Novadnieka Reiņa Ūbeļa filma “Dragūni” pretendē uz “Lielo Kristapu”

Šodien, 1.februārī, ar Rozes Stiebras filmas “Sirds likums” pirmizrādi sākas Nacionālās kino balvas “Lielā Kristapa” pasākumu programma, kas kulmināciju piedzīvos svētdienas vakarā ar balvu pasniegšanas ceremoniju. Šajās dienās gaidāmas pirmizrādes, bezmaksas nominēto filmu seansi un filmu skate tiešsaistē, portālu informēja  informēja balvas pārstāve Dace Čaure.

Balvas ietvaros pirmizrādi piektdien, 2.februārī, piedzīvos novadnieka Reiņa Ūbeļa psiholoģiskā šausmu filma “Dragūni”. Filma stāsta par jaunu pāri, kas nonāk veca meža ieskautā muižā un satiek noslēpumainos Dragūnu dzimtas pārstāvjus.

“Lielajā Kristapā” režisora Reiņa Ūbeļa pilnmetrāžas filma “Dragūni” saņēmusi labākās debijas filmas nomināciju. Tā veidota psiholoģiskās šausmu filmas žanrā, kas Latvijas kinematogrāfijā ir sastopams reti.

Filmas notikumu centrā ir topošo vecāku Pāvela un Sabīnes nonākšana kādā veca meža ieskautā muižā, kurā saimnieko noslēpumainie Dragūnu dzimtas pārstāvji. Pēc neveiksmīga mēģinājuma tikt no groteskā meža prom, abi attopas atpakaļ muižā brīdī, kad Sabīnei ir sākušās dzemdības.

“Šausmu un fantāziju žanra filmām ir milzīgs potenciāls atklāt cilvēka dabu. Kā ir teicis franču dzejnieks un režisors Žans Kokto “vēsture ir patiesība, kas pārtop par meliem; mīts ir meli, kas kļūst par patiesību”,” par savu darbu izsakās pats režisors Reinis Ūbelis.

Pagājušajā gadā Reinis Ūbelis par darbu “Mans kaimiņš nosita manu kaķi” saņēma “Lielā Kristapa lukturi”, ko ceremonijā ik gadu piešķir labākajai studentu filmai.

Intervijā portālam lsm.lv R. Ūbelis atklāja, ka to, ka vēlas darboties kino industrijā, zinājis jau no četrpadsmit gadu vecuma.

“Mana mamma ir sporta speciāliste Bauskā. Man bērnībā bija tāds noteikums – lai ko arī es vēlētos [dzīvē] darīt, man obligāti ir jāsporto. Esmu izmēģinājis dažādus sporta veidus, taču ar laiku sapratu, ka sports nav līdz galam mana lieta. Protams, esmu pateicīgs par to, ka man šādas iespējas bija. Tad es pievienojos Īslīces amatierteātrim. Tas bija veids, kā man izmēģināt ko jaunu.

Padsmitgadīgam puikam Bauskā nav lielu iespēju izpausties mākslā. Teātris man patika, tomēr sapratu, ka tas līdz galam nav gluži man. Filmas mani interesēja vairāk, man pat likās, ka kino ir patiesāks.

Vēlāk pārcēlos uz Rīgu. Apmeklēju Ditas Rietumas, Dāvja Sīmaņa un vēl citu kino cilvēku vadīto kino skolu. Pāris gadus padzīvoju Londonā, kur biju plānojis studēt literatūru, taču sapratu, ka mana angļu valoda nav pietiekami labā līmenī. Atgriežoties Latvijā, strādāju dokumentālajā kino, veidoju reklāmas,” stāsta R. Ūbelis.

Pašam vistuvākais ir vācu kino režisors Frics Langs (ievērojamākie 1930. gadu darbi – “Metropole” un “M”). “Viņš ir viens no vācu ekspresionisma zināmākajiem vārdiem. Viņš priekš manis būtu izteikts paraugs tiem sasniegumiem kino, kādus es vēlētos arī sev. Mani interesē arī Dereka Sianfransa darbi – “The Place Beyond the Pines” un “Blue Valentine”. Vairāk tieši domājot par to, kā viņš strādā ar aktieriem,” teic R. Ūbelis.

Viņš atzīst, ka komēdijas nevarētu veidot, jo paša humors ir pārāk tumšs un daudziem nepieņemams.

“Varbūt ir jāpagaida cits kulturālais klimats. Mani ļoti saista “stand-up” tipa humors, kas nav balstīts aizvainojuma radīšanā, bet ir provocējošs. Es arī nejūtu, ka man būtu šis “comedic timing” – ka es varētu izjust šo ritmu un tiešām sasmīdināt publiku. Varbūt tās ir manas bailes, komēdija ir sarežģīts žanrs. Nobiedēt ir vieglāk. Mani saista arī psiholoģisks trilleris, mistērija un detektīvžanrs. Tāds Aloiza Brenča, vācu ekspresionisma un “film noir” mikslis,” paziņo R. Ūbelis.

Foto: imdb