www.bauskasdzive.lv
Novembra sākumā Latvijas Nacionālais kultūras centrs organizē konferenci, kurā izvērtēs aizvadīto svētku norisi. Par Dziesmu svētku 150 gadiem sabiedrībā joprojām virmo dažādas pārdomas, saistītas gan ar to vēsturi, gan nākotni.
Klausoties amatierkolektīvu, teātru, vokālo ansambļu, koru un dažādu muzicētāju priekšnesumos, tie vedina domāt par to, kā, gadiem ejot, šie kolektīvi spēj pastāvēt un noturēt kopā pat vairākas paaudzes.
Folkloras kopu sniegums allaž saista ar savu dabisko skanējumu un dzīvesprieku. Viņu dziedāšanas azarts, humors, arī kāda skumīgāka nots uzrunā ar dziļu, tautas dzīves gudrībā smeltu un paliekošu spēku. To apliecina gan kopu sadraudzības koncerti, gan nesen izskanējušais tradicionālais festivāls Svitenē, kur sadziedāja un sadancoja folkloristi no tuvējiem un tālākiem Latvijas novadiem.
Savu balsi meklējot
70. gadu beigās Codē darbojās vokālais ansamblis, kuru vadīja Skaidrīte Kuķalka. Savu balsi meklējot, tas pakāpeniski pārveidojās par folkloras ansambli un nosaukumu «Dreņģeri» ieguva no Codē esošā Dreņģerkalna. Ināra Grēniņa atceras, ka Skaidrīte Kuķalka, folkloras kustības aizsācēja Bauskas novadā, skolotāju apvienību iepazīstinājusi ar codiešu darbību, un tas viņu mudinājis organizēt ko līdzīgu Vecsaulē, kur tolaik strādājusi Vecsaules pamatskolā par mūzikas skolotāju. Atsaucība bijusi liela. Iedrošinājis arī Atmodas laika noskaņojums un «Skandinieku» varēšana.
Dziesmu un deju svētkos piedalījusies kopš 1969. gada, kopš skolas laikiem, bet folkloras kustībā ir jau vairāk nekā 45 gadus. Iegūta muzikālā izglītība Bauskas mūzikas skolā akordeona klasē un Jelgavas mūzikas vidusskolā kordiriģēšanā. Par mūzikas pedagogu nostrādāti 25 gadi. Jauns, interesants posms sācies, uzņemoties kopas «Dreņģeri» vadītājas pienākumus pirms 17 gadiem.
Pārmaiņu vējos
Ināra Grēniņa, pārdomājot aizvadītajos svētkos redzēto un izjusto, secina, ka gadu gaitā daudz kas mainījies gan dalībnieku sastāvā, gan Dziesmu svētku organizācijā; arī folkloras festivāla «Baltica» gaisotnē. Viņa teic: «Šajos festivālos izzudusi kopā būšanas tradīcija. Esam organizatoriski ļoti precīzi «sadalīti» pa uzstāšanās vietām, pēc programmu ievirzes un līdzīgi, taču baudīt šo skaisto tikšanos visiem kopā vairs nesanāk, nodziedam un aizejam.»
Folkloristu uzstāšanās Rīgā šogad bijusi ļoti labi organizēta. Pat instrumentus pieveduši klāt, tomēr baudīt visus lielos svētkus kopumā pašiem dalībniekiem ir ļoti grūti.
Ināra paskaidro: «Jā, mums ir dalībnieku ieejas kartes, bet ieplānotas vietas nav ne deju svētku tribīnēs, ne kopkora koncertā. Svētkus gribas baudīt arī to radītājiem – dalībniekiem. Protams, biju gan «Tīruma», gan noslēguma koncertā, jo pēdējā brīdī no dejotāju tuviniekiem, kas nevarēja ierasties, nopirku biļeti vismaz uz ģenerālmēģinājuma koncertu. Atliek tikai piekrist jau dzirdētajam viedoklim, ka programma «Tīrums» pārspēja noslēgumu, kam tomēr bija jābūt vienojošai svētku kulminācijai, bet tas bija smagnējs, garš un zaudēja emocionālo spriegumu. Izvēlētā repertuāra sarežģītības dēļ dziedāšanas prieks dažam varēja pagaist jau mēģinājumu procesā. Lauku kolektīvos, arī mūsējā, taču piedalās cilvēki bez muzikālas izglītības, prieka un kopā būšanas dēļ. «Dreņģeros» speciālā izglītība ir tikai man un Leonam Zarānam. Prasības pret amatierkolektīvu dalībniekiem un pro-grammas ievirze ir ļoti mainījusies, salīdzinot ar laiku, kad Latvijā veidojās folkloras kustība vai lauku koros pēc darba uz mēģinājumiem sanāca dziedātāji neatkarīgi no ieņemamā amata un nodarbošanās.»
Nepārvaramais vilinājums
Folkloras kopas atšķirībā no kormūzikas savu repertuāru izvēlas un veido pašas. Varbūt tāpēc tajās vieglāk iekļauties «vienkāršajam» dziedātājam. «Dreņģeru» vadītāja uzsver, ka izvēle brīva, var savstarpēji saskaņoties, lai dziesmas «nepārklājas».
Īslīciete Aija Lāce «Dreņģeros» dzied jau trešo gadu, pirms tam bijusi korī «Četri vēji». Aija skaidro: «Man bija dažādas pārmaiņas dzīvē, mācības, ģimenes rūpes, un kordziedāšanai, kas kļuva aizvien prasīgāka pret dziedātāju, laika īsti nepietika. Diezgan ilgi apsvēru iespējas dziedāt folkloras kopā un izvēli nenožēloju. Salīdzinot ar agrākajām kora dziesmām, kas ļāva piedalīties gandrīz visiem, kuri to vēlējās, jaunākā koru programma tiešām kļuvusi sarežģītāka. Neesmu pret jauninājumiem vai pārmaiņām, bet varbūt tās varēja notikt pakāpeniskāk. Tad dziedātājiem pāreja būtu vieglāka.»
Savukārt Ingrīda Tomsone atceras, ka iekļaušanās folkloristu vidē bijusi ļoti patīkama, aicinoša un sirsnīga: «Dzirdēju tikai uzmundrinošus vārdus un iedrošinājumu dziedāt un piedalīties pasākumos. Šeit vari saņemt mierinošus vārdus arī tad, ja bēdīgāks prāts. Ne Dziesmu svētki, kas notiek reizi piecos gados, bet iespēja būt kopā ar dziesmu mīlošiem cilvēkiem man ir lielākā motivācija.»
Skaidrīte Šimkevica pārcēlusies uz dzīvi Bauskā 1989. gadā un jau pēc mēneša burtiski «ievilkta» «Dreņģeros». Vēlāk piedalījusies gan Codes, gan Mežotnes korī. Vēlme dziedāt urdījusi kopš pirmās klases, kad mācījusies A. Brigaderes astoņgadīgajā skolā Kroņaucē; tur dziedāt iemācījis pirmais mūzikas skolotājs Osvalds Fridbergs. Lielajā korī uzņemta jau 3. klasītē, lai skolotājs «tiktu vaļā» no neatlaidīgās entuziastes, kas to vien atkārtojusi: «Es gribu dziedāt korī!»
Folkloras kopā ļoti no svara ir muzicēšanas prasme. Skaidrīti iedvesmojusi Leona Zarāna meistarība, pie Leona apguvusi cītaras spēli, bet, Ināras stingri mudināta, iemācījās spēlēt stabulīti. Folk-loristi lielākoties savas prasmes apgūst pašmācības ceļā, ja nav muzikālas izglītības, tāpēc ar mūzikas skolotājas pieredzi neaizstājama ir Arianda Krūmmale.
Īstās zāles – smaids un dziesma
«Dreņģeru» dziedātāji vienā balsī uzsver, ka pirmdienas vakara mēģinājumi dod spēku visai nedēļai. «Neba jau bez rūpēm un raizēm sirdī kopā sanākam,» saka Ināra Grēniņa, «pasmaidām, smaidu saņemam pretī, un dziesma var skanēt. Pat tad, ja smaids nesanāk, ikdienu atstājam aiz durvīm. Ja cilvēks blakus saņemas, kaut redzi, viņam nav viegli, arī pats tiecies būt stiprāks un varošāks. Tā labi sadziedam un sadzīvojam.»
Kopas dalībnieces atzīst, ka Ināras iedvesmojošam piemēram ir liela nozīme, un apzinās, kāda loma «Dreņģeru» pastāvēšanā ir Inārai Grēniņai. Zināms, ka daudzi amatierkolektīvi darbojas tikai tāpēc, ka ar tiem profesionāli un no sirds strādā izcilas personības, un dalībnieki viņiem ir uzticīgi daudzus gadus.
Aija Urtāne sākusi dziedāt Codes vokālajā ansamblī un vēlāk turpinājusi dziedāt folkloras kopā. Viņa stāsta: «Mūsu vēsture ir ne tikai gara un notikumiem bagāta, bet arī rūpīgi aprakstīta albumos, kas glabājas Codes bibliotēkā. Šo darbu sāka Daina France, un mēs to turpinām. Varbūt, ka dziļākās latviskās kultūras vērtības cilvēki apzinās, gadiem ejot, tāpēc kolektīvos vairāk senioru un tikšanās festivālos un Dziesmu svētkos ar laiku kļūst jo vērtīgākas. Domāju, jauniešiem pietrūkst zināšanu par dziesmām, ko izvēlamies savam repertuāram, to nozīmi un jēgu latviskajā dzīvesziņā. Esmu novērojusi, ka izzinoša informācija maina cilvēku attieksmi un modina vēlmi iesaistīties. Labs piemērs, kā darboties ar jauno paaudzi, ir Iecavas «Tarkšķi».»
Dziedina gan dvēseli, gan miesu
Bet kas būtu «Dreņģeri» bez vīru balsīm un muzicēšanas, Leona Zarāna un Kaspara Muraško? Leons pievienojas domai, ka dziesma un mūzika dziedina gan dvēseli, gan miesu. Atliek paņemt rokās mūzikas instrumentu, un pasaule kļūst citādāka. Ināra Grēniņa uzsver, ka Leona talants, darbaspējas un mūzikas mīlestība ļāva izlīdzēt arī Svitenes folkloras kopai. Kad savulaik svitenieki meklējuši vadītāju un aicinājuši Ināru; viņa pierunājusi Leonu uzņemties šo pienākumu «uz laiku» – aizritējuši 11 gadi…
Leonam Zarānam ir vidējā speciālā mūzikas izglītība, un Latvijas Valsts konservatorijā viņš ieguvis kultūras darbinieka specialitāti. Spēlē akordeonu, klavieres, kokli, cītaru, pārvalda galvenos pūšamos instrumentus, darbojies pūtēju orķestrī. «Dreņģeros» Leons muzicē jau 20 gadus. Dziesmu svētkus atceras ar prieku, dalība kapelu maratonā Vērmanes dārzā un Esplanādē bijusi labi organizēta. Leona vienīgā vilšanās, ka dalībniekiem veltītajā koncertā nebija paredzētas sēdvietas. Iepriekšējos svētkos varējuši būt klāt līdz rītam. Šoreiz vīri gados aplūkojuši vietu un devušies projām.
Kaspars Muraško var lepoties ar paša izgatavotu mūzikas instrumentu – kokli – un iemācījies to spēlēt. Uz «Dreņģeriem» atnācis ar Bauskas kultūras centra muzikāli dramatiskā Tautas teātra dalībnieka pieredzi, Skaidrītes Šimkevicas iedrošināts un pierunāts. Jau otrajā mēģinājumā izteicis vēlmi muzicēt, jo dziedāšana sākumā nav bijusi viņa stiprā puse. Ar galdnieka amatnieka meistarību un Leona apmācību izgatavojis kokli; vēl centīgi apgūst bundzinieka iemaņas.
Kaspara dzimtā puse ir Kokneses novads, Iršu pagasts. Viņam patīk ceļot ar divriteni jebkurā gadalaikā. Par Dziesmu svētkiem saka: «Iespaidīgi. Ļoti. Īpaši lielā estrāde un skats no augšas. Pirmajā koncertā Vērmanes dārzā jutos droši un brīvi. Šķiet, biju pareizajā vietā un laikā.» ◆
Bārbeles folkloras kopa «Tīrums» nosvin desmitgadi
Bauskas novada Bārbeles folkloras kopa «Tīrums» septembrī atzīmēja savu desmitgadi. Bārbeliešus sveikt bija ieradušies Bauskas novada folk-loras kopu pārstāvji, pagasta iedzīvotāji un citi interesenti.
Šis gads Latvijā bijis dāsns ar milzīga prieka un saviļņojuma brīžiem. Viens no tiem ir Dziesmu svētki, par kuriem joprojām diskutējam. Arī bārbeliešus tie mudina atskatīties un izvērtēt gan līdzšinējo darbošanās laiku, gan padomāt par folkloras kopu kustības nākotni un mantojuma saglabāšanas iespējām Latvijas novados turpmāk.
«Bauskas Dzīve» lūdza Bārbeles folkloras kopas vadītāju Iritu Vimbu paust savas pārdomas par ceļu uz Dziesmu un deju svētkiem un gatavošanos tiem.
Kā dzima «Tīrums»?
– Lai kaut kas nozīmīgs rastos, vispirms ir vajadzīgi aktīvi, ieinteresēti cilvēki. Jau ierasts, ka laukos dziesmu un deju mīlošie parasti iesaistās vairākos kolektīvos, un apvienot mēģinājumu grafikus ar savu ikdienu nav viegli. Vēl spraigāks viņiem ir uzstāšanās laiks svētkos. Tie ir apbrīnojami cilvēki, un labi, ka mums tādi ir. Skaitam varbūt nav izšķiroša nozīme, lai amatiermākslas dvēsele un gars dzīvotu. Daudz kas turas uz «trakajiem» entuziastiem. Līdzībās runājot, – arī mazs smilšu graudiņš, iebiris jūsu kurpē, panāks savu…
Izveidot kopu mani motivēja tas, ka Bārbeles apkārtnē nebija neviena tradicionālās kultūras uzturētāja. Jūtot cilvēku interesi, 2013. gada 4. maijā kopā ar Renāru Manuilovu izlēmām: «Lai top!»
Bet jubileju svinējāt rudenī…
– Svinēt var tad, kad ir, ko likt galdā. Mums tas ir iekrātais dziesmu pūrs. Protams, šajos gados ir mainījies kopas sastāvs, īpaši to ietekmēja zināmo ierobežojumu laiks, līdzīgi notika ar visiem. Domāju, lai atgūtos, vajadzēs vairākus gadus, jo cilvēkus grūti pārliecināt, ka nekas līdzīgs neatkārtosies, neviens to nevar garantēt, īpaši šodien…
Kas ir jūsu repertuāra resursi, kā izvēlaties un veidojat savu programmu?
– Folkloras kopu būtība ir uzturēt dzīvu tautas tradicionālo mākslu atbilstoši savas tuvākās apkaimes un novada īpatnībām. Mums plašākais pieejamais un pierakstītais materiāls izrādījās Skaistkalnes pusē, galvenokārt apgūstam to.
Kā, jūsuprāt, folkloras kustība iekļaujas Dziesmu svētku kontekstā?
– Labi tajos iederamies, jo šie tautai nozīmīgie svētki taču ir izauguši no tautas dziesmām un tradīcijām. Patīkami vērot, ka tautiski elementi aizvien vairāk parādās arī dejās, mūzikā; koru repertuārā tautas dziesma vienmēr bijusi goda vietā, un, cerams, tā būs arī turpmāk.
Zināms, ka ne visi folkloristi nokļūst lielajos svētkos? Kāds bija «Tīruma» ceļš?
– Paveicās novada un Zemgales reģiona skatē… Manuprāt, un par to runā daudzi skates dalībnieki, ļoti nopietni jādomā par skaidriem vērtēšanas kritērijiem. Uzsveru – skaidriem, lai pēc iespējas novērstu emocijās balstītus vērtējumus. Izpaudīsies arī subjektīvi momenti, ko pilnībā nevar izskaust, bet tieši tāpēc kritēriju formulējumam jābūt jo precīzākam. Grūti saprotams, ja nolikumā veic izmaiņas, kad jau sākušās skates, vai, vēl sliktāk, jau pēc notikušajām atlasēm. Nolikumam būtu jābūt izstrādātam uz to brīdi, kad kolektīvi sāk gatavot jauno programmu.
Subjektīvs, bet nozīmīgs faktors ir dalībnieku situācija, kas atšķiras pilsētās un lauku viensētās ar savu saimniecību un specifisku dienas režīmu. Šiem cilvēkiem jauno dziesmu apguvei mēģinājumi trīs četras reizes nedēļā nav iespējami.
Koru karos vairs nepastāv dalījums starp («de facto») profesionālajiem un lauku novadu koriem. Kāda ir situācija jūsu vidē?
– Varētu teikt, ka līdzīga. Konceptuāli jātiek skaidrībā par līmeņiem un prasībām. Ko mēs īsti gribam – vai mēs uzturam augstas prasības pret visiem, vai saglabājam šo tautas kustību, kur katram ir sava vieta un nozīme vietējā kopienā un Latvijas kultūrā? Ir jābūt dažādiem līmeņiem, kur ikviens var piedalīties atbilstoši spējām un gūt prieku un gandarījumu, nevis piedzīvot vilšanos par neiegūtu punktiņu.
Par Dziesmu svētkiem no dalībniekiem dzird arī ļoti skarbus vārdus, – ka tie vairs nav tautas svētki un ir pārlieku komercializēti utt.
– Šāds vērtējums varbūt ir pārāk strikts, tomēr ne jau ar visu var un vajag tirgoties… Mani joprojām pārsteidz gājienu organizācija, kad no ierašanās brīža noteiktajā laikā un vietā dalībnieki uz savu kustēšanos spiesti gaidīt stundām ilgi. Daudzos ar Dziesmu un deju svētkiem saistītos jautājumos jāmeklē jauni risinājumi, lai nākamos atkal sagaidītu ar prieku un aizvadītu gandarīti. ◆
Teksts – RUTA KEIŠA
Reklāma