdzinājums bija ar stadioniem, bet ejam vēl tālāk. Kāda nauda kopumā apgrozās sportā? Miljoni, miljardi, un valstu budžeti ne tuvu nav lielākie finansētāji. Kad muzeji būs spējīgi un ko līdzīgu? iesaistiet mecenātus, sponsorus, rīkojiet festivālus, ja ne savādāk – sporta spēles antīkā stilā, bruņinieku turnīrus, viduslaiku tirgu un amatnieku meistardarbnīcas, raganu dedzināšanas un vēl nez kādus citus vēsturiskus trakumus.
Šobrīd lielāko daļu muzeju es varu salīdzināt ar Eiropas baznīcām. Izcila arhitektūra, spīguļo zelts, pie sienām dārgas ikonas, bet jauno paaudzi tur ievilkt ir arvien grūtāk. Arī baznīckungi savulaik gribēja audzināt tautu, pieradināt pie vērtībām. Un? Vērtības mainās, un baznīcu apmeklētāju vidējais vecums arvien pieaug.
Starp citu, man bija krietni interesantāk apmeklēt Kuresāres pils muzeju, kur katram laika periodam bija sava ekspozīcija (tai skaitā – līdz pat padomju laika beigām), nekā klīst pa Rundāles pili un raudzīties uz mēbelēm, kādas esot lietotas kaut kad, ļoti sen vai n-tajiem aristokrātu portretiem, no kuriem nevienu nezinu.