Novada simtgadniekos – baušķeniece Zenta Baranova

Bauskā vakar, 19. oktobrī, mīļo tuvinieku lokā un piedaloties Bauskas novada pašvaldības pārstāvjiem un laikrakstam «Bauskas Dzīve», Zenta Baranova nosvinēja 100 gadu jubileju.

Jubilāre ciemiņus sagaidīja skaisti saposusies, dēls Egīls un vedekla Laima, mazmeitas un mazmazmeitiņas, kas atbraukušas no Salaspils, nevarēja vien nopriecāties, cik vecmāmiņa labi izskatās. Kad viņai stādīja priekšā citus viesus, Zenta tik noteica: «Daudzus pazīstu, ko nezinu, ar tiem iepazīšos». Iepazinās arī ar Jāni Feldmani, Bauskas pilsētas nodaļas vadītāju, kas pašvaldības vārdā jubilārei sniedza rozes un naudas velti.

Piepalīdzot dēlam, Z. Baranova īsi atklāja savu dzīvesstāstu, bilzdama gan, ka daudz ko aizmirstot, bet vislabāk atceroties, kad vakarā apgūlusies vienatnē dažādas domas domājot. Gadsimts aiz muguras… Piedzimusi 1922. gada 19. oktobrī Gailīšu pagasta Dvaros (tag. Uzvara). Bijušas trīs māsiņas – Mirdza, Emma un Zenta, kas vidējā. Diemžēl jaunākā un vecākā māsa jau aizsaulē.

Pēcāk no Dvariem pārcēlušies uz Bausku, te ģimenei kādu laiku piederējis krogs, tad to pārdevuši, bet, karam sākoties, aizdevušies uz Liepāju. «Mūs tā svaidīja – te krievs, te vācietis,» noteic Zenta. Bet jaunībā jau daudz tos kreņķus nav ņēmuši galvā, tagad jau arī jaunieši tik daudz neņem galvā kā vecāki cilvēki.

Pēc kara atkal atgriezušies Bauskā, ilgus gadus Zenta strādājusi manufaktūras veikalā, tirgojusi audumus un apģērbus, pēc tam pārgāja darbā uz kombinātu, kur ražoja konfektes «Gotiņa» (bijušo Lejasdzirnavu, tad etiķa fabrikas ēkā Mēmeles krastā). No «Gotiņu» ceha aizgājusi pensijā.

Kā tuvinieki stāsta, Z. Baranova cepusi kūkas, bijusi liela dziedātāja un artistiska bezgala. Jubilejas dienā kopā ar ciemiņiem viņa arī dziedāja, tik pēc pāris pantiem meldiņā jautri noskandēja: «Tālāk vārdus neatceros es». Humorpilna un vitāla simtgadniece. «Mana vīramāte joprojām dzīvokli tīra pati, ēst gatavo pati. Kad piesakos, ka atnākšu grīdas uzmazgāt, viņa neļauj un nosaka: «Neņem man nost darbu, ko tad es sadarīšu!»,» stāsta Zentas vedekla Laima Baranova. Tā jau arī ir viena no ilgmūžības atslēgām – kustība un vienmēr darāmais.