Pašiem sava Polianna mazajā Gaismaspilī

Ilggadējā Zorģu bibliotekāre Aina Ezergaile saņem Bauskas novada galveno apbalvojumu «Zelta ozols»

Pēdējā desmitgadē ceļojot pa Latviju vai mūspusē satiekot cilvēkus no citiem novadiem, no kultūras jomas pārstāvjiem neesmu dzirdējusi jautājumu – kas ir Zorģi? Kad nosaucu savu dzīvesvietu, vairākums saka – jā, es zinu, tur ir bibliotekāre Aina Ezergaile! Šogad – visnotaļ pelnīti, kā teic līdzcilvēki, – Ainai piešķirts Bauskas novada galvenais apbalvojums «Zelta ozols», ko viņa saņems valsts svētku sarīkojumā 15. novembra vakarā.
Aina ne tikai izveidojusi Zorģu bibliotēku par mazo Gaismaspili, bet arī saliedējusi ciemata kopienu, mudinot uz aktīvu līdzdalību sabiedrības procesos un daudzpusīgajos notikumos, ko rīkojusi darba gaitā. Šogad Aina Ezergaile devās pensijā, kā ceļamaizi nākotnei novēlot – lai veidotos jauns aktīvo apmeklētāju kodols ar jaunām ģimenēm un bērniem, kas turpinātu vietē-
jās tradīcijas. Intervijā «Bauskas Dzīvei» Aina Ezergaile atklāj, kā spējusi tik strauji mainīties līdzi laikiem un lauku bibliotēkai rast jaunu kultūras un izglītošanas lomu, vēl pirms šo misiju saprata nozares vadītāji valsts mērogā.

Kāda ir tava bērnības bibliotēka?
– Tā bija bibliotekāres Intas Lapkovskas bibliotēka Iecavas Sarkanajā skolā, bet par to man nav īpašu atmiņu. Sākumā profesiju plānoju pārtikas tehnoloģijās, bet bibliotēka nāca pēkš-ņi – vienā vakarā man pateica, ka toreizējā Imanta Sudmaļa bibliotēkā ir vakance, un nākamajā dienā bija jāpieņem lēmums. Tā bija jauna pasaule. Iestājos Kultūras darbinieku tehnikumā (tagad – Kultūras koledža). Paralēli mācījos bibliotēkas zinības un strādāju.
Padomijas laikos bija cits gadsimts un cita bibliotēka. Tā atradās tagadējās ēkas otrajā stāvā, divās istabiņās 25 kvadrātmetru platībā. Tolaik bija kartīšu katalogi – sistemātiskais un alfabētiskais, bija sarežģītāk grāmatas sakārtot pareizi.
Atceros, ka ciematā bija regulāri lasītāji kungi, kuri āra apavus atstāja ārpusē pie bibliotēkas durvīm un solīja jaunajai darbiniecei – ja grāmata būs laba, atnesīšu šokolādes konfektes, ja ne – stiklenītes! (smaida)

Ko tu uzskati par savu nozīmīgāko ieguldījumu darbā un dzīvē?
– Esmu piedzīvojusi trīs paaudzes, kas nāk uz bibliotēku – mani vienaudži, viņu bērni un tagad mazbērni. Ar laiku tu audz līdzi jaunajiem, mainies, ir jauni uzdevumi un mērķi. Man vienmēr bijuši blakus cilvēki, ar kuriem apspriest idejas un izdomāt, kā tās piepildīt, rakstot projektus atbalsta programmām. Nedrīkst stāvēt uz vietas, jābūt kustībā un jājūt, ko darīt tālāk. Sākām mazajā bibliotēkā, rīkojām darbnīcas kaimiņu atpūtas bāzē «Labirinti». Kad ienācām jaunās telpās un iekārtojām āra vidi, pavērās jaunas iespējas.
Kad atnācu, sapratu, ka te ir mana īstā vieta, kur vēlos būt un radīt kaut ko citiem. Bibliotēkā nemitīgi ir pārvērtības – kad ienāca internets, vajadzēja datorus un vietu, kur jauniešiem rakstīt kursadarbus. Pirmo mājaslapu izveidoju ar vietējā datoriķa palīdzību.
Man gribējās arvien pašai apgūt kaut ko jaunu. 2007. gadā sākām iekārtot ārtelpu un rīkot bērnu radošās dienas, Lielās talkas. Tagad te ir izveidojusies kopiena, nevis atsevišķi lasītāji. Ne vienmēr uz bibliotēku nāks visi, bet svarīgi, ka bibliotekārs strādā plaši un atrod ko vērtīgu ikvienam.
Mainoties laikiem, arī pasākumi mainās, un es varu būt laimīga, ka man ir bijusi iespēja organizēt tikšanās ar literātiem, mūziķiem, aktieriem, amatieru teātriem, rīkot gleznošanas stundas, darbnīcas, vingrošanu. Tas viss summējas pa pilienam, un veidojas lielas lietas. Bibliotēkā izliktas gleznas, lai iepriecinātu cilvēkus. Svētkos nolieku ārā dekorus, radu prieku sev un citiem.
Visus 46 gadus bibliotēka bija manas otrās mājas, kaimiņiene Rasma no otrā stāva bija kā mana otrā ģimene. Noderīgs bija metodiskā centra atbalsts no Bauskas. Nelielos projektos ar vietējo cilvēku līdzdalību uzlikām lapeni, grāmatu apmaiņas mājiņu, āra trenažierus, iekārtojām dobes. Katrs sīkums rada foršu sajūtu, ka tas ir izdarīts kopā. Man ir labas attiecības ar vairākumu cilvēku, un viņi te grib atgriezties. Tas ir mans laiks, par kuru esmu ļoti pateicīga.