Okupantu piemineklis, kas līdz šim atradās Vecsaules ciemā iepretim skolai, tagad guļ uz zemes vietējā parkā. Vecsaulieši interesējas, vai tiešām plāksnei ir «jāmētājas pa kājām» kā nevajadzīgam atkritumam? Vecsaules pagasta nodaļas vadītāja Sandra Siliņa-Aleksejeva skaidro, ka šis ir tikai pagaidu variants.
«Piemineklis «nemētājas» kā plastmasas atkritumu maisiņš, bet ir ļoti labi novietots uz cieta seguma – bruģa Vecsaules Brāļu kapos, lai tālāk domātu, kā tehniski to varētu novietot iepriekšējā veidolā. Jāsaprot, ka tas ir ļoti smags materiāls, un plāksne nav brīvi, vienkārši pārvietojama. Piemineklis sastāvēja no divām pamatnēm, tagad apsvērsim iespēju, kā nogādāt atlikušo daļu,» stāsta S. Siliņa-Aleksejeva, papildinot, ka pašlaik grūti precizēt iespējamos termiņus darbu izpildei. Viss atkarīgs no laikapstākļiem, vai tehnika varēs iebraukt parka daļā, jo tikai ar tās palīdzību iespējams pieminekli novietot iepriekšējā izskatā.
Par šīs plāksnes ideoloģisko raksturu šopavasar Bauskas novada domes deputāts vēsturnieks Raitis Ābelnieks jau sniedza skaidrojumu. Viņš uzsvēra, ka piemineklis ir jānovāc, jo tas satur okupantu simbolus – ķiveri ar piecstaru zvaigzni un PSRS okupantu terminu «Lielais Tēvijas karš».
R. Ābelnieka ieskatā, «okupekli» vajadzēja pēc demontāžas nogādāt Bauskas muzeja palīgkrājumā, kā tas tika izdarīts ar dažām citām piemiņas plāksnēm. «Pēc dažu vecsauliešu domām, šai plāksnei vajadzēja palikt Vecsaules pagastā, un vienīgā puslīdz atbilstošā vieta šādam objektam ar PSRS okupācijas laika ideoloģisku vēstījumu bija Sarkanās armijas karavīru kapsēta Vecsaules muižas parkā. Sarkanarmiešu kapi tagad ir vienīgās vietas, no kurienes netiek novākti pieminekļi ar attiecīgo vēstījumu,» teic R. Ābelnieks.
Vecsaules pagasta nodaļas vadītāja S. Siliņa-Aleksejeva skaidroja, ka lēmumu par pārvietošanu pieņēmusi Bauskas novada domes vadība. «Nepavisam nav tā, ka šis piemineklis būtu kādam traucēklis. Muzejam to nav plānots atdot, kad apdarīsim svarīgākos darbus, ķersimies pie šī pieminekļa sakārtošanas,» sola S. Siliņa-Aleksejeva.
