Sandra Giptere-Ivanova
«Bauskas Dzīvē» vērsās Audris, kurš dzīvo Īrijā, bet viņa māmuļa, kurai drīzumā būs 86 gadi, jau divus gadus dienas vada sociālās aprūpes centrā (SAC) «Derpele» Bauskā. Satraucošs notikums piedzīvots 13. martā, kad ar demenci sirgstošā mammīte atrasta Bauskas–Iecavas ceļa malā, guļot pakritusi. «Paldies Broņislavam Ostrovskim, kas mammu atrada un nogādāja atpakaļ uz pansionātu!» pateicas dēls.
Sirds pilna par personāla nolaidību
«Bauskas Dzīvē» griezies tādēļ, ka sirds esot pilna un «kamols kaklā par notiekošo «Derpelē», «tā jau ir trešā ceturtā reize – divas ir fiksējusi policija, kad mamma aiziet un neviens neredz, pansionāta vadība nemaz nezināja, ka viņa pazudusi…». Bauskā dzīvojot māsa, kundzes meita, kas arī bieži mammu apraugot, kad vien apstākļi ļauj, jo «kovida» laikā to nedrīkstēja.
«Gaidāma pansionāta pārcelšanās uz Mežotni, ko galīgi negribētu, jo tur mamma pavisam sazin kur var aizklīst, un tur jau gan neviens neatradīs…» noraizējies dēls. Viņš izsaka iespēju un vēlmi māmiņu ievietot SAC «Zemgale» filiālē Iecavā. Nākamajā dienā pēc kritiena, 14. martā, no pansionāta māmuļa aizvesta uz rentgenu, lai pārbaudītu, vai pēc kritiena nav kas savainots.
«Kaut kāda vienaldzība! Arī kad divreiz gadā atbraucu, vedu mammu pie radiem uz Lietuvu, redzu, ka mammas istabiņas biedre, kas pati nav spējīga paēst, saņem labi ja divas karotes, un ēdiens tiek nolikts cilvēkam, kas pats nav spējīgs paēst… Tāpat arīdzan vecie ļaudis neprot uzlādēt telefonu, neviens nepaskatās, kā ar to, bet tuviniekiem pēc tam nav iespēju sazvanīt, jo baterija nosēdusies,» satraukti stāsta vīrietis.
Būtu vajadzīgs specializētais pansionāts
Notikušo komentē Inta Savicka, SAC «Derpele» vadītāja: «Jā, sievietei ir demence, visu laiku viņa ir jāuzmana, bet mēs tomēr neesam cietums, mēs nedrīkstam istabiņas durvis aizslēgt, tas būtu cilvēktiesību pārkāpums un vardarbība pret klientu. Tieši tajā dienā bija ciemiņi pie kāda klienta un ārdurvis tika atstātas vaļā. Savukārt aprūpētāja tajā brīdī mazgāja citu klientu. Brīvdienās 48 Bauskas filiāles klientus aprūpē četri darbinieki, darbdienās – astoņi. No darbiniekiem par notikušo ir paņemti paskaidrojumi. Notikušo pārdzīvojam. Darbiniece visu laiku seko durvīm un koridoram. Iepriekš tā nav bijis! Tie darbinieki, kuri tajā dienā nebija dežūrā, gāja meklēt, bet viņi taču nezina, kur tieši aizgājis vecais cilvēks. Visi tika sacelti kājās. Šai klientei patiesībā būtu vajadzīgs specializētais pansionāts, bet tā ir piederīgo izvēle.»
Rentgenā viss pārbaudīts, nekas neesot lauzts, viss ar kundzi esot kārtībā. Tādi klienti, «kas mūk», esot divi. Darba ar vecļaudīm daudz – ir, kas jābaro, jāmazgā, aprūpētājam jāpaspēj ļoti daudz kas. Tas ir maiņu darbs. Aprūpētājas vairākkārt dienā izstaigājot istabiņas, tajās ir kontakti, tiek palīdzēts telefonu uzlādē.
Savukārt pārcelšanos uz Mežotni I. Savicka uzlūko ar cerībām – būs kodētās durvis, ārpus ēkas nevarēšot tikt. «Būvvaldei jāpieņem lēmums, dokumenti tikpat kā kārtībā, ļoti, ļoti ceram, ka jaunnedēļ varētu sākt jurģot. Tur būs labāk, jo būs lifts, arī ar ratiņkrēslu varēs cilvēku izvest ārā. Blakus parks, kur notiek pagasta pasākumi. Turklāt, ejot ārā, aprūpētāji uzrauga. Jāsaprot, ka vecie cilvēki nereti arī visu ko izdomā, kas nav realitāte, ne katram vārdam var ticēt. Varbūt, ja ir tādi uztraukumi, tad jāpadzīvo ar tuviniekiem?! Kaut gan citkārt vecumdienās tomēr ir labāk pansionātā – ir tīrībā, paēdis, mediķu uzraudzībā, ir, ar ko parunāt, ir iespēja socializēties un kontaktēties.»
