Uldis Varnevičs
Diemžēl tā sanācis – ja vēlies gūt lielus panākumus, tad jāpamet vien ir Bauska, un tāds dzīves ritums ir bijušajam baušķeniekam, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidentam un zivju pārstrādes uzņēmuma SIA «Karavela» valdes loceklim Andrim Bitem, kuram «Bauskas Dzīve» vaicāja viedokli par Latvijas 20 gadiem Eiropas Savienībā.
SIA «Karavela» savulaik nācās pārciest Krievijas tirgus zaudējumu, un pašlaik lielākais uzņēmuma eksporta tirgus ir Eiropas Savienības valstis. Kāda būtu situācija, ja mēs nebūtu Eiropas Savienībā, kādi ir Latvijas pašreizējie ekonomiskie un politiskie izaicinājumi kopējā kontekstā un nākotnes attīstības scenāriji?
Kādi mēs būtu, ja neiestātos Eiropas Savienībā?
– Kā valsts būtu bankrotējuši. Mēs būtu ieslēgti ļoti mazā tirgū vai pat būtu Krievijas sastāvdaļa. Turklāt finansiāli ļoti mazajā Latvijas iekšējā tirgū, jo apkārtējie lielie tirgi būtu atsevišķi. Mēs būtu trešās pasaules valsts Eiropas Savienības tirgum. Tagad mums ir iespēja darboties atklātā un milzīgā tirgū.
Otra lieta – dzīve rāda, ka mūsu valdībai vajag pieskatīšanu «no augšas», citādi sataisa problēmas trijās sekundēs. Labi, ka ir noteikumi, kurus nākas ievērot. Cita lieta – vai esam izmantojuši visus resursus, ko varējām izmantot.
Kas mainījās, iestājoties Eiropas Savienībā?
– No uzņēmējdarbības viedokļa kļuva daudz vieglāk. Pirms tam katrai valstij bija savas prasības, sava muitas sistēma. Uz Čehiju sūtījums bija jāformē vienā veidā, uz Slovākiju citā. Tagad iekrauj preces un aizmirsti. Mēs ieguvām lielu, turklāt brīvu tirgu, kur viss atkarīgs no finanšu spējām, aktivitātes, procesa un lielākajā daļā gadījumu tirgus nav regulēts.
Zivsaimniecības jomā bija daudz ierobežojumu?
– Bija nianses, kā, piemēram, regula par benzopirēnu, kūpināšanu, bet parādījām, ka varam cīnīties Eiropā, lai regulu nomaina. Citu ierobežojumu nebija. Eiropas Savienībā ir kopīga politika zvejniecībā, bet tā nav greiza – tā ir birokrātiska, smagnēja, bet nav greiza. Mums popularizē stāstu par kuģu sagriešanu, bet nekas traks nenotika – izmantoja naudu vai paši sev vai citu kuģu modernizācijai. Zaudējām tāljūru kvotas, bet tas notika īstermiņa procesā pašu dēļ.
Vai bija ieguvums zināšanu un pieredzes apguvē?
– Ja esi brīvajā tirgū, lielajā apritē, tad tā ir iespēja strādāt ar lielākajiem Eiropas uzņēmumiem, tirgotājiem, tīkliem, krāt informāciju. Ja esi profesionālis, tad spēj būt vienā līmenī ar vecās Eiropas spēlētājiem. Eiropas fondu pieejamība ļāva «paņemt» tehnoloģijas, kuras pašiem nebija finansiālas iespējas nopirkt. Manuprāt, kā valsts to ne visai veiksmīgi izmantojām, bet tās bija iespējas.
Kļūdaini, ka fondus bieži izmantoja procesam, nevis mērķim. Piemēram, pētīja, kā uzbūvēt fabriku, nevis reāli būvēt. Tā ir liela starpība ar Lietuvu, kas spēja būvēt jaunas fabrikas, nesagraujot vecās, izmantoja fondus spēka audzēšanai un iegāja ar lielāku jaudu Eiropas tirgū.
Ja skatās no pārvietošanās viedokļa?
– Pirms tam jau bija tā pati pasaule, bet ar robežām, gaidīšanām un vīzām. Mēs taču vēl dzīvojām laikā, kad nevarēja sapņot aizbraukt pat uz Poliju. Tā ir vērtība, ka tagad iekāp mašīnā un līdz Āfrikas kontinenta malai var aizbraukt bez apstāšanās. Arī ar valstīm, kuras nav Eiropas Savienībā, ir formālas robežas. Tā ir liela vērtība.
Mīnusi šajā sistēmā arī ir?
– Spēcīgākās ekonomikas pārņēma vājākās. Tas ir normāli, tas ir dabisks process, kad Rietumeiropas uzņēmumi rūpēs par sava tirgus saglabāšanu vai audzēšanu pārpirka Latvijas uzņēmumus, kurus likvidēja uzreiz, lai saglabātu savu vietu tirgū. Tā bija negatīvā blakne, lai arī no ekonomikas viedokļa pilnīgi normāla.
Otra blakne – «nosūca» ļoti lielu daudzumu darbaspēka, bet tas arī ir normāli, jo brīvajā tirgū ar kaut ko jāmaksā. Ja saskaita to cilvēku skaitu, kas aizbrauca projām, pieskaita viņu pienesumu citu valstu budžetā – tās ir milzīgas summas. Bet tā ir dzīves realitāte visā pasaulē.
Vai mums Latvijā ir jādomā par darbaspēka ievešanu?
– Konfederācijā sadalījām jautājumu divās lielās daļās. Aktīvi jāsāk strādāt pie to resursu iesaistes darba tirgū, kas mums šeit ir. Cilvēki ar invaliditāti, pensionāru nodarbinātība, jauniešu studentu lielāka iesaiste darba tirgū. Ja politiku samaina, varam atgriezt, vismaz daļēji, darba tirgū 70 tūkstošus cilvēku. Un katri desmit tūkstoši iesaistīto ir aptuveni simts miljoni eiro nodokļos.
Trešo valstu darbaspēka piesaiste ir neizbēgama. Jautājums, kā to izdarīsim, – gudri un pamatoti, vai salaižot iekšā imigrantus un neliekot viņiem strādāt. Ir jāuzticas darba devējam, nosakot reģionus, no kuriem gribam cilvēkus, vai nosakot reģionus, no kuriem noteikti negribam, un uz terminētiem noteikumiem – pastrādā un brauc atpakaļ mājās. Neiesakņot šeit viņus uz ilgu laiku. Pašlaik process notiek haotiski, necaurspīdīgi. Nāk iekšā caur Poliju un Lietuvu, nav kārtības.
Tas, ka ievestais darbaspēks būs realitāte un ikdiena, ir neizbēgami. Latvijas vēsturē vienmēr uzņēmējiem ir trūkuši darbinieki. Iespējams, ka varam dzīvot ar mazāku skaitu, bet tad jākoncentrējas 80 kilometru ap Rīgu, un pārējā Latvija vienkārši jāatstāj, lai aizaug. Tad to var izdarīt.
Pašlaik esam kā ģimene, kurā ir pieci cilvēki, vecmamma pensionāre, dzīvojam mājā, turklāt ar veco laiku siltuma sistēmu, un domājam, ka viss būs ļoti labi, un no viņiem visiem strādā viens. Tā nesanāks. Nav dzīvotspējīga sistēma, ja darba attiecībās ir mazāk par pusi valsts iedzīvotāju.
Vai Eiropas Savienība un NATO kā drošības sistēmas nāca mums par labu?
– Ja būtu kaut kādā ārprāta lēkmē savienībās neiestājušies, Ukrainas vietā būtu mēs. Staigātu ar trīs krāsu karogiem pat bez šaušanas un liela kara. Iestāties bija pilnīgi pareizs ceļš. Tiesa, Eiropa vēl joprojām neapzinās, ka ir jārūpējas par savu drošību, tikai sāk apzināties. Uz ASV nevar vienmēr paļauties – tur tā ir interešu spēle, mums tā ir izdzīvošana. Svarīga ir savu militāro spēju stiprināšana.
No otras puses – ja visi gatavojas tajā dienā būt Spānijā, diez vai NATO palīdzēs. Pašiem kā tautai jāgrib iestāties par savu zemi un karot pašiem. Ja drošības dēļ vajag, var uztaisīt kara nodokli uz diviem trim gadiem. Vismaz sapratīsim, par ko maksājam. Pēc tā, kas notiek Ukrainā, var saprast, ka drošība nav garantēta lieta.
Izskanēja doma, ka varētu būt Baltijas valstu ministru padome, lai izlīdzinātu nodokļus un uzņēmējdarbības vides prasības.
– Teorētiski laba doma, ja tas notiktu pirms 15 gadiem. Pašlaik mēs par vienu paaudzi atpaliekam ekonomiskajā attīstībā no abiem kaimiņiem, varam tikai zaudēt. Iedzīvotājs vidēji justos pat labāk, bet nacionālajam kapitālam ietu grūti. Lietuva un Igaunija ir tāds pats potenciāls drauds kā skandināvi pirms 20 gadiem – atnāk, nopērk uzņēmumu, aizver, un viss. Pašlaik mēs būtu zaudētāji.
Kādā veidā tad mēs varam konkurēt ar kaimiņiem un Eiropā?
– Igaunija ir labs piemērs, kad, ilgāku periodu esot veiksmīgi un bagāti, sāka «aptaukoties», un sistēma sāka nestrādāt – bizness aiziet, jo kļūst pārāk dārgi. Mūsu iespēja ir strādāt ar joprojām salīdzinoši mazām izmaksām – vajag mazāku birokrātiju, mazāku valsts aparātu. Mums atliek vairāk strādāt, un valstij ir jāiegulda, jārod finansējums, lai uzņēmēji var būvēt, atrast jaunu tirgu.
Mums kapitāla nepietiek. Igaunijā un Lietuvā ir vairāk nekā desmit miljardieri, Latvijā nav neviena. Tas ir tas, kur rodas jaunas fabrikas. Mums nav nacionālā kapitāla, un investori politikas dēļ baidās atnākt.
Eiropas Savienības atbalsts mums palīdzēja izaugt un noturēties, bet tādas pozitīvas attīstības tendences pietrūkst?
– Tā bija mūsu iekšējā problēma, nevis ES problēma. Mēs neizmantojām potenciālu. Tirgus atvēra milzīgas iespējas, nauda bija jāpārvērš daudz vairāk ražošanas projektos, nevis kultūras namos un peldbaseinos. Pēc tam peldbaseini var rasties no budžeta naudas, bet fabrikas neradīsies. Igaunija aizgāja ātru ceļu, kļuva par pakalpojumu bāzi Somijai, kur vienā brīdī pieprasījums aizgāja uz lētāku tirgu, bet lielās fabrikas vairs nevarēja kaut kur «aiznest». Lietuva izvēlējās rūpniecības ceļu un aug ļoti strauji un veiksmīgi.
Mums ir jānonāk līdz situācijai, kad mēs paziņojam, ka mūsu ekonomiskā «reliģija» ir eksports. Vienalga kāds eksports. Bet mums visi gaišie prāti dalīja tirgu un vietējos fondus. Daudzi nacionālie uzņēmēji izvēlējās pārdot savus uzņēmumus, samainot smagu, bet perspektīvu darbu pret ātru naudu, kuru pēc tam bieži vien atstāja bankās vai kādos projektos.
Nākotnes prognozes?
– Ja neko radikāli nemainīsim, tad it kā braucam pareizā virzienā, tikai brīžiem par lēnu. Būsim Eiropas ekonomiskā nomale – kaut kas starp Rumāniju, Bulgāriju vai aiz tām. Nekas traks nenotiks, tikai dzīves līmenis būs zemāks, jaunieši turpinās aizbraukt.
Otrs variants, kur jāsavācas gan tautai, gan valdībai – ir jāstrādā vairāk. Kamēr būs protesti pret jaunām fabrikām un iekārtām, netiksim uz priekšu. Nevaram uzbūvēt ne cūku fermu, ne vēja parku. Neko. Teorētiski, ja nebūsim gatavi mainīties, varam zaudēt arī savu valsti. Ja Krievija izlems atrast vājāko posmu, tad tā, visdrīzāk, būs Latvija.
Foto: Ekrānšāviņš no jauns.lv video
Togad vidējā bruto darba samaksa Latvijā bija – 223 lati. Minimālā alga – 70 lati jeb aptuveni 100 eiro. 2024. gadā Eiropas savienībā Latvija ir ceturtā no beigām, vēl mazāk saņem Ungārijā, Rumānijā un Bulgārijā.
Pēdējais teikums ir vissvarīgākais un patiesākais.
Daudzi Latvijas zivju konservi ir gandrīz neēdami. Pat smird. Tomātu mērces un olīveļļas vietā ir atšķaidījums, zivis laikam daudzreiz atlaidinātas un sasaldētas, varbūt jau mazliet iepuvušas un tad iekonservētas. Kur palika Latvijas okeāna zvejas flote? Latvija zvejo tikai piekrastē, zvejo maz, zvejo “kiļkas”. Pašlaik ir tikai vāja atblāzma no bijušās Latvijas zivju rūpniecības.
Saprātīgs vīrs, tikai pārāk fano par migrantiem un noziedzīgas darbības no ārzemnieku un savējo puses sauc par normālām parādībām. Kopumā kapitālisma būtību un antiindustriālo mazpilsētu tantiņu būtību izprotošs un tāpēc būtu laiks stūrēt lielāku kugi par “Karavellu”. Pat Stambulas konvencija , seksuālās uzmākšanās un ātruma pārsniegšanas kriminalizācija netiek pieminēta, tātad ar galvu viss kārtibā.
“Vēl sliktāk” mums vēl tikai būs. Gatavojaties.
kāda vēl tur rūpniecība, ja valsts visu laiku orientēta uz tūrismu un pakalpojumu sniegšanu? Cilvēkiem vislielākās raizes, ka Bauskā vairs nav kantri festivāla un vēl kāds muzejs novadā par skādi nenāktu, tik tas Bite ar savu uzņēmēju kompāniju laikam par maz tās naudas budžetā ir ieskaitījuši, ja jau tik ļoti trūkst, kā pašreiz sludina Ašerādens. Bet mēs saņemsimies un tūristi brauks, kaut vai pliki kokos sēdēsim un grauzīsim kaltētas sēnes…
Andri, nevaru visam piekrist te rakstītam. Domāju, ka arī pats saproti, ka jēdziens “brīvais tirgus” ir fikcija. – Kad nostāda uz starta līnijas uzbarotu šķirnes sacīkšu zirgu un nodzītu kleperi vai tas ir “brīvais tirgus”. Vai tās subsīdijas un tie granti, ko jau turpat pus gadsimtu saņēma un ekonomikā ieguldīja Rietumi nebija tas sacīkšu zirgs un sociālisma plānošanas ekonomikā novārdzinātais kleperis , tie mēs? Tas patiesais mērķis Rietumu atnākšanai pie mums bija tirgus paplašināšana uz mūs rēķina un MŪSU DARBASPĒKA nosūkšana par pliku velti! Jāatzīst, ka šī neoloniālā politika labi nostrādāja un turpina strādāt. .Tas, ka esi veikls zēns un mācēji pat šādos apstālkļos izdabūt labumu sev un arī pārējai sabiedrībai, par to Tev atzinība!
Demokrātisks ceturtais reihs skaistā iesaiņojumā ar zviedru laiku pieskaņu, kas Latvijā jau ir iztīrījis lebensraum, izsūcis resursus, izvedis darbaspēku un gūstekņus (sievietes) uz fāterlandi angliski saprotošās zemēs.
uz vienu un to pašu var skatīties no dažādiem skatpunktiem un, protams, tie skatpunkti mums ir dažādi, jo daudzu šeit dzīvojošo arī pilsoņu skatījums par dzīves telpu nesakrīt ar vairākuma jau pirms 30 ar + gadiem valstī iedibināto. Šo unikālo dzīves telpu priekš viņiem jau divus gadus Ukrainā mēģina izkārtot viņu elks un dievs, kuru tie ar nepacietību gaida ierodamies arī šeit. Varbūt, labāk izbeidziet savas mocības un “čemodan vokzal” būs jūsu gaišais ceļš uz jūsu izvēlēto lebensraum (dzīves telpu)? Vien, kādēļ jūs jūs aizvien šeit mocāties?
Visskumjākais ir tas, ka igauņi un lietuvieši izrādījās gudrāki, godīgāki pret savu tautu, atbildīgāki, nelokāmāki un viņi eiroimpērijā iekārtojās nedaudz labāk, neielīda parādu verdzībā, neskrien ratiem pa priekšu un tāpēc viņiem nedod Valda amatu.